RECENZIJA: Elizabete Balčus "Conarium"
Šķiet, kādus piecus gadus nebija sanācis skrupulozāk pasekot ekstravagantās mūziķes Elizabetes Balčus gaitām – kopš viņas uzvaras debitantu kategorijā Latvijas Mūzikas ierakstu «Gada balvas» pasniegšanas pasākumā ar minialbumu «Wooden Horse».
Lūk, Elizabetes jaunais albums, kas ierakstīts un miksēts «Studio 55» kopā ar skaņu režisoru Silvestru Zemgalu, to producē pati mūziķe, bet izdod britu neatkarīgās mūzikas izdevējniecība «Liminal Noise». Tā saucamā drīmpopa noskaņās ieturēti 13 jauni skaņdarbi, tostarp pāris arī latviski. Stilistika? Sirreāla, taču tajā pat laikā melodiska mūzika, kurai dzirdēts arī tāds salīdzinājums kā «Bjorkas un «Bon Iver» krustojums» - lai gan tas nav precīzs, uz to pusi tiešām ir. «Albums ir intuitīvi meklējumi, pievēršanās paralēlajām pasaulēm, par kurām mums īsti nekas nav skaidrs, tomēr iekšējās sajūtas un sapņi kaut ko saka priekšā, bieži vien prātam līdz galam neaptveramu. Caur mūziku esmu mēģinājusi atrast formu tam neizskaidrojamajam, pēkšņiem iracionāliem pavērsieniem,- no paradīzes dārza uz mēness tumšo pusi un tad pēkšņi uz vakardienas realitāti, kuras krustpunktos uzrodas dzīvs taurenis, kurš pēc tam naktī pārvēršas par caurspīdīgu spoku ar kraukļa knābi, kuru es sašķaidu pret zemi sīkos stikla gabaliņos un gabaliņi pārvēršas par miljons insektiem, kuri rāpo pa manu ķermeni,» savu neizskaidrojamo mūziku vēl absolūti neizskaidrojamākā tekstā mēģina skaidrot Elizabete. «Pēkšņi mani ved mašīnā caur krāsainiem kaleidoskopu zikurātiem uz nojaušamu mērķi - kapi, bet te mašīna pārkaulojas piemineklī un es palieku mūžīgā krāsu plūsmā, kurā it viss ir viens un jebkurš var būt jebkas... Dziesmas visvairāk ir iedvesmojuši pašas sapņi, kurus nostādot pretī šai realitātei un paķerot līdzi arī citas iedvesmas, piemēram, antīkās Babilonijas mītus un kultūru, stāstus no Vecās derības, sirreālisma un avangarda vizuālo mākslu. Stilistiski es varētu šo albumu raksturot kā maigu neopsihodēliju vai avangardisku drīmpopu.» Sapratāt vēstījumu? Ja? Malači, jums veicas!
PAR. Negaidīti pārliecinošs un spēcīgs darbs - latvju avangarda mūzikā labākais, kas pēdējā laikā dzirdēts. Laba balss, ideāla flautas spēle, teicamas klavieres. Lai gan šis ir «andergroundiski» tendēts ieraksts, abas nedaudz vienkāršotākās kompozīcijas latviešu valodā («Negribas iet gulēt» un «Vienīgais ceļš») skan perfekti - Elizabetei nevajadzētu baidīties dziedāt dzimtajā valodā, viņai sanāk. No pārējiem skaņdarbiem ausīs iekrita «Jellyfish» un it īpaši «Behind The Castle», taču ļoti labas ir arī gandrīz visas pārējās dziesmas. Pats uzteicamākais - albumu klausoties rodas pārliecība, ka pie katras no šīm kompozīcijām ir rūpīgi piestrādāts, te neviena nav ierakstīta tāpat vien, jo diskā bijusi brīva vieta. Rezumējot - pieci punkti no pieciem.
PRET. Lai noklausītos Elizabetes Balčus jaunāko albumu, ir jābruņojas ar milzīgu pacietību. Turklāt burtiskā un vistiešākajā nozīmē, jo tikt pie paša CD nav nemaz tik vienkārši - dizains ir izstrādāts ļoti interesanti, taču no nepraktiskuma viedokļa tas varētu zaudēt tikai slavenajai «Triānas parka» burgertūtei ar metamajiem kauliņiem, kurā bija iebāzts grupas debijas albums «EnterTainment». Mākslinieciski tendētām personībām tomēr nevajadzētu nodarboties ar praktiskām lietām. Ja par «Conarium» muzikālo pusi, tad iebildumu gandrīz nav - protams, šis un tas ir «pārgudrots», taču tā ir Elizabete, citādāk nemaz nevar būt.
Sandris Vanzovičs
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu «Randoms».