Ja kanādiešu indīroka grupa “Arcade Fire” izdod kādus jaunums, tad tie momentā ir uz izķeršanu, un tā tas ir jau no viņu teicamā debijas albuma “Funeral” (2004) klajā nākšanas.
Nākamais ripulis “Neon Bible” (2007) jau bija otrais gan štatos, gan Apvienotajā Karalistē, savukārt “The Suburbs” (2010) un “Reflektor” (2014) abos minētajos tops jau bija pārliecinoši Nr.1. Šāds pat liktenis piemeklējis arī “Arcade Fire” piekto studijas albumu, un klausītājus nav nobiedējis pat fakts, ka to ar visām no tā izrietošām sekām producējuši apvienības “Daft Punk” dalībnieks Tomass Bangaltjē un Stīvs Makejs no “Pulp”. Ģimeniskais sešu cilvēku orķestris no Kvebekas turpina savu slavas gājienu.
PAR. Kvalitatīvi nostrādāts, savdabīgs un relaksējošs darbs. No dziesmām ieteicamākās šķiet “Chemistry” un epizodiski arī “Infinite Content”. Pluss par interesanto CD bukletu, kas sagatavots tādā kā avīzes formātā.
PRET. Vai tas ir kāds joks? Šo apvienību mēdz dēvēt par pēdējo 15 gadu ietekmīgāko rokgrupu pasaulē, nopietni? Lai gan ārzemju mūzikas kritiķi šim ripulim saudzīgi piekabinājuši “dance rock” birku, tas nav pelnījis pat to. Brīžiem šis albums skan kā Deivida Bovija darbi to visštruntīgākajās izpausmēs (uz to pusi gan vilka arī “Reflektor”), bet brīžiem ieskanas pat kaut kas no Krisa Normena un arī ne labākajā variantā. Ja šo albumu nebūtu izdevuši “Arcade Fire”, to varbūt varētu arī pieciest, bet šajā konkrētajā gadījumā nav vērts mocīties, mēģinot saprast, ko kanādieši ar to domājuši un vai vispār domājuši. Viena zvaigzne no piecām un arī tā pati par avīzi bukleta vietā.
Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.