Šopiektdien savas ceturtdaļgadsimts pastāvēšanas jubilejas tūres laikā Rīgā piestās Dzelzs vilks – viņiem uzstāšanās koncertzālē Palladium.
Krūšturi uz skatuves
Rokgrupa Dzelzs vilks tiešām pastāv jau 25 gadus - grūti tam pat noticēt. Laikam visi pazīst vokālistu un ģitāristu Juri Kaukuli, tāpat arī elektronikas guru Kasparu Tobi un atraktīvi spridzīgo bundzinieku Mārci Judzi, bet ceturtais dzelzs vilks ir nemanāmāks. Tas ir basģitārists Kārlis Alviķis, kurš ir jaunākais gan gadu skaita ziņā (28), gan sastāvā būšanas ziņā (no 2008. gada). Taču tas nenozīmē, ka viņa loma grupas rindās ir mazāk nozīmīga.
Ierasts, ka šādās jubilejas tūrēs koncerts Rīgā ir kā noslēguma akords, taču vilkiem tas drīzāk būs «vidus akords». Jau aizvadīti koncerti Liepājā un Valmierā, bet tūres turpinājumā grupa viesosies Alūksnē (10. martā), Ventspilī (18. martā) un Jelgavā (24. martā), to noslēdzot ar akustisko koncertu Vecgulbenes muižā (8. aprīlī). Rīgas koncertā izskanēs labākās dziesmas, sākot no pirmā Dzelzs vilka albuma Mirušās kaijas laikiem līdz pat jaunākajam gabalam Bīstami vārdi. «Kad sāku spēlēt grupā, aktuāls bija albums Sārtā rītausma, kas man ļoti patika - skanējums bija raupjš un smagnējs. Taču ar laiku veidojās niansētāki gabali, ar dažādām saspēlēm, kurās ienāca arī semplera skaņas, kas dod papildu efektus. Man tagad patīk arī šādas dziesmas. Kas kādreiz ir bijis, jau diezgan apspēlēts un izdzīvots, gribas svaigumu. Pavisam cita sajūta, ja spēlē kaut ko pavisam jaunu,» prāto Kārlis.
Lai gan vilki ir kļuvuši gados vecāki un arī stilistiski vairs nav niknie rokeri, arī grupas auditorija tomēr kļuvusi maķenīt citāda, viena lieta nav mainījusies - uz skatuves atkal lido krūšturi! «Jā, šī lieta kādā intervijā tika aktualizēta, un ar lielu prieku mēs koncertā Multiklubā sagaidījām pirmos divus krūšturus. Lielkoncertā gan arī kādu dabūsim!» smejas Kārlis. «Patiesībā forši, ka dāmas atļaujas sniegt tādu dāvanu. To var daļēji vērtēt arī kā tādu brīvības žestu - kad fanes ļaujas emocijām un no skatuves plūstošajai enerģijai un ar vieglu roku atbrīvojas no šādas intīmas drēbju kārtas.»
No nulles punkta
Kārļa tēvs Andris Alviķis ir pazīstams mūziķis - spēlē Liepājas brāļos, Uģa Prauliņa grupā Vecās mājas un citur. 2008. gada pavasarī dzelzs vilki bija palikuši bez basģitārista, jo grupu atstāja Armands Butkēvičs, taču vienalga tika strādāts pie jaunā albuma Uijā, uijā, nikni vilki. «Tas bija 2008. gada pavasaris,» atminas Kārlis. «Dzelzs vilks rakstījās Siguldas studijā, kas tolaik bija Ginta Solas un mana tēva īpašumā. Kā nu gadījās, kā ne, bet mans tēvs iespēlēja basa partijas visam albumam. Pēc tam kaut kā toreiz esot puspajokam runājuši - tā vismaz man ir stāstīts -, vai viņš nezina kādu basģitāristu, bet varbūt grib spēlēt pats, un kāds, vai tikai ne Mārcis Judzis, ierunājies - klau, tev taču dēls kaut ko tur strinkšķina, mācās ģitāru, lai nāk un spēlē! Kāpēc ne! Bet viņš basģitāru spēlē? Nē. Bet kā tad viņš spēlēs?! Pēc mēneša spēlēs! Kad man piezvanīja un par šo lietu apjautājās, iedomājos, ka tādu iespēju nevar neizmantot - ko gan es varētu zaudēt?! Brīnišķīga pieredze! Turklāt tēvs ar mani citādi droši vien nemaz neņemtos un neapmācītu.»
Sākums bijis grūts. Kārlis tikko bija iestājies Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas populārās mūzikas un džeza nodaļā, kur mācījās spēlēt ģitāru. «Ar basģitāru man nebija nekāda sakara - es pat nevarēju divas notis savienot vai stīgu paraustīt! Notis es ātri atkodu, arī ģitāras grifu pārzināju, bet izprast basģitāras spēles manieri mēneša laikā tiešām bija pagrūti. Pirksti no resnās stīgas, pie kuras neesi pieradis, bija norīvēti,» atminas Kārlis. Bet kāpēc tolaik jau populārie vilki ņēma jaunu gurķi, nevis iesaistīja grupā mūziķi ar pieredzi? «Esmu par to domājis,» atzīst basists. «Ir daudz labu mūziķu, kas labi spēlē, bet to dara daudzās grupās un projektos. Taču, ja neveltī visu savu enerģiju vienai grupai, bet piedalies daudz un dažādos projektos, tad šī konkrētā grupa tomēr zaudē. Iespējams, tas bija viens no aspektiem manis uzaicināšanai. Droši vien tā bija arī ticība manam tēvam, ka viņš spēs mani sagatavot. Turklāt bieži vien pat vieglāk ir paņemt kādu cilvēku, kurš neko nemāk, un izaudzināt viņu pa savam nekā mēģināt pārskolot jau gatavu speciālistu. Piemēram, ja būtu izmācījies kā džeza ģitārists, vai es tāds Dzelzs vilkā iederētos?! Diez vai.»
Ballīšu laiks izdzīvots
Protams, Kārlis gājis arī mūzikas skolā. «Iesākumā mācījos vijoli, bet tā kaut kā neaizgāja. Man bija pasniedzēja, kas gandrīz katru stundu stāstīja, cik es esmu slikts, salīdzināja ar labākiem audzēkņiem, turklāt vēl stundas laikā dropēja. Pēc pusotra gada mācībām tēvs mani pārlika uz bungu klasi. Izmācījos, līdz 9. klasei spēlēju arī orķestrī, taču paralēli tam mājās jau biju sācis spēlēt ģitāru - braucu arī uz Rīgu privāti mācīties spēlēt pie Armanda Alkšņa. Kad pabeidzu mācības Siguldas vidusskolā, nezināju, ko vēlos darīt. Mērķis bija apgūt ģitāru. Iesākumā gribēju iestāties 100. vidusskolā, bet mani no tā atrunāja - ko nu sēdēsi vienā skolas solā ar par sevi trīs vai četrus gadus jaunākiem džekiem?! Iestājos RPIVA, man ir bakalaura grāds mūzikas pedagoģijā,» savu muzikālo gaitu pirmsākumu īsumā apstāsta Kārlis Alviķis.
Pēc augstskolas pabeigšanas viņš septiņus gadus nostrādāja Siguldas mūzikas skolā, kur apmācīja bērnus ģitārspēlē, taču šobrīd atkal pats kļuvis par apmācāmo. «Gribēju atrast sev kādu nodarbošanos, lai arī ikdienā laiks netiek pavadīts velti. Iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā mācīties skaņu režiju - lietu, kas mani interesēja jau vidusskolā. Izturēju iestājpārbaudījumus, kas nebija nemaz viegli, un tagad mācos pirmajā kursā. Ir, protams, bišķiņ dīvaini 28 gadu vecumā atkal būt pirmajā kursā... Lai gan to vecuma barjeru vairs tā nejūt, tas nav kā vidusskolā.» Pēc akadēmijas pabeigšanas Kārlis būs diplomēts skaņu inženieris, kurš varēs strādāt gan ierakstu studijā, gan pie koncertu apskaņošanas, tomēr mūziķis vēl nezina, vai strādās savā profesijā. «Šī pamācīšanās jebkurā gadījumā būs vērtīga: iegūšu papildu zināšanas, lekcijas ir interesantas, bet kur šīm zināšanām būs reāls pielietojums, es pagaidām vēl neesmu domājis.»
Kārlis Alviķis ir siguldietis, tāpēc gluži loģiski uzprasās jautājums, vai bērnībā nav vilcis uz kalniem vai kamaniņu trasi. «Bērnībā nodarbojos ar kalnu slēpošanu, pēc tam gāju snovborda skolā,» apstiprina basģitārists. «Man bija draugu pulciņš, kas aktīvi gāja uz snovborda treniņiem, un es līdz ar viņiem, - tajā vecumā likās, ka braukšana ar sniega dēli ir tas, ko vēlētos darīt visu mūžu. Savulaik braukāju arī uz sacensībām. Diez ko labi man gan tajās negāja, bet tas vienalga bija forši. Taču drīz vien kā prioritāte izvirzījās mūzikas skola un orķestris, bet treniņiem palika aizvien mazāk laika. Šobrīd vairāk ar slēpošanas lietām neņemos, man pat nav ekipējuma. Pašlaik man vislabāk patīk izbraukt pie dabas, piemēram, doties laivu izbraucienos pa Gauju. Taču arī tie reti sanāk, labi, ja reizi gadā. Patīk pabraukāt ar riteni garākos maršrutos gar jūras krastu. Šovasar gribētos izbraukt no Jūrmalas uz Kolkas pusi,» par brīvā laika pavadīšanu klāsta Kārlis.
Dzelzs vilki tiek pozicionēti kā kārtīgi rokmūziķi-bohēmisti (savulaik tā tiešām bija), taču Kārlis pēc dabas ir rāms cilvēks. «Doties uz masveida pūļa pasākumiem - savulaik tas viss ir izdzīvots un mani vairs nesaista. Uzsākot studijas Rīgā, ballīšu bija diezgan daudz plus vēl notiekošais koncertos, un pēc tiem pienāk laiks, kad esi šo trakumu izdzīvojis un to vairs neprasās. Man labāk patīk pavadīt laiku mājās, divvientulībā ar draudzeni. Jā, esmu garlaicīgs tips!» smejas Kārlis Alviķis.