Apvienība "Vintāža": sejās jauna, dziesmās sena

Savas piecu gadu jubilejas svinību tūrē dodas apvienība Vintāža – grupa, kas veido muzikālas restaurācijas no pagājušā gadsimta latviešu estrādes mūzikas diždarbiem. Pirmais koncerts – sestdien, 30. oktobrī, Madonā.

Muzikālā apvienība Vintāža ir visai savdabīgs veidojums, kuru veido jauni cilvēki, kas izvēlējušies izpildīt 60. un 70. gadu latviešu estrādes mūziku. Par tās galveno virzītājspēku dēvējams taustiņnieks Rihards Bērziņš, staigājoša un elpojoša šī mūzikas novirziena enciklopēdija, kas saviem spēkiem padarījis internetā pieejamus daudzus estrādes mūzikas piemirstus gabalus - ja jau to atzīst pat muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, tad tā tas patiešām ir. Vintāžas uzdevums ir atsvaidzināt klausītāju prātos sen jau piemirstas skaistas latviešu estrādes mūzikas melodijas - ar to tā sekmīgi tiek galā jau piecus gadus.

No Slipknot līdz Framest

Rihards savulaik ar estrādes mūzikas reanimēšanas ideju aizrāvis arī dziedātāju Rūtu Dūdumu - līdz tam viņa neesot zinājusi pat 85% no šīm dziesmām. «Manai omei uz durvīm bija Margaritas Vilcānes un Ojāra Grinberga plakāts, vēl es zināju Noru Bumbieri, Viktoru Lapčenoku un Žoržu Siksnu, bet tas arī viss,» atminas Rūta. Diezgan neticami, ja ņem vērā to, ka dziedātājas māte Ira Krauja bijusi ansambļa Modo vokāliste un aizvietojusi Mirdzu Zīveri viņas dekrēta laikā. «Mājās latviešu estrādes dziesmas klausījāmies maz. Tētim bija kasetes un plates ar Status Quo, bet latviešu mūziku mājās es diez ko neatceros. Esmu gan braukusi mammai līdzi uz koncertiem, kuros viņa dziedāja, bet es biju maziņa un neko no tā tik spilgti neatceros, lai varētu teikt, ka esmu latviešu estrādē baigi zinošā,» atzīst Rūta. Starp citu, viņa savulaik muzikāli attīstījusies pavisam citā virzienā, nekā mūzikas cienītāji Rūtu pazīst tagad. «Man šajā ziņā bija pa posmiem. Pusaudžu posms bija ar smago metālu - man bija pat Slipknot un Metallica diski, bet it īpaši man patika Linkin Park: kad disenēs izdzirdēju Crowling vai In The End, es raudāju! Pēc tam es klausījos visu, kas skanēja apkārt - tajā laikā bija Mixeri, Tranzīts un tamlīdzīgas mistiskās grupas, bet par normālu mūziku sāku interesēties, man liekas, tikai pēc vidusskolas - džezs, 40. gadu svinga standarti utt.,» atminas Rūta. Šobrīd viņa pazīstama arī kā vokālās grupas Framest dalībniece, līdz ar to rodas loģisks jautājums, kā var savienot stilistiski tik nesavienojamās darbības apvienībās Framest un Vintāža. «Laiks tiek sadalīts draudzīgi - lai tiek gan ar Framest, gan ar Vintāžu. Protams, Framest specifika ir pavisam citādāka, taču laikam esmu gana apķērīga, lai varētu pārslēgties no viena projekta uz otru, kas ir savstarpēji absolūti atšķirīgi.»

Uz skatuves - sešpadsmit

Pirms trīs gadiem sastāvam pievienojusies Ginta Krievkalne, kas šobrīd pauž neizpratni, kāpēc tas noticis tik vēlu - šāda vēlme viņai esot bijusi jau agrāk. Kāpēc jaunām meitenēm dziedāt tik senas dziesmas - te Gintai bija interesanta atziņa, proti, varbūt savā muzikālajā dvēselē viņas neesot nemaz tik jaunas. Tam piekrita arī Rūta: «Laikam taisnība bija Gintai par to, ka ne vienmēr mūsos mīt tāds pat gadu skaits, kāds mums ir īstenībā. Varbūt tāpēc man tik ļoti pie sirds iet vecā estrāde. Arī ikdienā izpildot džezu, kas tāpat nav nekas ļoti jauns. Manuprāt, latviešiem ir ļoti skaistas vecās dziesmas: tām ir precīza aranžija, nekas nav nohaltūrēts. Tajā laikā kurš katrs nemaz nevarēja dziedāt šīs dziesmas - arī tas ir pārbaudījums, nodziedāt kādu sarežģītāku veco gabalu.»

Savā jubilejas tūrē apvienība Vintāža dodas ļoti iespaidīgā sastāvā - ducis instrumentālistu plus četras fona vokālistes. Redzamākie dalībnieki, protams, būs vokālisti - dziedātājas Rūta Dūduma un Ginta Krievkalna, Latvijas Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis un šlāgermūzikas guru Normunds Rutulis. Kopā ar Vintāžas instrumentālo sastāvu, kurā muzicēs gan pūtēju, gan stīgu grupa, būs elektroniskie un sitamie instrumenti, tādējādi atsaucot atmiņā laikus, kad solistu uzstāšanās nebija iedomājama bez pavadošā orķestra. «Par katru no koncertprogrammas dziesmām var uzrakstīt veselu stāstu,» saka programmas vadītājs Ainārs Ančevskis. «Padomju laika estrādē ikviena klausītāju mīlēta dziesma bija mega populāra. Nešaubīgi, ka vecās paaudzes klausītājam būs savas atmiņas saistībā ar šīm melodijām, savukārt jaunā paaudze varēs baudīt labu mūziku atraktīvā un profesionālā izpildījumā. Mūsu koncerta iecere ir dziesmās izstāstīt cilvēka dzīvi, sākot ar bērnību, skolas gadiem, satikšanos, pirmo mīlestību, šķiršanos, sāpēm, prieku, stāstu par mūsu dzīves mirkļiem.» Izvēle uz viņa piesaisti kritusi, jo bijis nepieciešams kāds dziedošais aktieris, kurš amatu apvienošanas kārtībā varētu pildīt arī konferansjē lomu. «Maigi ieberzos,» atzīst Ainārs Ančevskis. «60., 70. un 80. gadi latviešu mūzikā tomēr asociējas ar plašu atskaņotājiem un lenšu magnetofoniem: ir forši sēdēt vienā pusē un to visu klausīties, bet pavisam kaut kas cits būt otrā pusē un to mēģināt izpildīt uz skatuves. Labi, ka vēl ir laiks pilnveidoties,» norūpējies bija aktieris.

Patiks arī jaunajiem

Jubilejas koncertprogrammas Smaidiet, un labi būs! pirmais koncerts būs sestdien Madonas kultūras namā, nākamais gaidāms 1. oktobrī Liepājas olimpiskajā centrā, bet pēc tam 7. oktobrī Cēsu kultūras namā. Pārlapojot programmu, redzams, ka estrādes cienītājiem te nudien būs, kur atveldzēt dvēseli: Ivara Vīgnera Zilais putns, Zigismunda Lorenca Vecmāmiņa un runcis, Elgas Īgenbergas Riču raču, Ģederta Ramana Man šodien 18 gadu, Ulda Stabulnieka Margarita, Gunāra Rozenberga Pasaka un nesaka, Aijas Kukules Atgriešanās, Andreja Lihtenberga Vecpuiša dziesmiņa, Viktora Lapčenoka Dakters dos, Lolitas Vambūtes Debesis ir kaķu saskrāpētas, Jāņa Paukštello Cielaviņa utt. - ar šo komponistu vai izpildītāju zīmolu piesaistītie hiti ir ļoti populāri vēl joprojām. Taču nav tā, ka uz Vintāžas koncertiem nāk tikai vecākās paaudzes klausītāji. «Protams, paaudze, kas dzīvoja tajos laikos un klausījās to laiku mūziku, vislabāk atceras šīs dziesmas, kuras pārdesmit gadus nebija pieejamas ne interneta vidē, ne kaut kur citur,» prāto Rūta Dūduma. «Droši vien viņiem, tās klausoties, tagad rodas man neizprotamas izjūtas un nostalģija par melodijām un tā laika koncertiem. Taču tas, ka mēs paši esam jauni uz skatuves, varbūt patiks arī jauniešiem. Ne vienmēr estrādes dziesmas ir tikai šlāgeris - arī šajā programmā būs gan kaut kas vecākajai paaudzei, gan vidējai paaudzei, taču būs arī kaut kas stilīgs, kas varētu patikt arī jaunatnei.».