Leen par pārmetumiem saistībā ar baznīcas apgānīšanu: Mana sirdsapziņa ir tīra

Pavisam drīz, 11. janvārī, klajā nāks Lindas Leen trešais oriģināldziesmu albums Digital Church. Izskatīga dziedātāja ar savu striktu un noturīgu viedokli – ne velti sabiedrības interese par Lindu nav zudusi jau vairāk nekā desmit gadus.

- Līdz tava jaunā albuma Digital Church klajā nākšanai CD formātā atlikusi nedēļa. Vai viss paveikts, vai ir uztraukums pirms šī notikuma?

- Nekad nekas nav un nevar būt līdz galam pabeigts. Saturiski un fiziski albums tika pabeigts jau vasarā, taču viss pārējais ap to aizņem daudz laika un enerģijas. Mūsdienās ap mūziku apkārt notiekošais ir gandrīz tikpat nozīmīgs kā pati mūzika, jo piedāvājums ir milzīgs, un tam, kā pasniedz savu produktu, ir ļoti liela loma, lai tas sasniegtu savu auditoriju.

- Nedaudz pastāsti par šo albumu, kāds vēstījums iekodēts tā nosaukumā?

- Skatījos savus pēdējā laikā tapušos pierakstus, tajos bija tāds teikums - hameleona svētceļojums pie savas balss. Gadiem ilgi esmu kā hameleons dažādos veidos mūzikā izpaudusies, taču visus šos gadus ir bijusi tāda kā stand by sajūta - ir dažādi projekti, iznāk albumi, taču tā tomēr nebija mana balss. Man gan patīk spēlēt lomas un iejusties dažādos tēlos, tas man ļoti viegli padodas. Iespējams, ka pēdas, lai atrastu savu balsi, man mazliet nojauca kabarē, kas gan bija pirms daudziem gadiem, jo savā ziņā tas bija viegls ceļš, kā nevis atklāties, bet iemiesoties. Taču tas mani attālināja no tā, kas es pati esmu, kāda gribu būt un kādu sevi veidoju. Līdz ar to likumsakarīgi, ka tik ilgi bijuši šie meklējumi. Arī producenta ziņā - pagājuši gandrīz četri gadi kopš Demo* koncertu sērijas, pie albuma ķērušies kādi pieci producenti, taču es jau no pirmajiem mirkļiem sapratu, ka viņu darbs nerezonē ar manu balsi. Līdz beidzot, strādājot kopā ar Gati Zaķi, man izdevās nolobīt to kultūrslāni, kas bija krājies visus šos gadus, un atvērties tieši tā, kā to vēlos un kā sevi dzirdu. Ar šo mūziku vēlos nodot klausītājiem sajūtu, kas ļautu pārvarēt gravitācijas spēku, kas velk pie ikdienišķuma. Digital Church jeb digitālā baznīca būtībā ir mūzika, bet baznīca tāpēc, ka tā ir vērtība, es to savā ziņā pielūdzu - varbūt ne vienmēr labākajā veidā. Lietas, ko es daru, paņem no manis pārāk daudz, un esmu sākusi domāt, vai tas ir tā vērts, vai gala ierakstā nolasās šī 100% atdeve un ieguldīšanās visā, kas vien notiek mūzikā un ap to, vai tas sasniedz manu klausītāju. Es tomēr ļoti ceru, ka - jā.

- Tevi atkal nesaprata - dziesmas Beyond Velvet Skin videoklips izpelnījās sašutumu par Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas apgānīšanu.

- Baznīcā tika filmēta tikai tā epizode, kurā sēžu pie ērģelēm - neviena cita! Mana sirdsapziņa ir tīra. Bez tam - ko nozīmē «apgānīt»?! Cilvēka ķermenis ir apgānīšana? Uzskatu, ka cilvēka ķermenis ir tas, kurā mīt dvēsele, arī Jēzus taču ir Dievs ķermenī - par to ļoti skaisti izteicies mācītājs Juris Rubenis intervijā raidījumam 100 g kultūras. Personība, iesaku to noskatīties katram. Cilvēks ir skaists, kad pieņem sevī gan cilvēcīgo, gan garīgo, gan miesisko, gan sakrālo - jebko, kas dara mūs par cilvēkiem. Tieši tādus mūs ir radījis Dievs. Esmu ticīga, taču tas neizslēdz to, ka esmu sieviete, tas neizslēdz instinktus, un tas nav nekas neķītrs.

- Līdz šim lielākoties esi sevi pozicionējusi kā džeza dziedātāja, bet šis albums stilistiski liekams krietni citā nišā.

- Neesmu sevi nekā pozicionējusi. Esmu izpildītāja, dziesmu autore. Te arī izpaužas tā hameleona daba - atrast īsto kastīti līdz šim nav bijis īsti iespējams, tāpēc vienā brīdī pārstāju to darīt. Darbojos mūzikā pēc savas iekšējās dzirdes, pēc iekšējās bākas, un vienkārši meklēju sadarbībai cilvēkus, ar kuriem kopā varu skaisti rezonēt. Jaunajā ierakstā lielākoties piedalās džeza mūziķi, jo mans mērķis bija apvienot savu skaņu ar viņu improvizācijas spējām, kam klāt nāca Gatis ar savu iestatījumu no indī mūzikas puses. Beigu galā es kā popa māksliniece nopulēju to visu, cerams, saprotamā veidā. Inteliģenta popmūzika - es vēlētos šo albumu pieteikt šādi.

- 2001. gadā iznāca debijas albums Let’s Go Insane, 2008. gadā disks Chameleon. Jauno ripuli gribētos uzskatīt par hameleona idejas turpinātāju. Vai tev, tāpat kā daudziem, radošo aktivitāšu uzliesmojums ir ik pa septiņiem gadiem?

- Tas nav bijis apzināti. Šo albumu bija paredzēts ierakstīt jau pēc Demo* koncertiem, uzstājāmies arī festivālā Positivus 2013, kur atskaņojām topošā albuma demoversiju. Diemžēl producentam, kurš ir no Berlīnes, ģimenes apstākļu dēļ mainījās dzīves plāni, un viņš vairs nevarēja turpināt strādāt pie šī albuma. Pēc tam, kā jau stāstīju, sākās ilgi producenta meklējumi. Ierakstīt skaņu it kā ir vienkārši, taču man nav savas grupas un nav iespēju stundām, nedēļām un mēnešiem ilgi mēģināt atrast konkrēto aranžējumu - tam ir atvēlēts konkrēts laiks. Piemēram, mums ierakstam bija desmit dienas, bet pēc tam skaņas dizainam tika veltīti vēl divi mēneši. Atrast cilvēku, kurš mīl mūziku un kuram turklāt ir līdzīgas muzikālās izvēles un gaumes, lai viens otru spētu pareizi iztulkot, nav nemaz tik vienkārši.

- Martā sāksies tūre - Rēzekne (11. martā), Cēsis (19. martā), Liepāja (26. martā). Rīgai atvēlēts tikai viens koncerts - 16. martā koncertzālē Palladium. Vai nav tavam vērienam par pieticīgu?

- Redzēsim, kā mums ies. Man šobrīd nav svarīgs vērienīgums, man ir svarīgi realizēt savu māksliniecisko ieceri - vairāk gribu veltīt spēkus tam, lai tas labi izdotos, nevis domāt par to, kā piepildīt zāli. Turklāt Rīgā nemaz nav atbilstošas koncertzāles. Vasarā ir Dzintaru koncertzāle, kuras maksimālā ietilpība ir 3000 cilvēku, un tas ir ļoti optimāls manas potenciālās auditorijas apjoms, bet jaunais albums ir domāts šodienai. Negribēju šo albumu atrādīt kādā teātra zālē, kurai jau ir sava aura, gribēju uzstāties vietā, kur mūzika ir galvenais - tas ir svarīgākais, pārējais ir tikai ilustrācija. Pašlaik ir ļoti daudz tehnoloģisko iespēju - videoprojekcijas, ekrāni, gaismas utt., vai ar to vēl kādu var pārsteigt?! Diez vai. Labāk maksimāli bez uzmanības novērsējiem pievērsties tieši saturam.

- Vai vēl atceries tos laikus, kad ar 100 latiem kabatā no Talsiem pārcēlies uz Rīgu? Tolaik pie apvāršņa parādījās vairāki jauni dziedātāji, piemēram, Agnese, Madara Celma, Gunārs Kalniņš u.c., taču, tā pa īstam augstā līmenī darbojoties, esi palikusi, šķiet, vienīgā. Ar ko to izskaidro?

- Latvijā ir ļoti viegli padoties un ne tikai mākslinieciskajā dzīvē, kurā ir ļoti grūti izdzīvot, it īpaši oriģinālmūzikas izpildītājam, jo cilvēku uzskati par vērtībām bieži vien saglabājušies vēl no padomju laikiem. Mūsu paliek aizvien mazāk. Ar katru cilvēku, kas dodas prom, paliek mazāk arī klausītāju, un izpausties koncertu rīkošanā kļūst aizvien grūtāk. Strādāt augstā līmenī - šobrīd tas jau svārstās uz robežas ar neiespējamo. Es tikai nesen sapratu, ka būtībā esmu tam ziedojusi visu savu dzīvi. Visu! Jāsāk beidzot izvērtēt, vai ieguldījums ir adekvāts sasniegtajam rezultātam. Domāju, ka tāpēc daudzi padodas, jo bez sponsoriem un savstarpējas pazīšanās kaut ko noorganizēt ir neiespējami.

- Tev droši vien problēmu ar sponsoru piesaisti nav, joprojām ir nerimstoša interese par tavu personību. Pārlapojot internetā pieejamās publikācijas, vairāk ziņu gan ir par tavu ģērbšanās stilu un dekoltē nekā par mūziku… Linda Leen joprojām ir zīmols.

- Ja koncentrējies uz šādām publikācijām, tādas arī redzi. Es tās neredzu, jo dzelteno presi nelasu un tās publikāciju veidošanā apzināti nepiedalos, tāpēc par to nevēlos runāt. Man tas liekas maziski, nenozīmīgi, nevajadzīgi un degradējoši. Cilvēki, kas tajā iekļaujas, vienkārši apzog sevi, rakņājoties pa citu dzīvēm. Protams, arī tie, kas to veido, - vēlu viņiem veiksmi turpmākajā dzīvē. Jā, man izdevies [piesaistīt sponsorus], citādi es nemaz šo te visu nevarētu darīt. Bet par to nav vērts runāt, jo tā ir mana darba sastāvdaļa. Taču cilvēku uztraukums par finansiālo situāciju šobrīd ir visai pamatots. Es arī nezinu, kā būs turpmāk.

- No tevis dveš tāds kā pesimisms, gandrīz vai izklausās, ka tu nožēlo savu darbošanos mūzikā.

- Nē, mūzika ir skaistākais, kas manā dzīvē ir, šīs pārdomas ir tīri cilvēciskas. Tas nav saistīts ar mani kā mākslinieku, bet ar mani kā cilvēku. Kā sabalansēt savu dzīvi tā, lai varētu izpausties mākslinieciski kvalitatīvi, bet tajā pašā laikā varētu izpausties arī vienkārši kā cilvēks. Neesmu no tiem, kuriem būtu svarīgi, kas paliks pēc manis. Es vienkārši gribu būt laimīga. Ir beidzot jāsāk dzīvot ne tikai mūzu pasaulē, bet arī reālajā.

- Viens no taviem ierakstiem tviterī vēsta: «Zinu, ko Ziemassvētku vecītim šogad lūgšu - biezu ādu.» Ir iemesls?

- Tas visu laiku ir bijis. Visi šie gadi ir bijuši kā cīņa. Tu pats ļoti labi zini, par ko es runāju, man nekas nav jāskaidro. Nekad neesmu vēlējusies būt tur, kur mani bieži vien ieliek - dzeltenajā presē. Tā ir garoza, kura man riebjas līdz sirds dziļumiem. Diemžēl nav manos spēkos šo procesu apstādināt. Tāpēc arī rodas jautājums, vai šie pārdzīvojumi ir tā vērti? Jo katru reizi, kad aktualizē mūziku, aktualizējas arī kaut kāda šļura, melna un nepamatota. Es sniedzu cilvēkiem prieku, rakstu mūziku un gribu dziedāt, bet, ja tas iet kopā ar šādu negāciju vilni, tad rodas jautājums, cik ilgi to var izturēt. Daudzi to nevar un padodas.

- Savulaik prātoji par nokļūšanu starptautiskajā apritē - Eirovīzija, atlase uz Jauno vilni utt. Kādi ir tavi plāni tagad?

- Pašlaik domāju tikai kategorijās «šeit un tagad» - par albuma atklāšanu, par to, kā mums ies koncertos, kā mēs tajos darbosimies. Man šķiet, jo vairāk plānoju, jo sliktāk sanāk. Kādi būs mani ceļi, es nezinu, bet ceru, ka Dievs to zina un viņš par mani parūpēsies. Paļaujos uz to, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek, es tikai varu darīt labāko, kas atkarīgs no manis. Es varu radīt mūziku, un es ceru, ka tā dzīvos un izskanēs arī ārpus Latvijas. Es ceru, ka būs labi.