RECENZIJA: Valdis Atāls - "Mājupceļš"
Nav nemaz tik bieži gadījumi, kad privātie uzņēmumi pilnībā sponsorē kādu mūzikas albumu, bet tieši tā šoreiz ir noticis - ar ceļu būvniecības sabiedrības "Igate" atbalstu savā ceļā pie klausītājiem devies dzīves un mīlestības filozofiju cienošā dziesminieka Valda Atāla albums "Mājupceļš", kura nosaukums sasaucas ar uzņēmuma apceri par savu ceļu, atzīmējot 25 darbības gadus.
"Dziesmas būtību nav atšifrējis neviens. Tā ir kā lūgšana, kā grēksūdze, kā sevis uzrunāšana. Tā ir jūtu biogrāfija, augot redzīgākam. Ar laiku jo aklāks paliec pats, jo redzīgāka kļūst dvēsele," filozofē Valdis, apdomājot jaunā albuma tapšanas izjūtas un apceri. Jaunajā albumā apkopotas un pa jaunam ierakstītas gan vecākas dziesmas, gan jaunas, tāpat Atāls iedziedājis tādas savas dziesmas, kuras agrāk dzirdētas tikai citu izpildītāju sniegumā. Gandrīz visām tekstu un mūzikas autors ir pats Atāls, izņemot "Vientulība" un "Pieskāriens", kurām teksta autors ir Imants Ziedonis. Albuma ieskaņošanā bez paša Valda Atāla (ģitāra, balss) piedalījušies arī Arnolds Kārklis (ģitāra, mandolīna, mandola, balss), Ilze Grunte (ģitāra), Einārs Kvilis (mandolīna, japāņu flauta) un Andris Šīrants (ģitāra). Tāpat albuma tapšanā piedalījies etnogrāfiskais ansamblis "Lata Donga", Asnāte Rancāne un Guntars Kukuls (balss), kā arī Edijs Gņedovskis (perkusijas, ģitāra, bass, taustiņi, papildu vokāls). Albumu ierakstīja, miksēja un māsterēja Edijs Gņedovskis, "GemStudio".
PAR. Valdim Atālam vienmēr bijis itin kupls cienītāju pulks, un tiem "Mājupceļš" noteikti neliks vilties - tipiskas šī dziesminieka kompozīcijas viņa siltajā kā krāsns mūrītis balss tembrā. "Vilka dziesma", "Neatvadīsimies", "Bet tavi ovāli", "Mana sēta pilna tevis", "Vēl vien' reiz", "Ūdens mantra", "Rudens vitrāžas", "Man nevajag nekā no jums", "Mājupceļš", "Man šķiet", "Miglas pūce", "Mēs dejojam", "Tik ļoti" un citas - izvēlieties paši, kura labāka, bet apskatnieks vēlētos izcelt dziesmu "Ūdens mantra", kurā labi pastrādājis etnogrāfiskais ansamblis "Lata Donga", kā arī "Miglas pūci", kurā pacenties ģitārists (varbūt Kārklis, varbūt Šīrants), un kura atmiņā paliek vislabāk.
PRET. 20. gadsimts. Bet nekas cits no Atāla jau arī nebija gaidāms (un nevajag arī), tāds viņš ir, un tāds viņš mūžam paliks. Ar šo albumu savus pielūdzējus dziesminieks neizgaiņās, bet jaunus arī neiegūs.