RECENZIJA: All Time Low ''Last Young Renegade''

Amerikāņu rokgrupa “All Time Low” tiek pieskaitīta poppanka un emopopa saimei – stilistiski tas tā tiešām varētu arī būt. Apvienojušies 2003. gadā, kad spēlējuši tādu grupu kā “Green Day” un “Blink-182” dziesmu kaverversijas, nu savā kontā “All Time Low” mūziķi jau var ierakstīt septiņus studijas albumus un divus koncertniekus.

Baltimoriešu četrinieks savā pastāvēšanas laikā praktiski izticis bez izmaiņām sastāvā, kas liecina par stabilitāti, un to var vērot gan muzikālajā, gan cilvēciskajā ziņā. No komerciālā viedokļa pagaidām labākais laikam ir bijis pirms diviem gadiem izdotais disks “Future Hearts”, kas amerikāņu topā bija otrajā (75 000 pārdotu kopiju pirmajā nedēļā), bet Britu salās - pat pirmajā vietā (25 000 kopiju). Jaunais albums novērtēts visnotaļ cerīgi - tas sasniedzis Top 10 abos minētajos prestižākajos topos, tātad panākumi garantēti.

PAR. Uz nerviem īpaši nekrītošs darbs. Par stilistisko piesaisti poppankam gan māc dziļas šaubas, drīzāk tas ir tā saucamais un štatos bieži tiražētais koledžroks, taču kāda starpība, kurā plauktiņā likt vai kurā nišā ievietot šo albumu. Labākās dziesmas - “Drugs & Candy” un “Nice2KnoU”, varbūt var paklausīties arī tituldziesmu un balādisko “Good Times”.

PRET. Praktiski neiespējami bija no šīm desmit dziesmām atlasīt tās dažas, kuras ieteikt noprovēšanai - “Last Young Renegade” ir šausmīgi nekāds. Kā šādas grupas ar saviem ierakstiem tiek augstās vietās topos, kā tās spēj tikt pāri Atlantijas okeānam uz šo pusi? Varbūt viņiem rados ir kāds ļoti bagāts tēvocis? Mistika. Labāk joprojām būtu spēlējuši “Green Day” un “Blink-182” dziesmu “kaverus”. Garām.

Sandris Vanzovičs

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.