MŪZIKA: Ievas stāsts par Stāstiem

Mūzikas namā Daile otrdien notiks Ievas Sutugovas albuma Stāsti prezentācijas koncerts. Lai gan spriganā dziedātāja uz lielās skatuves ir padsmit gadus, šis būs viņas debijas ripulis.

«Stāsti ir emocijām piesātināta stāstu izlase, kas aizved klausītāju simboliskā sajūtu ceļojumā. Kompozīcijas tapušas dažādos laika posmos, bet visas atspoguļo to, cik ļoti individuālas ir emocijas. Mūzika ir instruments, kas sniedz iespēju dalīties ar šīm personīgajām sajūtām un neierobežo iztēli. Viens un tas pats skaņdarbs katram klausītājam skan citādi. Un tādi ir arī Stāsti. Kopīgi un tomēr pavisam atšķirīgi,» - tā tiek pieteikts šis koncerts. Detalizētāk par to - sarunā ar pašu Ievu Sutugovu, pēc pases Miltiņu.

- Koncerts kā albuma prezentācija. Parasti to dara tā: sasauc draugus un paziņas, masu medijiem uzsauc glāzi vīna, atrāda jaunās dziesmas un pēc tam ar tām dodas koncertēt. Tev pavisam otrādi - uz koncertu atnākušie būtībā pat nezinās, ko viņi dzirdēs.

- Jā, tas būs tāds kā kaķis maisā (smejas)! Koncertā, protams, nospēlēsim dziesmas, kuras iekļautas albumā - klausītāji varēs pēc tam spriest, vai braukt uz citiem koncertiem. Gan albumā, gan gaidāmajā tūrē piedalīsies arī Mārtiņš Brauns, un arī šoreiz pats komponists būs klāt. Un, ja jau viņš būs klāt, papildus nospēlēsim arī kādas viņa dziesmas - tādas, kuras esmu jau iepriekš dziedājusi. Protams, arī zirgu (grupas Sīpoli dziesma Man ir zirgs, kas naktī dzied - aut.). Padziedāsim, pasmiesimies, parunāsim un tad jau pēc koncerta pasēdēsim ar glāzi vīna.

- Šis būs sēdošais koncerts - tavam temperamentam kaut kā galīgi neatbilstošs formāts…

- Kaut kā mēģināšu to temperamentu savaldīt (smejas)! Patiesībā albumā iekļautās dziesmas arī lielākoties ir tādas, mazliet… Jā, neieviskas - ļoti labs termins! Cilvēki jau daudz maz zina, kā es dziedu, ko es dziedu, kāda esmu. Šoreiz nebija nepieciešams demonstrēt to, cik augstu vai skaļi varu nodziedāt, bet vairāk pielāgoties konkrētās dziesmas stāstam. Tāpēc nemaz tik daudz skaļuma šajās dziesmās nav, un koncerts sanāks tāds neievisks, lai gan - varbūt tieši šoreiz kāds mani ieraudzīs pavisam citādāku.

- Albuma nosaukums ir Stāsti, pirmā singla - Tālāk doties. Kur taisies doties, un par ko ir šie stāsti?

- Pašas šīs dziesmas ir kā stāsti. Tur ir gan mani stāsti, gan stāsti, kurus es tikai izstāstu caur savu mūziku, bet patiesībā rakstīti ne par mani un ne par manām situācijām. Tie ir stāsti, kas pat domāti un rakstīti nav man, piemēram, Mārtiņa Brauna dziesmas. Vēl ir arī ģitārista Jāņa Bērziņa trīs dziesmas - arī Tālāk doties. Šīs savukārt ir dziesmas, kuras viņš rakstījis par savām pieredzēm, taču šos stāstus izstāsta nevis viņš, bet es. Kad domājām par albuma nosaukumu, tad, šķetinot dziesmu rašanās iemeslus, sanāca, ka tie ir Stāsti. Tik vienkārši! Ir trīs dziesmas, no kurām divās ir gan mans teksts, gan mūzika, bet vienā ir Jāņa Miltiņa mūzika un mani vārdi. Šīm dziesmām ir savi pieci stabili gadi - tā ka tās jau ir labi nostāvējušās un ilgi gaidījušas īsto brīdi [izdošanai]. Kad biju maziņa, man bija vēl dziesmas, taču, ar savu šā brīža ausi klausoties, es tomēr nepadevos un neievietoju tās albumā, lai gan mani gribēja par varītēm uz to pierunāt.

- Kad pirms kāda pusgada runājām, tu teici, ka gribētu beidzot izdot debijas albumu, bet visu laiku kaut kā vēl pietrūkst. Re, ka tomēr saņēmies!

- Patiesībā šī intervija bija viens no grūdieniem albumam. Aizdomājos, ka varbūt tiešām šis ir tas īstais brīdis: ja izdarīšu pāris soļus un viss aizies, tad tā tas arī būs. Arī iepriekš esam strādājuši pie dziesmām, bet līdz šim viss kaut kā neizskaidrojami noplacis. Pēc gada atceries - mēs taču kaut ko darījām, kā tas beidzās?! Ā, tad bija tā izrāde vai bija kāds projekts un nekam citam vairs neatlika laika! Šoreiz spēru šos dažus soļus, un pēkšņi lietas sāka lavīnveidā virzīties uz priekšu. Un tad vēl sekoja uzaicinājums piedalīties šovā [Izklausies redzēts], ko es iztulkoju kā vēl vienu zīmi. Būsim godīgi: dalība katru svētdienu šādā šovā ir ļoti laba reklāma, tāpēc arī piekritu. Šis šovs bija vēl viens grūdiens tam, ka tiešām varu beidzot izlaist disku. Sapratu, ka viss - jānoliek koncerta datums, lai vairs nebūtu atkāpšanās ceļa! Aizgāju pie mūzikas nama Daile direktores Andas [Zadovskas], izpētījām kalendāru. Janvārī būtu par agru, februāra sākumā ir koncerti Donam, tātad varētu rīkot koncertu februāra beigās. Paņēmu 21. datumu.

- Šāda veida šovi uzliek arī zināmu zīmogu.

- Taisnība. Es joprojām esmu dažāda veida šovu pretiniece, man tie nekad nav patikuši. Es piekritu dalībai Koru karos, jo tas šķita citādi - likās, ka no tā ir liels ieguvums, tajā piedalās vesels kolektīvs, kas kopīgi strādā un rada priekšnesumus. Taču Koru kari bija šausmīgi emocionāli smagi, jo man tad bija tikai 20-21 gads, bet korī ir 16 cilvēki, kuri nāk un klāsta visas savas problēmas un vēlmes, un beigās no tā visa lēnām sajūc prātā. Protams, tā bija brīnišķīga pieredze, taču pēc tam es biju vispār kā beigta. Morāli. Man piedāvāja piedalīties Izklausies redzēts pirmajā sezonā, taču uzreiz pateicu - nē, man nepatīk šovi! Taču ir jau pagājis laiks. Kad man zvanīja par šova trešo sezonu, man galvā atkal visu laiku virmoja domas par disku, taču, kas interesantākais - man patiešām to gribējās! Tātad tam bija īstais brīdis.

- Ieminējies par koncertiem - daudzskaitlī. Kāds ir šim stāstam par Stāstiem turpinājums?

- Aprīlī būs tūre, seši koncerti Ādažos, Valmierā, Liepājā, Gulbenē, Talsos, Valkā. Iespējams, būs arī manā dzimtajā Dobelē, bet tam pagaidām nav apstiprinājuma. Vēl daži koncerti būs rudenī. Mēs brauksim pavisam mierīgā tūrītē, iztiekot bez lielām koncertzālēm - arī Liepājā uzstāsimies Latviešu biedrības namā, nevis Lielajā dzintarā.

- Kas būs tavā pavadošajā sastāvā? Izmantojot ģimeniskās saites, pie taustiņiem droši vien tiks pielikts vīrakungs Jānis Miltiņš?

- Jā, tā būs gan (smejas)! Pie ģitāras būs Jānis Bērziņš, bungas spēlēs Dairis Petrauskis, bet Norberts Skraucis - basu. Protams, būs arī manas meitenes, bekvokālistes Laima Miltiņa, turpinot ģimenes līniju - mana vīra māsa, un Elīna Čampere, mans biedrs, ar kuru kopā mācījāmies mediņos, ar kuru strādājam un dziedam kopā, ar kuru kopā vadām bērnu vokālo ansambli Tu un es, un, kā mēs smejamies, laikam viena no otras nekad netiksim vaļā. Kārtīgs sastāviņš. Albuma prezentācijā būs klāt arī stīgu trio.

- Pirmoreiz piedalījies kādā dziedāšanas konkursā, kad tev bija četri gadi - tas bija Cālis, nu tev ir 25. Vai nākamais albums būs jāgaida vēl 21 gadu?

- Nē (smejas)! Līdz šim laikam vienkārši gaidīju, kad man tā pa īstam būs ko teikt. Esmu ļoti priecīga, ka izvēlējos oriģināldziesmu ceļu. Protams, ir nedaudz bailes, vai kāds tās klausīsies, taču vienalga, iespējams, nākotnē izdošu albumu tikai ar savām oriģināldziesmām. Droši vien ļoti smieklīgi izklausīsies, taču man galvā ienāca kāds salīdzinājums. Ja peldam pa jūru, visu laiku cenšamies pie kaut kā pieķerties. Tāpat man mūzikā: papeldu - ir kāds projekts, tad papeldu tālāk - re, nākamais projekts utt. Bet ja nu papeldēšu tālāk un tur nebūs nekā, pie kā pieķerties?! Ja man nebūs pašai sava rezerves riņķa?! Turklāt ir patīkami izpildīt dziesmu un apjaust, ka tā ir mana dziesma. Tieši es to esmu sarakstījusi un tagad dziedu, un cilvēki atnākuši uz koncertu to klausīties! Tā ir ļoti forša sajūta.