Rutulis: Es vairs neesmu tas populārākais mākslinieks

Šīs nedēļas sākumā tirdzniecības centra Galleria Riga jumta terases augstumos norisinājās dziedātāja Normunda Rutuļa devītā albuma Vēl viens laimīgs rīts atvēršanas svētki.

Šo Normunda Rutuļa albumu nevarēs ieskaitīt šlāgermūzikas kategorijā - par to varēja pārliecināties klātienē, dziedātājam izpildot dažas jaunajā diskā iekļautās dziesmas. Šķiet, galvenais tā vaininieks ir grupas Framest līderis, albuma līdzproducents un aranžētājs Jānis Ķirsis, kurš šo darbu saaranžējis tā, ka pat dziesmu autors Ingus Feldmanis brīžiem pats savu veikumu tik tikko atpazinis. «Es pats dzīvoju mažorā, bet ik pa laikam dziedu dziesmas minorā. Taču šoreiz albums ir padevies gana enerģisks. Centos izkāpt no savas komforta zonas un meklēt jaunas intonācijas. Šķiet, ka ir izdevies, un par to paldies visu albuma dziesmu autoram Ingum Feldmanim un dziesmu aranžētājam Jānim Ķirsim. Paldies arī manai meitai Lindai par albuma vizuālo noformējumu. Esmu atkal laimīgs!» saka pats Normunds Rutulis.

- Lai gan pagaidām esmu šo albumu tikai aptaustījis, tas, kas bija dzirdams tā prezentācijas koncertā, liek domāt, ka šis ir Normunds Rutulis, kas tomēr nav Normunds Rutulis!

- Jā, cits Normunds Rutulis. Vasaras beigās varbūt izveidosies koncerttūrīte pa Rīgas klubiņiem, un tā noteikti sauksies Cits Rutulis, jo es tajā spēlēšu visu, atskaitot Cāļus skaita rudenī. Protams, ja nu kāds to ļoti vēlēsies, atkarībā no situācijas mēs to varam nospēlēt, taču programmā tā nebūs iekļauta. Man ir tādi albumi kā Vīna dvēsele un Magones zieds, kuros ir ārkārtīgi skaistas melodijas, kur tiešām Rutulis skan citādāk, bet parasti koncertos šāda veida repertuārs neizskan. Tāpēc ir doma arī šo albumu popularizēt ar nosaukumu Cits Rutulis - pareizi pamanīji!

- Bet cilvēki domās - johaidī, kur tad mūsu vecais, labais Norča?!

- Nu jā, bet laiki mainās! Arī attieksme pret koncertu apmeklējumu un mūzikas patērēšanu ir ļoti mainījusies. Es vairs absolūti neesmu tas populārākais mākslinieks, uz kura koncertiem sanāks baigi daudz cilvēku, turklāt jūtu, ka tendence apmeklēt koncertus aizvien samazinās. Un, ja tas tā notiek, tad varu atļauties eksperimentēt un izpildīt to, kas visu laiku man ir iekšā sēdējis, taču līdz šim lielākā mērogā to nevarēju atļauties. Lai gan - katrā manā albumā vienmēr ir bijis kaut kas no tā, kas man dziļi sirdī ir, piemēram, fanks, soulmūzika vai bosanova. Taču to klausītājs varbūt pat nemaz nav pamanījis, un man arī nav bijusi vajadzība, lai viņš to pamanītu, - klausītājam vienmēr svarīgāki bijuši tie daži hiti, tostarp arī Cāļus skaita rudenī.

- Vai tas nozīmē, ka šobrīd atļaujies būt tu pats?

- Jā! Es tiešām vairāk atveros. Brīdī, kad meklēju savu vietu uz skatuves, es vēl taustījos - skatījos, kāda ir mijiedarbība starp mani un klausītājiem, ko viņi vēlas no manis utt. Būtībā klausītāji paši mani ir izveidojuši, tieši viņi mani nosaukuši par šlāgerdziedātāju un ielikuši šajā konkrētajā tēlā. Man nav pretenziju, esmu objekts, ap kuru var būvēt dažādas fantāzijas. Labi, lai tā būtu! Lielākoties par savu darbību esmu dzirdējis pozitīvas atsauksmes, protams, ir arī pretinieki, bet tas ir normāli un pat labi, ka ir arī kāds kontrasts viedokļos.

- Ar tavu smaidīgo seju un sīrupaino balsi nemaz nevarētu, piemēram, dziedāt grupā Skyforger!

- (Smejas) Eu, bet tie gan man patīk, tie ir dikti forši! No rokgrupām vēl ļoti patīk Laime pilnīga - es viņus tikko dzirdēju, puikas ļoti labi spēlē. Protams, tā ir cita veida mūzika. Man pašam vienmēr ir paticis tāds ritmiskais muzons ar fanka piesitienu, taču visi apstākļi ir sakrituši tā, ka mans repertuārs pamatā veidots no liriskām un romantiskām dziesmām, es tam arī pielāgojos. Man nav nekādu pretenziju tās dziedāt, tās ļoti labi skan, taču reizēm gribas arī bišķiņ iekačāt.

- Tavu jauno dziesmu autors ir kapelas Ornaments ģitārists Ingus Feldmanis. Kā izveidojusies šāda sadarbība?

- Kad man bija 11 vai 12 gadu, es viņu satiku savas vecāsmammas kāzās. Viņi spēlēja ballīti, bet es starpbrīdī piegāju Ingum klāt un paraustīju aiz piedurknes - vai drīkstētu mazliet pasēdēt pie bungām un mazliet tur padauzīties? Jā, drīkstētu. Starp citu, tieši toreiz mana vecāmamma to pamanīja un pēc tam radīja iespēju iet Ādažos pie Gunāra Freidenfelda muzicēt, tādējādi var teikt, ka ar šo pasēdēšanu un padauzīšanos arī sākās mana muzikālā attīstība. Savukārt 2007. gadā tikāmies pie Ingus mājās, viņš bija speciāli man no sava repertuāra pielasījis dziesmas, kuras nebija ierakstītas, un teica, ka būtu forši to izdarīt. Man jau tajā laikā [šīs dziesmas] dikti patika, taču tolaik bija citas prioritātes, un es to vienkārši nepaguvu. Taču šīs dziesmas man plauktā bija noglabātas un gaidīja savu dienu. Beidzot saņēmos.

- Desmit gadus saņēmies - ilgs laiks!

- Jā, bija visādas blakuslietas - tolaik rakstīju Magones ziedu, pēc tam atkārtoti nāca klajā albums Vēlreiz mājās, pa vidu tam bija Marmeladejas un citi darbi. Ilgi meklēju, ar kuru aranžētāju kopā šos ierakstus veikt. Sāku ar [Kristapu] Krievkalnu, taču mēs esam jau baigi ilgi sadarbojušies, līdz ar to tas atkal sanāktu tas pats ierastais rokraksts, bet es meklēju kaut ko jaunu, producentus, kuri darbojas mūsdienīgā mūzikā ar džeza piesitienu. Uzgāju [Jāni] Ķirsi, viņš ir ideāls, šim stilam piestāv perfekti!

Visam savs laiks, varbūt pat labi, ka šī saņemšanās prasīja tik ilgu laiku. Šobrīd man ir 45, pirms desmit gadiem šis materiāls droši vien sanāktu krietni citādāks. Šobrīd var just, ka tas ir nobriedušāks.

- Tev ir 45 gadi, izdoti jau deviņi albumi - varētu uz 50 izdot desmito un sarīkot kārtīgu jubilejas lielkoncertu Arēnā Rīga!

- (Smejas) Jā, es gribētu gan koncertu Arēnā Rīga, taču neticu, ka šādu ieceri kādreiz varētu realizēt. Ir ļoti samazinājušās tendences mūzikas pasākumu apmeklēšanā, un es neesmu vienīgais, kas to izjūt un uz kura koncertiem nesanāk vēlamais apmeklētāju pulks. Es nerunāju par Prāta vētru, Donu vai Musiqq, taču cita ešelona māksliniekiem tomēr ir grūti piepulcināt pilnas zāles. Ir nenormāli daudz mūzikas, tirgus pārsātināts, notiek pasākumi pasākumu galā - Rīgas svētki, Pārdaugavas svētki, Kronvalda parka svētki utt., kuri vienmēr ir uz šariņu. Atnākot uz pilsētas svētku koncertu, cilvēks Rutuli jau ir dzirdējis - priekš kam pēc mēneša uz šo koncertu iet vēlreiz un vēl maksāt par to piķi?!

- Neraugoties uz visu, spriežot pēc dziesmām, tu esi laimīgs.

- Jā! Esmu laimīgs par to, ka esmu dzīvs. Esmu bieži vien domājis par to, cik gan daudz tomēr Visaugstākais man ir devis, un tāpēc arī albumā viņam pateicos pirmām kārtām. Mani dara laimīgu ģimene un iespējas, ka varu muzicēt, ka esmu pietiekami vesels, lai joprojām to varētu darīt. Arī visi apstākļi sakrīt, Visaugstākais man to visu sakārto, lai es varētu darīt to, ko vēlos. Man ir brīnišķīgs materiāls, beidzot atkal esmu savā ādā. Lai arī izklausos citādāk.