RECENZIJA: Jūdas Graši - "Apdirsties un mirt"

Kā gan varētu palaist garām šādu albumu, kura nosaukums bieži vien virmo galvā sestdienas un/vai svētdienas rītos pēc gruntīgākas pasēdēšanas iepriekšējā vakarā?! “Jūdas Graši” sevi piesaka kā “pank-šlāger-sviest-roka trio, kas nebaidās lirikā ietvert pa kādam skarbākam, taču trāpīgam un tautai vajadzīgam vārdam.”

Grupa radusies 90. gadu beigās, šobrīd tās sastāvā ir Roberts Ūdris, Jānis Rozenbergs un Valts Vilemsons. Tās oficiālajā biogrāfijā lasāms tikai vārds “ibio”, bet diskogrāfija ir krietni apjomīgāka: albumi “Dieva darbi” (2003), “13” (2004), “Banānu republikas blūzs” (2005), “Tusiņš šķūnī” (DVD, 2009) un “Sūdu ķīlnieki”. Visus šos garadarbus var noklausīties grupas “bandcamp” vietnē. Ar biežiem koncertiem savus klausītājus šī trijotne nelutina, tomēr ik pa laikam ir manāma uz skatuves. “Grupa neatsaka uzstāšanos ne šķūņos, ne klubos, nedz estrādēs un, ja rastos iespēja, neatteiktos piezvetēt pat Latvijas Nacionālo operu, jo saprot - kā proletariāts, tā arī buržuāzija slāpst pēc īstas, nelišķīgas un skarbas mīlestības, ko “Jūdas Graši” sniedz caur savu bezkompromisa performanci,” “sviestojas” trijotne.

PAR. Uzlīmīte uz diska atbilst tā saturam, kura īsais atstāsts ir “lai ko arī kāds šeit mēģina, nevienam nekas nesanāk, bet sanāk tikai…” - nu, kā jau albuma nosaukumā teikts. Tēmas - patiesas un no dzīves, piemēram, “Es darbā laižu luni”, “Ir velti dzert “Boržomi””, “Pasīvs neagresīvs” un tamlīdzīgi. “Ir mana tauta/Bez viena pauta/Sista tā un šauta/Kad vajag tiešām kaut ko izdarīt/Tad katrs jūtas kā invalīds” (no dziesmas “Manai tautai”). Nepatriotiski? Toties patiesi! Labākais, ka “Jūdas Graši” šīs tēmas neapspēlē ar cietēju izteiksmi, kā tas latvju mūzikā lielākoties ierasts, bet gan viegli un ar ironiju.

PRET. Vokāls ir diezgan pabaiss, kvalitāte arī, taču pats sliktākais - albums ir nosodāmi īss, tikai septiņas dziesmiņas (plus video) ar kopējo garumu pie 15 minūtēm.