Apgāzts priekšstats, ka "Reiniks patīk tikai bērniem un tantēm"

Pirms mēneša aizsākās mūziķa Laura Reinika koncerttūre Es domāšu par tevi, kas aptver duci pilsētu. Šīs tūres pats iespaidīgākais akords būs šīs nedēļas beigās, 17. novembrī, Rīgas Kongresu

Izrādes, kuras ir pieprasītas

Pēdējo piecu gadu laikā Lauris Reiniks saviem mūzikas cienītājiem pašu mājās bija uzstājies tikai retu reizi un lielkoncertus nebija sniedzis, bet šī rudens tūri vēl īpašāku padara tas, ka klajā nāca arī viņa labāko dziesmu izlase un 50 dziesmu nošu grāmata. «Rīgas koncerts pēc skaita būs jau sestais, tūre ir aizgājusi pilnā sparā,» stāsta pats Lauris. «Galvenā ideja ir tāda, ka tas nav tikai koncerts, bet šovs, kas visās pilsētās tiek veidots aptuveni līdzīgi - skatuves uzbūve, gaismas, katrai dziesmai speciāli veidotās projekcijas uz ekrāniem utt. Taču Rīgas koncertā viss būs nedaudz apjomīgāk, turklāt būs arī īpašie viesi - Aija Andrejeva uz dziesmu Pasakā, arī Kristīna Zahārova, kura dziedās manis savulaik viņai Eirovīzijas dziesmu konkursa atlasei Īrijā sakomponēto Kaut es spētu izlikties, būs arī pārsteigumi. Programmā ir gan visu laiku lielākie hiti, gan arī jaunās dziesmas, kuras līdz šim koncertos nebija diez ko bieži izpildītas. Izrādes - es uzsveru, izrādes! - garums ir aptuveni stunda un 40 minūtes.»
Ņemot vērā to, ka Laurim skaļu hitu ir stāvgrūdām, nav šaubu, ka atlasīt repertuāru koncertam nav bijis viegli. «Jā, bija grūti [izvēlēties],» viņš piekrīt.

AR ĢIMENI. Reiniku ģimenes draudzīgums ir teju vai leģendārs - Lauris ar tēvu Artūru, mammu Daci un māsu Rūtu / Foto no personiskā arhīva

«Esmu daudzām dziesmām taisījis vizualizācijas jeb videoklipus, un beigās nolēmu atlasīt dziesmas, kuras ne tikai labi izklausās, bet labi arī izskatās. Taču ir arī tāda dziesma kā Zīmes pašiem jāatmin, kas, iespējams, koncertā izskanēs ar kori - tā it kā nav hits, taču man tā ir ļoti svarīga un raksturo kādu konkrētu manu dzīves posmu. Koncertos tā tiešām cilvēkus ļoti iedvesmo - lai gan tai nav projekcijas, to visi var dziedāt līdzi.»

Šī tūre arī apgāzusi priekšstatus, ka «Reiniks patīk tikai maziem bērniem un vecām tantēm» - uz koncertiem nākot dažāda auditorija. «Esmu ļoti patīkami pārsteigts: zāles ir pilnas, nāk gan jaunie skatītāji, gan arī tie, kuriem ir ap 40 - 50. Gaidīju, ka varbūt lielākā daļa būs tieši bērni, taču, nē - nāk auditorija, kura ir nobriedusi reizē ar mani. Turklāt forši, ka mani fani, kuri iesāka klausīties manu mūziku pašos pirmsākumos, tagad nāk uz koncertiem ar saviem bērniem. Mainās paaudzes! Lielākais prieks par to, ka, neliekuļojot, cilvēki no koncertiem mājup dodas ar pacilājumu, jo šis šovs ir būvēts tā, lai tur būtu gan ko redzēt, gan ko dzirdēt, gan kur paskumt, gan kur pasmieties. Man nepatīk garlaicīgi koncerti, kuros kāds vienkārši stāv skatuves priekšā un dzied. Pirms šīs tūres rīkošanas man bija nedaudz bail - vajag vai nevajag, kādu tas vispār interesēs vai ne, bet tagad man ir ļoti laba sajūta!» priecājas dziedātājs.

Skrien un skrien vēl

JAUNĀ PROGRAMMA uzņemta ar atsaucību - tā ir kā izrāde ar daudzu dziedātāju un dejotāju piedalīšanos, kā arī krāšņām videoprojekcijām. Pēc 17. novembra koncerta Kongresu namā vēl Lauri būs iespējams dzirdēt Alūksnē (19. novembrī), Valmierā (24. novembrī), Madonā (25. novembrī), Liepājā (1. decembrī), Preiļos (16. decembrī) un Krustpilī ( 30. decembrī) / Publicitātes foto

Savulaik šķita, ka Lauris Reiniks (un arī nu jau aizsaulē aizgājušais Mārtiņš Freimanis) ir visur - anekdote par to, ka bail atvērt ledusskapi, vai tikai tur nav priekšā Reiniks, nemaz nešķita pēc anekdotes. Taču nu jau piecus gadus Lauris pie mums it kā ir, taču tajā pašā laikā nav - izdod pa kādai jaunai dziesmai, parādās kādā koncertā, un viss. «Šādas tūres organizēt vienmēr ir liels čakars un milzīgas izmaksas, ja visu gribi iztaisīt kā nākas,» atklāts ir dziedātājs. «Es jau šos pēdējos piecus gadus tāpat visu laiku kaut kur biju - vai nu televīzijā, vai koncertos, nekur jau nebiju pazudis. Taču īpaši aizņemts biju, uzstājoties Lietuvā un Igaunijā, kur patiešām bija ļoti daudz koncertu. Piemēram, pagājušajā gadā man Lietuvā tikai vasarā vien bija 18 koncerti dažādās pilsētās. Atšķirība [no Latvijas] ir tāda, ka šajā valstī tomēr ir par miljonu iedzīvotāju vairāk - to var just. Man arī nebija sajūtas, ka šādu tūri Latvijā nepieciešams rīkot, jo tam it kā nebija pamata: es gaidīju savu īsto dziesmu, taču tā ļoti ilgi nenāca, biju par to pat sagruzījies. Tas daļēji arī tāpēc, ka vairs nav stabilitātes sajūtas, jo vairs nav Mārtiņa Freimaņa - zini, ka vari rakstīt smuku melodiju, bet kurš uzrakstīs smuku tekstu?! Beigu galā atsāku sportot, nevis iedvesmas meklējumos malkot kokteiļus - Mārtiņš taču visu radīja zem balzamiņa, iedomājos, varbūt arī man šādā veidā varētu rasties iedvesma, bet nekā!» smejas Lauris.

Beigu galā risinājums tomēr radies. «Sakomponēju dziesmas Es domāšu par tevi melodiju - man likās, ka tā ir ļoti labi sanākusi, nodomāju aizsūtīt to Guntaram [Račam]. Līdz šim mums sadarbība neveidojās, kaut kā nespējām viens otru radoši atrast, viņš nevarēja saklausīt, kādus vārdus es īsti vēlos savai mūzikai. Kad šī melodija atgriezās pie manis ar viņa vārdiem, es sapratu - yes, tieši tas, ko es vēlos! Aizbraucām uz Franciju un nofilmējām klipu, dziesma labi aizgāja radiostacijās, un es nodomāju - man ir šī dziesma, vēl ir arī nošu grāmata, un, ja nu pat vairāk arī nebūs lemts neko jaunu radīt, tad es vienalga būšu atstājis tādu kā savu radošo mantojumu. Tā varētu būt kā mana dāvanai Latvijai dzimšanas dienā,» sev netipiskās noskaņās aizprātojas 38 gadus vecais mūziķis.

Taču līdz «radošā mantojuma atstāšanai» viņam vēl garš ceļš, turklāt arī burtiskā nozīmē - dienvidu kaimiņvalsts viņu jau uztver kā savējo. «Man Lietuvā regulāri ir koncerti, piemēram, decembrī Panevēžā paredzētais jau ir pilnībā izpārdots, radās iespēja palaist pārdošanā arī otru. Visas dziesmas, kas tiek izdotas šeit, tiek pārtulkotas un laistas klajā arī kaimiņvalstīs, un Lietuvā es jau esmu kā tāds brīnumiņš ik pa laikam nokrītu ar kaut ko jaunu.» Par Skandināvijas vai Krievijas virzienu pagaidām netiek domāts. «Starp citu, man tikko Yana Kay ļoti smuki atdzejoja tekstu dziesmai Es domāšu par tevi krieviski - domāju to ierakstīt, jo tai ļoti labi ir adaptēt videoklipu. Taču pagaidām esmu uzsēdies Baltijas valstīm un jūtos te ļoti labi. Paralēli tam ar sadarbības partneriem Amerikā pastāv varianti tur pabīdīt vecās dziesmas - piedāvāt kādam citam māksliniekam. Bet vispār - pašlaik es gribu mazliet pierimt. Esmu jau piekusis, tomēr ir vēl drusciņ jāiztur.»

Amerika kā otrās mājas

UZ CITU PUSI. Lai gan Laurim Reinikam ceļojumu mērķis Nr. 1 ir Kalifornija, nupat viņš bija devies uz pavisam citu pusi - kādas pāris nedēļas tika nodzīvotas Libānā, Beirūtā / Foto no personiskā arhīva

Pēdējā laikā Lauris Reiniks pašu mājās vairāk asociējas ar šovu vadīšanu, lai gan, ja tā padomā, viņš taču visu laiku vada tikai vienu šovu. «Man patika ieraksts kādā žurnālā, kurā pat it kā biju paslavēts: «lai gan Lauris Reiniks vada visus TV3 šovus, šobrīd viņa pietrūkst...» - smejas Lauris. «Interesanti, kādus gan visus TV3 šovus?! Reizi gadā vai varbūt divos es vadu tikai vienu konkrētu šovu - Izklausies redzēts, kas parasti ilgst divus mēnešus. Viss! Ja man kaut ko piedāvā un konkrētais projekts šķiet interesants, piekrītu, taču rudenī no kāda šova vadīšanas gan atteicos - tas gan nebija TV3 projekts. Man parasti viens gads atvēlēts mūzikai, viens - televīzijai utt., bet šis sanāca tāds kā dalītais, jo vasarā nofilmējos seriāla Viņas melo labāk jaunajai sezonai, ko rādīs nākamgad. Man patīk šīs aktieru lietas: kad atgriezos no otrās mācīšanās reizes [Losandželosā], piedāvāja filmēties seriāla ceturtajā sezonā - vajadzēja spēlēt bandītu Igoru. Man patika, producentiem arī. Šajā sezonā mana tēla seriālā nebija, taču nākamajā es atgriezīšos. Patiesībā - mani šobrīd šīs aktieru lietas interesē pat vairāk par visu, taču nav, kur tās īsti realizēt. Tāpēc priecājos par [seriāla] lietuviešu producentiem, kuri man piedāvāja šo iespēju filmēties - cerams, ka būs vēl kāds interesants piedāvājums,» prāto Lauris.

Ja par viņu spriestu pēc sociālajos tīklos skatāmajām fotogrāfijām, tad šķiet, ka Reiniks visu laiku ir kaut kur ceļā un primāri jau Amerikas kreisā krasta pludmalēs. «Tā nav, taču, jā - Kalifornija man ir Nr.1, tās man ir kā otrās mājas. Amerikas latviešu kopiena, mana Amerikas mamma, kura tāda ir daudziem latviešiem - Nora Mičule, latviešu skolas direktore, pie kuras mājās man pat ir sava istaba, kur es katru reizi varu palikt, - viņi tā sabēdājās, ka es šogad neesmu uz turieni aizbraucis, jo es parasti rudenī braucu uz Ameriku! Taču visi saprata, ka man ir svarīgas lietas - tūre, albums un grāmata. Starp citu, viņiem jau ir nosūtīta paka ar disku un grāmatu. Šis ir pirmais gads pēdējo 15 gadu laikā, kad rudenī neesmu Amerikā, parasti aizbraucu uz kādiem diviem mēnešiem.»

Vai nākamā tūre atkal būs tikai pēc pieciem gadiem? «Es tagad, goda vārds, par to nedomāju!» atzīst Lauris. «Esmu nolēmis neko daudz uz priekšu neplānot: kā notiek, tā notiek, un kas būs, tas būs. Jo arī šī tūre vēl pirms gada absolūti nebija manos plānos. Jā, joprojām cenšos visu ņemt vieglāk. Ne vienmēr sanāk, taču es cenšos. Protams, atslābt arī nevar, bet kopumā - ko tur daudz stresot!»