Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Izklaide \ Mūzika

RECENZIJA: Eschatos "Mære"

© Publicitātes foto

Kad pavisam nesen klajā nāca simfoniskā blekmetāla grupas “Ocularis Infernum” jaunākais albums, ienāca prātā doma, nez ko pašlaik dara tās pēcteči “Eschatos” ar vokālisti Kristiānu Kārkliņu priekšgalā?

Doma pat vēl nebija paguvusi atdzist, kad “Eschatos” pieteicās ar jaunu albumu jeb EP. Digitālajā vidē tas parādās 1. decembrī (publiskā tā noklausīšanās piektdien tavernā “Zobens un Lemess”), bet prezentācijas koncerts notiks 14. decembrī Ģertrūdes ielas teātrī (viesi - “Das Sonntags Legions”). Grupa “Eschatos” dibināta 2012. gadā, līdz šim izdevusi divus albumus - “Hierophanies” (2013) un “The Grand Noir” (2015). Paši sevi pieskaita eksperimentālā melnmetāla grupu saimei. Sastāvs: Kristiāna Kārkliņa (vokāls), Edgars Gultnieks (ģitāra), Mārtiņš Platais (ģitāra, bass, taustiņi), Tomass Beķeris (bass), Edvards Percevs (bungas) un Marko Rass (taustiņi, efekti, vokāls). Šo garadarbu rakstījis un miksējis Mārtiņš Platais (pazīstams pēc darbošanās grupā “Pulse Of Nebulae”), savukārt to māsterējis slavenais zviedru metālmonstrs Dens Svano, kurš darbojies “Edge Of Sanity”, “Pan.Thy.Monium” un citās blicēs, kā arī sēdējis pie pults bariem grupu.

PAR. Šis vairs nav vienkārši muzikāls darbs, bet gan albums, kurā iekļauts uzvedums vai stāsts ar muzikālu pavadījumu. “Mære” ir tikai divas dziesmas astoņarpus minūšu garā “Luminary Eye Against The Sky” un trīsdaļīgā “The Night Of The White Devil” (14,45 minūtes). To laikā Kristiāna raud, kliedz, spiedz, griež vēnas (tā vismaz liekas…), dzied tā saucamajā normālajā balsī, “groulo” nāvinieciņu garā utt. - respektīvi, vokāli izpaužas visā plašumā. Arī stilistiski te ir praktiski viss, sākot no elektronikas, progresīvā roka un psihedēlijas līdz pat blekmetālam. Pat grūti iedomāties, ka “Eschatos” koncertā klausītāji varētu “kratīt pačku” kā parastos metālmūzikas koncertos - te jau prasās sēdēt pie galdiņiem un baudīt mūziku gluži kā tādā džeza pasākumā.

PRET. Protams, šis albums ierakstīts meistarīgi, taču - krietni pārspīlēti. Kaut kā nerodas vēlme īpaši iedziļināties šajā skaņu jūklī un priecāties par šo augsto metālmākslu. Ja jāizvēlas, tad apskatnieks dod priekšroku “okulāriem”.