Divi pilnībā izpārdoti koncerti Arēnā Rīga – šķiet, neviena ārzemju mūzikas slavenība ne uz ko tādu pagaidām nav atvēzējusies. Taču pašmāju dziedātājs Dons gan!
Divas dienas arēnā
Šī nedēļa paies Dona zīmē - 14. un 15. februārī Arēnā Rīga notiks viņa solokoncerti. 2015. gada nogalē viņam izdevās izpārdot pat septiņus (!) koncertus Palladium, kas arī nav tā mazākās ietilpības koncertzālīte. Rekordists! «Kad 2014. gadā pirmoreiz tika rīkots koncerts Palladium, klusībā cerējām - iedomājies, ja nu būs divi [koncerti]?! Toreiz bija seši un septītais nesanāca tikai tāpēc, ka nebija brīva datuma. Nākamajā gadā Palladium jau bija septiņi koncerti. Runājot par arēnām, es atkal prātoju, ja būs viens koncis, būtu super - mierīgā garā, lai ir viena pilna zāle. Taču menedžmenta meitenes bija gudrākas, viņām bija sajūta, ka varētu sanākt arī divi. Es, tāds piezemēts lauku cilvēks, nebiju par to tik pārliecināts. Bet, re - tiešām divi!» priecājas Dons, īstajā vārdā Artūrs Šingirejs. Tātad divu dienu laikā viņu redzēs un dzirdēs kopumā ap 20 000 cilvēku. «Koncerti, kuros ir 50 vai 100 cilvēku, un koncerti, kuros ir vairāk nekā 10 000, ir pilnīgi atšķirīgi, un arī sajūtas ir pilnīgi atšķirīgas. Taču nevaru sagaidīt to brīdi, kad varēšu kāpt uz skatuves. Sajūtas tad ir kā ringā, jo izej uz skatuves atklāties. Man visu patīk darīt pa īstam - ja uz skatuves raudu, tad pa īstam, citādāk es neprotu.»
Lai gan koncertu formālais iemesls ir pērn oktobrī izdotais albums Tepat, programmā nebūs tikai tajā iekļautās dziesmas vien. «Būs dziesmas no pilnīgi visiem albumiem,» apstiprina mūziķis. «Es taču nevaru nospēlēt koncertu bez vēja vai bez Tukšuma, vai bez Pēdējās vēstules - ir tādas dziesmas, kuras gandrīz vai pašas grib būt uz skatuves. Nāksies vien tās dziedāt.» Donam uz skatuves palīdzēs jau ierastais pavadošais sastāvs: ģitārists Mārcis Auziņš, basģitārists Toms Poišs, taustiņnieks Kristaps Vanadziņš un bundzinieks Rūdolfs Dankfelds, tāpat piepalīdzēs arī trio Limonāde fona vokālistes un pūtēji. Būs arī iespaidīgas gaismas, skaņa un videoekrāni. «Šodien skaitījām - kopā sanāk desmit fūres [ar aparatūru],» smaida Dons. «Pirmajos koncertos Palladium ekrānu līnija bija ar kopējo platību 20 kvadrātmetru, nākamajā - jau 32 kvadrātmetri, bet tagad būs diezgan daudz vairāk. Protams, ekrāniem nav obligāti jābūt, tomēr gribas, lai ir koši.» Savulaik Dons klāstīja, ka viņam patīk koncerti, kuros var gandrīz vai katram ieskatīties acīs, bet arēnā tas būs problemātiski... «Kā būs ar acīs ieskatīšanos? Domāju, ka nebūs problēmu - es diezgan tālu redzu,» joko mūziķis. «Mums būs diezgan daudz gaismu, ieslēgsim tās un paskatīsimies, kas tad ir sanākuši!»
Raksta, raksta un raksta
Dons ir neoficiāls rekordists arī sacerēto dziesmu un izdoto albumu skaita ziņā: no 2013. gada maija līdz 2016. gada oktobrim nākuši klajā četri viņa albumi (kopumā dziedātāja diskogrāfijā ir septiņi albumi), turklāt katrs no tiem ir izpelnījies, kā minimums, zelta statusu, kas nozīmē, ka ir pārdots vairāk nekā 5000 kopiju apjomā. Albums Signāls radies pēc dzīvošanas Anglijā perioda, Varanasi bija stāsts par braucienu uz Indiju, Sibīrija dzima, braucot vilcienā no Maskavas uz Vladivostoku, bet Tepat, kā to viegli nojaust, ir radies tepat. «Lokācija man pat nav svarīga,» atzīst Artūrs. «Svarīgs ir brīdis, kad esi pats ar sevi - Rīgas centrs, Pāvilostas vai Engures pludmale, Kuldīgas kafejnīca - man tas neko nemaina. Ja dziesma nāk, tad nāk. Spēlēju un pierakstu, pierakstu, pierakstu. Esmu jau pieradis, ka visu laiku ģenerējas idejas. Man ir radošāki periodi un mazāk radoši, bet tā, ka nerakstītos vispār, laikam nav bijis. Mēs šobrīd runājam par pēdējo albumu, bet es galvā jau lieku kopā nākamo, kurš principā jau ir atlasīts. Šo procesu nevar apturēt - raksti, raksti, un tad šīs dziesmas ir kaut kur jāliek.»
Dažas Dona dziesmas jau ir ar bārdu, taču joprojām tiek pieprasītas koncertos, kā, piemēram, jau pieminētā Ja es būtu vējš, kas tapa jau 2003. gadā. Vai nav apnicis to dziedāt? «Kad dziedu šo dziesmu, tad atceros pirmsākumus, kā vispār sākās dziesmu rakstīšana un dziedāšana. Atceros, kā, braucot no Rīgas, nostopēju Ojāru [Grīnbergu] jeb Mario, un viņš man iedeva vārdus, ar kuriem sarakstīju šo dziesmu. Man nekas nebūtu pretī to nodziedāt arī tad, kad tai būs 50 gadu!» Jaunākais albums Tepat ir izteikti mierīgāks par tā priekštečiem. «Kaut kā gribējās rāmumu un mierīgumu. Esmu mierīgs čalis, mēģinu tā baigi netrakot. Šoreiz vajadzēja pamēģināt kaut ko citādāku, tā albums sanāca vienkāršāks un mierīgāks,» skaidro dziedātājs. «Ļoti interesanti bija strādāt ar Krišjāni [Geidānu] kā albuma producentu - viņam piemīt tāds īsts lauku miers. Mēģinājumā karojām un plēsāmies par to, lai skanējums būtu tāds vai citādāks, un reizēm šis miers tika atstāts novārtā, bet Krišjānis to visu neņēma galvā un mierīgi stāvēja pie pults, tā ietekmējot arī visus pārējos. Albuma skanējumā viņa nopelni ir ļoti lieli.»
Sapnis par NBA un Mežaparku
Savā brīvajā laikā Dons acīmredzot daudz skatās filmas - par tām viņš ir labi informēts. Otra aizraušanās - basketbols. «Diezgan nopietni sekoju NBA spēlēm. Pašlaik mēģinājumu laikā, protams, ievēroju konkrētu dienas režīmu, bet novembrī un decembrī dzīvoju gandrīz otrādāk: dienā gulēju, naktīs skatījos spēles. Ir lieliski skatīties pasaules labāko līgu un redzēt, kādos tempos viss notiek, ka mīlestība pret basketbolu ir augstāka par visu. Milzīgs prieks, ka tur ir arī mūsējie [Kristaps Porziņģis un Dāvis Bertāns], tas ir milzīgs sasniegums sportā. Jā, man ir sapnis aizbraukt paskatīties kādu spēli klātienē - tieši Ņujorkas Madison Square Garden. Esmu dzirdējis intervijās, ka arēnā biļešu kontroliere ir latviete - letiņi pamazām ieņem teritoriju!» joko Artūrs.
Donam patīk ceļot. «Gribētos aizbraukt uz Dienvidameriku - Čīle, Peru, Argentīna, Brazīlija… [Komponists] Zigmars Liepiņš visu laiku ceļo un ik pa laikam man pastāsta, kur ir bijis, ko redzējis. Man parasti tad notek siekala - o, uz turieni arī es gribētu aizbraukt! Kad viņš man stāstīja par ceļojumu uz Argentīnu, uzreiz sagribējās uz turieni aizbraukt un pagaršot viņu vietējos steikus. Austrālija un Japāna - arī šīs zemes mani interesē. Vēl varētu aizbraukt uz Aļasku, paskatīties vaļus. Patiesībā visur varētu braukt, ja vien rastos šāda iespēja,» prāto dziedātājs. Pagaidām gan viņa izbraucieni lielākoties saistās ar Londonu, uz kurieni viņš dodas divreiz gadā. «Tā man ir ļoti mīļa vieta. Man ļoti patīk šīs pilsētas arhitektūra, arī Londonā valdošā burzma: esi pilsētā, kur ielās staigā miljoniem cilvēku, taču tajā pašā laikā esi neredzams, it kā pazūdi kā milzu virpulī - tas rada foršu sajūtu. Savukārt Rīga man ir mīļa ar to, ka tā ir klusa un mierīga pilsēta, tas man šeit patīk visvairāk.»
Pēc šādiem lielkoncertiem mūziķi bieži vien sev uzsauc atpūtas braucienu uz tālām zemēm, bet Dons tā darīt negrasās. «Es nemaz nejūtos šausmīgi noguris. Ja sākšu sagurt, noteikti vairāk atpūtīšos. Bet tagad - vienkārši ķeršos klāt nākamajiem darbiem. Ja [jaunajam albumam] būs dabūta skaņa, kas iecerēta, tad ko turēt sveci zem pūra, jālaiž vien tautās!» par sava nākamā garadarba izdošanas termiņiem izsakās Dons. Arī nākamā latiņa koncertu rīkošanā viņa vīzijās jau ir redzama. «Mežaparkā - tas būtu skaisti! Man ir šāds sapnis, savulaik tāds pats bija par arēnu. Sāk palikt pat bail, jo domas un idejas kaut kādā veidā mēdz materializēties. Man patīk šādu vīziju maģiskās piepildīšanās iespējas. Nākamgad Mežaparka estrāde vēl nebūs pārbūvēta? Nu, tad jāpagaida, līdz tā būs gatava!»
