Elita Mīlgrāve. 20 gadu pie mūzikas biznesa stūres

Šotrešdien, 9. novembrī, visi ceļi vedīs uz Arēnu Rīga – tur savu divdesmit gadu pastāvēšanas jubileju ar vērienīgu koncertu svinēs kompānija Mikrofona ieraksti. Šķiet, vieglāk būtu nosaukt tos mūziķus, kuru rīt nebūs Arēnā Rīga – uz skatuves vai vismaz skatītāju rindās –, nekā pārsaukt visus tos, kuri tur būs. 32 dažādi mākslinieki – grupas un solisti, katrs ar savu atsevišķu priekšnesumu, katrs uzskatījis par goda lietu uzstāties latviešu mūzikas ierakstu flagmaņa ballē.

Pie Mikrofona ierakstu stūres visus šos gadu desmitus kopā ar mūziķi un dzejnieku Guntaru Raču ir Elita Mīlgrāve: pēc izglītības - žurnāliste, pēc tvēriena - biznesa lēdija, pēc aicinājuma - mūzikas mīļotāja.

- Devītais datums, trešdiena, nedēļas vidus - diezgan neierasts laiks ballītei. Vai tas ir kāds konkrēts un kompānijai nozīmīgs datums vai vienkārši šajā dienā bija brīva arēna?

- Sakritība (smejas). Gadu gribējās noslēgt ar jubilejas pasākumu, taču mūsu kompānijas dzimšanas diena pēc reģistrācijas datuma ir martā. Īsto papīra dzimšanas dienu atzīmējām Liepājā, kad ar jauno talantu konkursu SuperMikrofons apceļojām Latviju. Taču lielas jubilejas jau var svinēt visu gadu, gribējām šo pasākumu tuvāk Patriotu nedēļai - mēs tomēr esam un vienmēr esam bijuši nacionāla kompānija. Nedēļas vidus - jo māksliniekiem tad uz to tikt vieglāk. Ja mēs vēlamies kuplu sastāvu, kāds mums šobrīd arī ir, tad jārēķinās ar to, ka piektdienās, sestdienās un svētdienās visiem jau ir plānotie koncerti, savukārt nedēļas vidū mūziķus var aicināt uz kopīgu tusiņu. 9. novembris bija optimālākais datums, kad to varējām noorganizēt.

- Ir jau arī daudz paveikts - līdz gada beigām sasniegsiet 560 izdoto albumu atzīmi. Kuri albumi pašai palikuši prātā ar kaut ko īpašu?

- Man ļoti grūti īpaši kādu izcelt, jo katru gadu iznācis kaut kas superīgs. No Prāta vētras man mīļākais albums ir Starp divām saulēm - ierakstīts vienā elpas vilcienā, ar vislielākajiem hitiem. Ar to saistās ļoti pozitīvas emocijas: kā mēs visi pie Guntara mājās toreiz to klausījāmies, draudzīgā komunikācija ar prātniekiem utt. - tas bija kā viens liels piedzīvojums. Tāpat man personīgi joprojām ir liels gandarījums, ka savulaik [1997. gadā] izdevās ierakstīt Krisa Normena un Rīgas Doma zēnu kora kopīgo albumu. Tas tolaik bija tuvu neticamajam, uzrunāt Smokie solistu. Iedomājies, kā tas izskatījās no viņa skatpunkta: braukt uz Latviju, kur tā vispār ir, kaut kāds ciems nekurienē (smejas)?! Protams, vienmēr esmu bijusi pateicīga Maestro par viņa uzticību mums. Kopumā esam izdevuši pie 40 dažādu viņa izdevumu, taču, ja tiem pieskaita arī projektus, kuriem viņš rakstījis mūziku, sanāk ap 60. Ne velti Maestro mēdz teikt, ka viņš mūs baro, paldies par maizīti (smejas)! Šo nopelnīto naudiņu mēs pēc tam varam ieguldīt dullākos projektos.

- Ar ko Mikrofons šobrīd nodarbojas? Uz jaunu CD izdošanu tā pa īstam atkal esat sasparojušies tikai šā gada nogalē, ārzemju diskus pie mums arī nepērk, tātad EMI interešu pārstāvēšana arī ir visnotaļ nosacīta.

- EMI integrējusies dažādās firmās, līdz ar to trīs vai četrus gadus vairs šeit neesam kā EMI licencēta kompānija, bet joprojām esam izplatītāji lielākajiem vārdiem - Sony BMG, Warner, Universal. Tā ir mūsu ikdienas darba sastāvdaļa. Mūsu attīstībā ļoti svarīgs posms bija tas, ka mums bija tiesības būt par EMI licencētajiem pārstāvjiem Baltijas valstīs. Pateicoties šiem sakariem, mēs varējām, piemēram, strādāt ar Prāta vētru daudzās valstīs, jo tās bija EMI kompānijas, kas grupas albumus izdeva gan Polijā, gan Beļģijā, gan Zviedrijā, kā arī licencēja dziesmas dažādām izlasēm. Mēs bijām unikāls gadījums, ka mums tā uzticējās - līdz šim šeit strādāja tikai distributori, bet licence ir daudz augstāka pakāpe, tā ir kā partnerība. Mēs piedāvājam savus māksliniekus tur, viņi mums uzticēja pārstāvēt savējos - kā divvirzienu ceļš.

- Kāpēc tā arī nerealizējās sapnis par izlaušanos uz Rietumiem? Prāta vētrai taču pietrūka pavisam, pavisam nedaudz!

- Tas vienkārši bija liktenis, kas nospēlēja ļaunu joku, jo visi apstākļi tam bija. Pilnīgi visi! 2001. gadā iznāca viņu pasaulē pieprasītākais albums ar hitu Maybe, kas skanēja visā Eiropā. Vienojāmies ar kompāniju Nettwerk par singla izdošanu ASV, taču notika uzbrukums Dvīņu torņiem, un firma paziņoja, ka nevar izdot singlu, jo tajā ir vārdi My Nuclear Bomb... Šajā jomā vienmēr bijusi svarīga apstākļu sakritība. Piemēram, nenotikusī grupas menedžera [Alda] Hofmaņa ierašanās Londonā uz sarunām par iespējamo tālāko kopdarbību ar EMI un koncertu rīkošanu - varbūt tas arī bija likteņa pirksts. Šajā biznesā šāda iespēja paveras tikai vienreiz, otras reizes vairs nav. Divreiz vienā upē neiekāpt.

- Un kāpēc citiem nesanāca šajā upē iekāpt?

- Starptautiskā skanējuma projekti acīmredzot tam nebija gatavi - gan līmeņa, gan izpratnes, gan gatavības strādāt ziņā, turklāt mums būtībā līdz šim nebija arī profesionāla menedžmenta. Iesākumā visiem likās, ka nu tikai dziedāsim angliski un būsim Eiropā! Baigi mūs tur kādam vajag, tur jau tā ir biezs, tur visi stumdās un grūstās, lai izkarotu savu vietu! Mums pietrūkst arī kapitāla, jo jebkuras preces virzīšana tirgū prasa investīcijas. Lai arī nebijām no mazākajām un nabadzīgākajām kompānijām, vienalga nevarējām pacelt tos ciparus, kas tiek prasīti par mārketinga izmaksām Lielbritānijā vai Skandināvijā. Ja valsts būtu uzķērusi, ka, piemēram, Brainstorm ir mūsu iespējamā Nokia, un kaut kā atbalstījusi šā projekta attīstību, tad citādāk, bet mēs taču pat no Latvijas Kultūrkapitāla fonda nevaram dabūt nevienu santīmu populārajai mūzikai - naudu no šā fonda piešķir tikai akadēmiskajai mūzikai un folkmūzikai, kas, protams, ir jāatbalsta, taču viņu tirāžas un mūsējās jau sen ir vienādas. Turklāt mēs tolaik cīnījāmies ar pirātismu. Ja mēs tirgotu reālās tirāžas, kas apgrozījās tirgū, situācija būtu daudz citādāka, bet, notirgojot no kopējā apjoma tikai piekto daļu, līdzekļus ieguldījumiem neiekrāt.

- Par pretpirātisma akcijām tolaik producentiem spridzināja auto, tev izteica fiziskus draudus utt. Vai esat samierinājušies ar pirātisma pastāvēšanu, ka skaļas akcijas vairs netiek rīkotas?

- Mēs esam pieņēmuši jaunos spēles noteikumus. Protams, arī šobrīd pastāv pirātisms, kas reāli mūs apzog - tie paši torenti, taču internets dod arī jaunas iespējas. Ar apkarošanu vien maz ko var panākt - pašiem jābūt aktīvākiem un jāpiedāvā sava produkcija. Pašlaik ir datubāzu laikmets, kas nozīmē, ka jābūt visur reģistrētam - AKKA/LAA, Latvijas Izpildītāju un producentu apvienībā jeb LaIPA, internetā pie lielajiem partneriem utt. Šie partneri pieskata tavu repertuāru - gan YouTube, gan Spotify, gan citās vietnēs. Ir svarīgi visos šajos interneta kanālos būt piereģistrētam un legalizētam, ar savām tiesībām būt uz konkrēto fonogrammu pieteiktam. Tas ir sarežģīti. Tiesa, disks joprojām ir palicis kā mūzikas izplatīšanas vienība, turklāt atgriezušās vinila plates. Attiecībā uz vietējo mūziku platēs vēl neesam iegrimuši - šis formāts ir ļoti dārgs, bet tirāža, ko iespējams Latvijā pārdot, necila - aptuveni tikpat, cik kādreiz varēja pārdot pirmos kompaktdiskus. Savulaik pirmais disks, ko saražojām un atvedām uz šejieni, bija 300 kopiju apjomā. Šķiet, tas bija The Best Of 1993.

Par tirāžām runājot: savulaik 100. debijas dziesma Day By Day tika kādā izlasē Japānā izplatīta 250 000 eksemplāru lielā tirāžā, viņu kasete šeit tika pārdota 55 000 - 60 000 eksemplāros, par kādiem pārdošanas apjomiem varam runāt šobrīd?

- Ja varam pārdot 2000 disku, tas jau ir ļoti labi. Ir bijušas arī lielākas tirāžas, piemēram, dažiem veiksmīgiem Ziemassvētku projektiem. Taču vidējās disku pārdošanas tirāžas šobrīd ir 500-600 eksemplāru, sasniegt tūkstoša atzīmi jau ir panākums. Vai tas vispār atmaksājas? Kā to ņem. Izdošana ir daudzpusīga - jebkurš ieraksts nav tikai disks, tas parādās arī internetā un radio, tas tiek izmantots publiskajā atskaņošanā. Ienākumi diversificējas, taču primāri ir nepieciešams pats ieraksts, bez tā nekas nebūs. Arī grupām un māksliniekiem joprojām ir nepieciešamība pēc albuma taustāmā formātā, jo tas ir kā konkrētā laika perioda paveiktā darba apkopojums. Ir arī daudzi tādi darbi, kuriem nav noilguma, tie kā labs vīns ar katru gadu paliek tikai vērtīgāki. Mūsu katalogā ir daudz tādu albumu, par kuriem varam teikt, ka tie joprojām ir vērtīgi - mēs tos pārdodam joprojām. Tie ir gan Līvi, gan Prāta vētra, gan Raimonds Pauls, gan Laima Vaikule, gan Labvēlīgais tips, gan Bet Bet, no jaunajiem arī Musiqq, baidos kādu nenosaukt - daudzi!

- Atceros, ka biji žurnāliste - kā tu nokļuvi līdz šai profesijai un kā pārkvalificējies uz mūzikas izdevējas arodu?

- Droši vien tas skanēs ļoti banāli, taču man padevās rakstīt sacerējumus - skolotāji vienmēr tos slavēja. Turklāt gan klasē, gan skolā vienmēr esmu bijusi organizatore, iniciatīvas cilvēks, un šķita, ka tieši šīs īpašības ir nepieciešamas arī žurnālistikā - rakstītprasme un drosme. Latvijas Universitātē esmu pabeigusi žurnālistus, paralēli mācībām sāku strādāt Latvijas Radio. Raidījumā Mikrofons es biju redaktore, tajā turpināju aptauju un ar to saistīto koncertu un televīzijas šovu rīkošanu. Pēkšņi firma Melodija sāka ražot plates ar uzrakstiem Mikrofona aptauja. Kā, kāpēc, kas tas tāds vispār ir?! Mūziķi bieži vien par saviem līdzekļiem studijā rakstīja dziesmas, nesa tās uz aptauju, mēs tās spēlējām, bet te Melodija, nevienam neko neprasot, sakompilē dziesmas un izdod plati! Pag, pag, tā nav forši, varbūt pašiem kaut kas tāds jādara?! Pie mums tieši tolaik sāka strādāt arī Guntars - mūziķis, dzejnieks, neatkarīgs žurnālists. Tā mēs ar viņu kopā 1991. gadā sastādījām pirmo Mikrofona aptaujas kaseti. Toreiz uzrakstīju arī pirmo līgumu ar izpildītājiem - uz vienas A4 formāta lapas (smejas). Sakopējām pirmo kastīti ar kasetēm un nodevām to komisijas veikalā Vaļņu ielā. Nepagāja pat pāris dienas, kad mums zvanīja - nesiet vēl, ir pārdots! Līdz firmas dibināšanai un biznesam gan vēl bija garš ceļš ejams.

- Pati pirmā pankūka gan piedega, tas ir, pirmā Mikrofona izveide neizdevās…

- Man gan par to negribētos bērt pelnus uz galvas, bet - jā, tas bija 1993. gadā. Nevienam no mums nebija ekonomista izglītības, arī grāmatvede bija nepieredzējusi. Salaida dēlī dokumentus. Pirmajā firmā dibinātājos bijām vairāki - arī Dzintris Kolāts, Baiba Palkavniece. Mēs ar Guntaru sapratām, ka varētu jau dzīvē darīt arī kaut ko citu, taču mums likās, ka esam atraduši lietu, kas abiem patīk un interesē, tāpēc tomēr mēģināsim atkal visu sākt no nulles. Tā nu esam jau 20 gadu nostrādājuši!

- No vecajiem cīņubiedriem ierakstu izdošanas jomā ierindā palikuši tikai nedaudzi. Vai kādreiz esi domājusi, ka - viss, pietiek, beidzot jāpievēršas kaut kam citam?

- Esmu, esmu (smejas)… Ar Guntaru esam pāris reizes pārcilājuši dažādus turpmākās darbības scenārijus. It īpaši krīzes gados, kas bija ārkārtīgi grūti - kritās tirāžas, vajadzēja atlaist cilvēkus, samazinājāmies un samazinājāmies. Pateicoties tam, ka mums ir tāds kolektīvs, kas strādā nevis naudas, bet idejas vārdā, esam atraduši to optimālo modeli, kurā varam izdzīvot un turpināt izdot ierakstus. Mums vienubrīd vajadzēja pamatīgi piedomāt, ko izdot, jo ieguldīt jaunos vārdos varējām ļoti reti, turklāt ieguldīt vari tikai tik, cik nopelni, ja neko nenopelni, tad nevari neko arī ieguldīt. Apburtais loks. Mūsu pastāvēšana lielā mērā notiek arī uz kataloga rēķina, ko esam uzbūvējuši pa šiem daudzajiem gadiem, - šie ieraksti ir joprojām pieprasīti, acīmredzot esam tomēr izdevuši pareizos darbus, kurus joprojām spēlē radio un izmanto televīzijas. Pieaug arī ieņēmumi no ierakstu izmantošanas publiskajā telpā. Ja kādreiz ienākumi no LaIPAs apmaksātajām blakustiesībām veidoja nenozīmīgu procentu, tad tagad tā ir būtiska kopējā budžeta sastāvdaļa - apmēram 15-17%, turklāt ar tendenci pieaugt.

- Esi radoša personība, tomēr Mikrofona ierakstos vairāk personificē lietišķo pusi, kas, kā mēdz stāstīt, apcērp projektu budžeta tāmi un Guntaram citkārt sit pa pirkstiem, ja viņš savā radošumā aizplānojas pārāk tālu.

- Domāju, ka tāpēc arī mums ir izdevies tik ilgi kopā strādāt, ka viens lido, bet otrs skatās, kurā virzienā tas notiek un vai lidojumam pietiek degvielas (smejas). Taču es neesmu biznesmene šā termina ierastajā izpratnē, kas katru dienu tikai kalkulētu budžetu - mums lielā mērā viss notiek intuitīvi, protams, balstot šo intuīciju uz pieredzi. Mūsu bizness ir ļoti specifisks. Ja adi cimdu, nevar pēkšņi to ražot ar sešiem pirkstiem. Mūzikā šādu standartu nav, te visu laiku ir eksperimenti. Nevar paredzēt, kurš no šiem eksperimentiem izrādīsies veiksmīgs. Tirāža var būt gan 200 kopiju, gan 20 000 kopiju, ja esam uztaustījuši kaut ko tādu, pēc kura konkrētajā brīdī cilvēki ilgojas. Ir jābūt intuīcijai, ir jāprognozē un jāuzmin, taču tajā pašā laikā mūziķim, ar kuru strādā, ir jādod cerības, ka viņš ir vajadzīgs. Guntaram visu laiku sūta ierakstus, izdot albumus varētu kaut katru dienu, bet kā lai sajūt, kurš varētu būt īstais projekts, pēc kura būs pieprasījums?!

- Vai tev pēc darba vēl ir vēlme klausīties mūziku vai arī darbu uz mājām nenes un brīvajā laikā to vispār neklausies?

- Darba laikā maz klausos pašas izvēlētu mūziku. To mums te spēlē Guntars - tā, ka skan viss birojs, visus jaunos albumus noklausos tepat gaitenī, jo mūzika skan pa visu stāvu (smejas). Ikdienā diezgan daudz izmantoju [digitālās mūzikas servisu] Spotify - man patīk, ka šis serviss atlasa jaunāko mūziku, kas ir tavā gaumē, ja, protams, esi uzlicis šādu opciju. Ja nav daudz brīva laika un gribi zināt jaunumus, šī plejliste ir ļoti izdevīga - no tās atsijāju sev tīkamās dziesmas un veidoju savu listi, kurai savukārt atkal tiek piedāvāti līdzīgi gabali. Zināmā mērā tas ir sliņķu paradums, jo rezultātā vairs neiedziļinos, kas to izpilda un kā šo dziesmu sauc. Kad nūjoju, man telefons ir kabatā, uzliktas austiņas - es taču neapstāšos un neņemšu to ārā no kabatas, lai tikai noskaidrotu, kas skan! Līdz ar to, ja man kāds tagad prasītu, ko klausos, pat nezinātu - klausos Spotify (smejas)!

- Tev kā biznesa lēdijai vienmēr jābūt labā formā - gan emocionāli, gan fiziski. Jau pieminēji nūjošanu, kas vēl ietilpst tavu sportisko aktivitāšu sarakstā, kā atpūties no darba?

- Es dejoju Tautas deju ansamblī Līgo, vidējā sastāva kolektīvā. Jau sešpadsmitais gads. Dejošana ir tā, kas vislabāk izvēdina galvu, jo tās laikā nedomā ne par ko citu. Nūjojot šajā kopīgajā pastaigā tomēr visu laiku nāk līdzi arī darba lietas, bet dejojot tā nevar - ir jādomā nākamās kustības, ir partneri, ir dejas elementi utt. Konstatē, ka ir pagājušas jau trīs stundas un par darbu neesi pat iedomājusies. Tas ir superīgi! Vēl - vasarās diezgan intensīvi peldu. To darīju arī ziemā, bet šogad biju aizbraukusi uz siltajām zemēm, un, kad atgriezos, bija lietus, vējains un drausmīgi auksts - nebija jēgas pat mēģināt brist jūrā, vējš gāza no kājām. Tagad ir grūti atsākt. Mēdzu arī parušināties dārzā - kā jau visi latvieši. Ja ir brīvāks laiks, paskatos kādu filmu. Un vēl, kas mani vienmēr priecē, - mazdēliņš Kristaps, kurš dzīvo pie manis, tā ir mana laimes oāze. Vienmēr smaidīgs, vienmēr priecīgs - paraugs citiem, kādam vajadzētu būt priekam par katru nodzīvoto minūti!

- Pienākumu ir daudz, bet var redzēt, ka tev tie patīk - pasākumos nekad nepiedalies formāli, vienmēr aktīvi un dzīvespriecīgi jūti līdzi uz skatuves vai prezentācijas zālē notiekošajam!

- Ir bijuši dažādi laiki, kad esmu staigājusi arī pelēkā ādas krāsā - kā jau minēju, krīzes gadi bija ļoti smagi. Taču mēs vairs nevaram atļauties izdot vai rīkot lietas, kas mums pašiem nepatīk. Vienkārši - tā ir mana dzīve, tas ir mans laiks. Man un arī maniem kolēģiem ir jādara tas, kas patīk un sagādā prieku. Un, ja mēs ar to vēl varam arī citiem sagādāt prieku, vispār super, ko vēl vairāk var vēlēties?!

***

Elita Mīlgrāve

• Dzimusi 1962. gada 26. jūlijā Madonā

• Izglītība: Madonas 1. vidusskola; Madonas bērnu mūzikas skola, pianisti; Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte, bakalaura grāds žurnālistikā; biznesa augstskola Turība, bakalaura grāds uzņēmējdarbībā

• Karjera: SIA Mikrofona ieraksti valdes priekšsēdētāja; MicRec PM valdes priekšsēdētāja; Latvijas Mūzikas producentu apvienības (LaMPA) valdes priekšsēdētāja; Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) valdes priekšsēdētāja; Mārtiņa Freimaņa fonda valdes locekle

• Ģimenes stāvoklis: precējusies, bērni - dvīņi Liene un Māris (32), mazbērni Kristaps (5) un Pauls (2)