Pēc mēneša jau būs aizsākusies leģendārās rokgrupas Tumsa koncerttūre, kuras laikā tiks atzīmēta teju vai nepieklājīgi liela šīs Liepājas blices jubileja – 25! No pašiem, pašiem tās pirmsākumiem sastāvā ir bijis tikai viens mūziķis – basģitārists Jānis Daugalis.
Grupas Tumsa jubilejas tūre sāksies ar koncertu Jelgavā (21. oktobrī) un turpināsies ar pasākumiem Valmierā (28. oktobrī), Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē (29. oktobrī), Liepājas Olimpiskajā centrā (5. novembrī) un Rīgas kultūras pilī Ziemeļblāzma (17. novembrī). «Paši neticam, ka Tumsai ir jau 25. Mēs klausāmies, ka Remix, Opus Pro, Pērkons, Līvi svin 30 un cik tur gadus, un tas šķiet normāli - uz viņu koncertiem paši skrējām. Mums pašiem vienmēr šķitis, ka Tumsa, salīdzinot ar mūsu grandiem, ir jauna grupa, bet te pēkšņi izrādās, ka paši esam grandi, kas sasnieguši cienījamu vecumu,» saka Tumsas mūziķi. No pirmsākumiem tās ierindā joprojām ir basģitārists Jānis Daugalis, mazliet jaunāks iesaukums ir ģitārists Haralds Drekslers un bundzinieks Kaspars Boroduško. Pēc Mārtiņa Freimaņa pāragrās nāves (7.02.1977.-27.01.2011.) vokālista pienākumus uzņēmies Valters Frīdenbergs, bet pirms trim gadiem jauns dalībnieks parādījās pie taustiņiem - Dāvis Ābrams. Nupat Tumsa laidusi klajā jaunu dziesmu Varbūt, taču jubilejas tūrē, protams, skanēs arī visi vecie grupas hiti. Pašlaik Tumsa ir uz izķeršanu - filmēšanās dažādos šovos, raidījumos utt. Par to un vēl daudz ko - saruna ar basistu un grupas dibinātāju Jāni Daugali.
- Tumsai būs ceturtdaļgadsimts. Kad skaties uz skaitli 25, vai vispirms aizdomājies - ārprāts, cik daudz gadu jau grupai, vai arī domā, cik tad ir tev pašam?!
- Mjā (nopūšas)… Der abas versijas. Ir pagājis pamatīgs laika posms. It kā nemaz šo lielo ciparu tā īsti neapzinos, jo visu laiku ir kaut kas darīts un arī sadarīts, tomēr skaitļi ir nepielūdzami. Ja tā salīdzina - Līviem ir jau 40, pēc citām versijām vairāk, un Līvi ir sazin cik jau seni, tad ar mums nemaz tik traki nav. Taču - jā, ir daudz gadu. Mūsu pastāvēšanas vēsturē bijušas foršas lietas, bijuši arī traģiski notikumi, taču tāda nu tās grupas dzīve ir bijusi, ko padarīt.
- Pastāsti par pašiem grupas pirmsākumiem!
- Ideja par grupas izveidi radās kāda bērnības drauga dzimšanas dienā, man tad bija 13 gadu. Vienas sētas draugi vienojāmies, ka kaut ko gribam darīt mūzikā. Tolaik mums dikti patika Depeche Mode, tāpēc bija doma spēlēt kaut ko tamlīdzīgu, kas beigu galā pārauga pavisam netamlīdzīgā. Latvijā tolaik bija aktuāla grupa Nejautā. Sapazināmies ar viņiem, un vai nu šīs tikšanās iespaidā, vai citu iemeslu dēļ kaut kā organiski izdomājām spēlēt ar dzīvajiem instrumentiem. Tam bija arī gluži triviāls iemesls - tā vecuma džekiem daudz vienkāršāk bija nopirkt ģitāras nekā kvalitatīvus taustiņinstrumentus…
- Kāds spēlēt vispār mācēja?
- Es mācēju, taču es dziedāju. Cits gan neviens nespēlēja, taču cītīgi mācījās. Potenciālais bundzinieks nopirka bungas un mācījās, ģitāristu gan pieņēmām ne no mūsu trijotnes, viņš prata spēlēt. No šī sastāva gan esmu palicis vienīgais. Pirmais atbira basģitārists, kuram spēlēšana un mācīšanās vienlaikus bija par grūtu, uz vienu koncertu viņu aizvietoja cits basģitārists. Šo pasākumu mēs nospēlējām tik drausmīgā kvalitātē, ka uz mirkli izdomājām pieklust, lai visi to aizmirst. Uz laiku iesaistījos grupā Katapults, kur spēlēja Fēlikss Ķiģelis, taču vēlāk tā transformējās uz Tumsu - nosaukums bija mans. Ierakstījām dziesmu Skumjais prieks, tā izskanēja Mikrofona TV vakarā. Tas bija 1994. gads. Mūsu vokālists bija Māris ZonenbergsZonbergs, kuram savulaik bija galvenā loma filmā Emīla nedarbi, pie ģitārām bija Fēlikss un Haralds [Drekslers], es - pie basa. Šo dziesmu ierakstījām ar bundzinieku Matīsu Pavītolu, taču viņu iesauca armijā, un atnāca Kasītis [Kaspars Boroduško]. Pat neatminos, kā un kāpēc no grupas aizgāja Māris, pēc tam - arī Ķiģelis. Atkal palikām trijatā. Par vokālistu uzaicinājām Mārtiņu Freimani, tolaik viņam bija 18 gadu.
- Ar to laikam sākās jauna ēra? Vai arī viņš tolaik bija galīgi zaļš gurķis, kas neko nemācēja?
- Mācēja, mācēja! Viņam Aizputē jau bija kaut kādas savas grupas. 1996. gada sākumā bija pirmais mēģinājums kopā ar Freimi. Tumsas sastāvs it kā gadiem ir nemainīgs, taču patiesībā cilvēku pie mums ir bijis traki daudz, grupas mājaslapā esmu mēģinājis uzskaitīt visus, kurus nu atceros (bez pašreizējā sastāva uzskaitīti vēl 15 mūziķi, vēl trīs minēti biogrāfijas tekstā - aut.). Paši ilglaicīgākie esam mēs trīs no Liepājas - es, Haris, Kasītis. Es grupā esmu no 1991., ar Hari iepazināmies 1993., bet Kasītis ir no 1994. gada.
- Kur spēks tik ilgi mēģināt sevi pierādīt?! Pats sākums Tumsai taču bija diezgan ērkšķains un akmeņains. Pašlaik jaunās grupas iespēlē vienu singlu, nekas nesanāk, un met plinti krūmos.
- Palēnām viss tomēr notika. Freimim jau bija kaut kādas dziesmas, 1996. gadā ierakstījām demo. Pēc tam Liepājā tika rīkota Waltera aptauja - kaut kas līdzīgs Radio SWH raidījumam Priekšnams. Ar dziesmu Noklīdušie (tautā to dēvē par Piedzērušies - aut.) izkarojām pirmo vietu, un sakritības dēļ to bija padzirdējis mikrofonietis Guntars Račs. Piedāvāja mums to ierakstīt, bet mēs ierakstījām pavisam citu. Viņš to noklausījās un saprata, ka mums ir arī citādāka stila gabali, ierakstījām vēl divas dziesmas un sākām runāt par albuma ierakstu. 1997. gadā ierakstījām kaseti Putni. Tā arī viss sākās.
- Kad jūs pirmoreiz sapratāt, ka tā lieta iet?
- Tad arī sapratām. Parādījās pirmie nopietnie koncertu piedāvājumi, uzvarējām Liepājas dzintarā ’98 utt. Albumi nāca klajā ik pēc gada vai vismaz diviem. Freimis bija radošā mašīna, viņam dziesmas bira kā no pārpilnības raga. Šobrīd mums šis radošais process virzās krietni lēnāk, jo tagad visi rakstām dziesmas kopā - katrs no sevis kaut ko pieliek klāt. Tolaik bija vienkārši - Freimim bija dziesma, gājām studijā, ierakstījām, un viss notika! Jaunajā sastāvā esam ierakstījuši sešas dziesmas. Neesam uzlikuši sev par pašmērķi tās izdot, jo pašlaik aktuālākais ir jubilejas atzīmēšanas koncerti, taču iespējams, ka… Nē, ja kaut ko sasola, parasti nekas nesanāk, tāpēc es labāk nesolīšu.
- Kad nomira Mārtiņš, vai nebija domas Tumsas pastāvēšanai likt krustu?
- Domas bija visādas - gan jā, gan nē. Kādu laiku mēs tiešām neko nedarījām un domājām, vai Tumsa vēl kādam ir vajadzīga. Taču visur sāka spēlēt Freimja dziesmas, un šķita, ja mēs tajās esam līdzdarbojušies, gan tās radot studijās, gan spēlējot, tad kāpēc neturpināt?! Pamatdoma sākumā gan bija nospēlēt tikai iepriekš jau apsolītos koncertus, kas bija festivāls SummerSound un vēl daži pasākumi. Taču mūs labi uzņēma - tolaik gan divus koncertus nodziedāja Kaža, nevis Valters. Apsēdāmies vēlreiz, izrunājāmies, un viss aizgāja tā, kā aizgāja.
- Jubilejas tūre Tumsas mērogiem izskatās diezgan piezemēta - galvaspilsētā koncerts kultūras pilī Ziemeļblāzma. Ja joprojām šajā saulē būtu Freimanis, tad pilnīgi droši būtu Arēna Rīga…
- Mums tolaik bija atbalsts, tagad paši visu darām. Līdz ar to - tas ir risks, jo nav jau zināms, kā un vai šie pasākumi izdosies. Ja sanāks noorganizēt koncertus šāda apmēra kultūras namos, šādiem koncertiem, visticamāk, nākotnē būs turpinājums. Bet pašlaik - nevar uzlēkt augstāk par uzlecamo vietu, jāskatās uz reālo situāciju.
- Ar ko tu šobrīd vēl nodarbojies? Ilgu laiku biji sociālais pedagogs Liepājas 1. ģimnāzijā un Liepājas Centra pamatskolā.
- Skolās es vairs sen neesmu. Es tagad strādāju dāņu firmā par elektromehānisko iekārtu mehāniķi. Ar mūziku diemžēl nopelnīt nevar. Vismaz es ne. Vismaz vēl ne (pasmaida). Arī agrākajos laikos nekad nav bijis tā, ka iztikai pietiktu tikai ar mūziku. Pēc darba skolās beigšanas divus gadus nostrādāju par pavāru, esmu strādājis arī celtniecībā, bet nu jau trīs gadus šajā dāņu firmā.
- Pedagoģija vairs nevilina?
- Es skolās nostrādāju desmit gadus. Sociālā pedagoga darbam ir vairākas specifikas, bet būtībā tas saistās ar mājas vizītēm pie skolu kavētājiem, pārrunām ar vecākiem utt. Mana piederība Tumsai bija kā bonuss - ja ne sarunās ar vecākiem, tad vismaz ar skolēniem gan. Es ar viņiem varēju runāt kā līdzīgs ar līdzīgu, viņiem nenācās kautrēties no solīda kunga uzvalkā. Dažkārt uz ielas pienāk tā laika puišeļi un saka paldies par tiem laikiem: sak, toreiz man likās, ka tu dzen fufeli, bet tagad es tevis teikto saprotu, liels paldies! Patīkama sajūta. Aizgāju finansiālu apsvērumu dēļ - krīze. Man samazinājās slodze un arī likme par slodzi, tā palika trīsreiz mazāka. Taču ko nu vairs, savu laiku skolā jau esmu nostrādājis. Nespēju iedomāties, kādam vajadzētu būt piedāvājumam, lai es tur atgrieztos.
- Kāpēc kā peļņas darba turpinājumu izvēlējies pavārmākslu, nevis, piemēram, strādāšanu IT nozarē vai gaterī?
- Pēc darba skolā iestājos bezdarbniekos un izmācījos par pavāru. Jau pēc 9. klases gribēju stāties pavārenē, bet tur nevarēja iegūt vidējo izglītību, tad nāktos paralēli mācīties arī vakarskolā. Bet es jau biju astoņus gadus mācījies parastajā skolā un mūzikas skolā, maukt vēl trīs gadus pa divām skolām negribēju. Iestājos vidusskolā, bet tagad bezdarbnieku kursos, var teikt, ka realizēju savu jaunības dienu sapni. Protams, tie bija tikai kursi četru mēnešu garumā, no kuriem liela daļa bija prakse - to gāju Liepājas rokkafejnīcā. Pēc tam divus gadus nostrādāju restorānā Promenade Hotel. Vai visi dzīvi? Sūdzības nav bijušas (smejas). Es vairāk biju uz brokastu pavārlietām, lielajai ēdienkartei nostrādāju tikai trīs vai četrus mēnešus. Darīju tikai to, ko šefpavārs lika, augstāk es nekotējos. Tagad arī mājās mēdzu gatavot - man tas patīk, tikai esmu slinks.
- Kā tu kā rokveterāns raugies uz pašlaik Latvijas mūzikā notiekošo?
- Ir grupas, kas man patīk un piesaista, ir arī daudz kā tāda, kas mani stilistiski nesaista. Pēdējā laikā šādu grupu parādās aizvien vairāk, jo tādu mūziku, kas patīk man, no jaunajiem praktiski neviens vairs nespēlē. Pirms pāris nedēļām aizbraucu uz Kauņu, uz Nickelback koncertu. Par šī koncerta apmeklējumu jutos patiesi gandarīts. Nebija tā, ka es gaidītu tikai vienu vai pāris dziesmas un beigu galā to sagaidītu - skanēja viss, ko es gaidīju! Lūk, tā ir mana mūzika! Jāatzīst gan, ka es ļoti minimāli kaut kur pēdējā laikā aizeju vai aizbraucu. Laiks ir ārkārtīgi saspringts, darbs prasa daudz. Iespējams, ka pie vainas arī vecums, vairs nevar pagūt izdarīt tik daudz, cik kādreiz (smaida).
- Daudzi muzikanti emigrē no Liepājas, bet tu tur turies kā ērce suņa kažokā. Vai šāda piesaiste neapgrūtina muzicēšanu un braukāšanu uz koncertiem?
- Nē, jo ir tehnoloģiju gadsimts, turklāt Valters ar Dāvi diezgan bieži atbrauc uz Liepāju un tad rīkojam radošos mēģinājumus. Citreiz arī Rīgā izmantojam laiku un mēģinājumu telpā kaut ko saspēlējam. Protams, tas ir citādāk nekā tad, ja visi mitinātos vienā vietā, bet, cik laiks to ļauj, tik tiekamies, mēģinām, darām. Man nepatīk Rīgas burzma, man tās ir par daudz. Savulaik esmu te pusgadu nodzīvojis, negribu. Rīgā jūtos ērti, atbraucot uz kādiem pasākumiem, bet ar divām vai trim dienām man ir pietiekami, lai jau justos noguris no Rīgas. Iespējams, man traucē attālumi - Liepājā viss ir pa rokai, viss ir pazīstams. Protams, var jau būt, ka esmu vienkārši iesūnojis. Aizbraucam uz ārzemēm uzspēlēt - super, man patīk redzēt kaut ko jaunu, gūt jaunus iespaidus!
Bet tikai īslaicīgi. Man vienmēr ir paticis atgriezties Liepājā. Es tur jūtos savā ādā, un man neko citu nemaz nevajag.