APRITĒ: Poētu piecnieka sievišķīgāka daļa

Šīs nedēļas centrālais notikums būs divi The Sound Poets lielkoncerti Siguldas pilsdrupās 26. un 27. augustā. Lai gan grupas redzamākais tēls ir vokālists Jānis Aišpurs, poēti ir piecu vienotu tās dalībnieku kolektīvs. Tā sievišķīgākā daļa – čelliste Undīne Balode.

Ar paziņas ieteikumu

The Sound Poets kvintetā Undīne Balode nonāca pirms pieciem gadiem - gandrīz nejauši. «Šādu grupu tolaik nemaz nezināju, taču man pazīstama vijolniece Lāsma, grupas dalībnieka Normunda Lukšas māsa, uzaicināja piedalīties grupas Ziemassvētku koncertā, kur viņi uzstājās kopā ar stīgu kvartetu. Piedalījos koncertā, kas notika Zirgu ielā, - piespēlējām kādās četrās vai piecās dziesmās,» atminas čelliste. «Mums izveidojās labs cilvēciskais kontakts, kaut kad pēc tam Jānis piezvanīja un vaicāja, varbūt gribētu ar viņiem spēlēt - atnāc, parunāsimies, uzspēlēsim! Mana pirmā doma bija - ko es tur darīšu?! Labi, ja Jānis noliks priekšā notis, varbūt kaut ko arī varēšu nospēlēt... Turklāt es nemaz nesapratu, ka aicina tikai mani, domāju, ka visas četras. Kad aizgāju, bija liels apmulsums,» smejas Undīne.

Visticamāk, Jānim ideja par čellistes piesaisti radusies, viņam patīk šis instruments, turklāt viens no Jāņa muzikālajiem favorītiem Demiens Raiss savās dziesmās piesaista čellisti. Uz jau minēto Ziemassvētku koncertu būtībā savācās pašreizējais grupas pamatsastāvs - tikai basģitāristu tagad ir nomainījis Kārlis Josts. «Domāju, ka mums vienam ar otru ir neticami paveicies. Kad nācu [uz šo interviju], pie sevis domāju - nu, ko es varu pateikt par tiem džekiem?! Man viņi ir ļoti tuvi. Mums ir gandrīz ģimeniskas attiecības, taču šis ģimeniskais, protams, ietver sevī arī ne vienmēr tikai tos patīkamos brīžus - kā jau ģimenē. Lai gan nav tā, ka mēs ikdienā ietu cits pie cita ciemos, taču, pēc ilgāka laika satiekoties, var just, ka cits pēc cita esam sailgojušies.» Vai Undīnei kā vienīgajai dāmai tiek īpaša uzmanība, piemēram, grupas džentlmeņi palīdz nest čellu? «Nē, drīzāk dažkārt džeki pukojas, ka es viņiem kaut ko nepalīdzu nest - viņiem ir vairāk dažādu nesamo, man tikai čells!» smejas Undīne.

Ar čellu kā ar bērnu

Kā uz koncertiem zem klajas debess reaģē čells? «Ir grūti,» nopūšas Undīne. «Čells, tāpat kā ģitāras, atskaņojas, tonis iet uz augšu vai leju. Ja ir ļoti krasas temperatūras maiņas, čellam tas nepatīk. Es ar savu aptuveni simtgadīgo instrumentu to visu pamatīgi izjūtu. Ir citkārt sāpīgi, ka viņam tas viss jāpiedzīvo,» ar gluži vai personīgu sāpi stāsta mūziķe. «Nu, jā, es jau nezinu, kā viņam palīdzēt. Sanāk dažkārt darīt pāri, bet viņš taču ir dzīvs koks, viņu ietekmē mitrumi. Regulāri jānes pie meistara, kas pieregulē skaņu. Nesen bija lielāka operācija - plēsa vaļā vienu sānu, jo kaut kas pēkšņi sāka rezonēt. Pagāja laiks, kamēr atrada vainu.» It kā jau vienkāršāk būtu nopirkt jaunu čellu, taču ar šo instrumentu ir tāpat kā ar vīnu - jo vecāks, jo labāks. «It īpaši tas attiecas uz koka instrumentiem, kuri izturējuši laika pārbaudi. Nebūs tā, ka nopērc jaunu, un jau pēc gada tam kaut kas savērpjas un saplaisā. Protams, ir jābūt pareizajiem parametriem, lai viss pareizi rezonētu, lai būtu pareizie virstoņi utt. Taču vissvarīgākais, lai tam būtu savs individuālais tembrs. Jaunie instrumenti ir skanīgi un kvalitatīvi, taču visi skan puslīdz vienādi. Lai gan manējais neskaitās augstas klases instruments, viņam šāds tembrs ir. Jā, man patīk mans čells! Es uzskatu, ka viņam ir sava balss,» skaidro Undīne, kura par savu čellu nesaka «tas», bet «viņš» - šķiet, ka viņa ar savu čellu vakaros pirms gulētiešanas pat aprunājas… «Aprunāties diemžēl nesanāk, taču mēs pavadām kopā ļoti daudz laika!» smejas mūziķe.

Čells ir apjomīgs instruments, tas sver apmēram deviņus kilogramus. «Aptuveni tikpat, cik bērns,» pasmaida Undīne. «Viņu vadāt līdzi ir tāpat, kā braukt kaut kur kopā ar bērnu. Arī viņam vajadzīga atsevišķa sēdvieta - gan mašīnā, gan lidmašīnā. Tāpat viņam lidmašīnā ir jāpērk atsevišķa biļete, viņš tiek arī piesprādzēts. Un parasti viņš sēž pie loga!». To nosaka drošības noteikumi, kā arī praktiski apsvērumi - nevar taču čellam palūgt, lai viņš palaiž garām, ja uznāk vajadzība uz laiku pamest sēdvietu…

Negribēja gulēt, kļuva par čellisti

Savas bērnības dienas Undīne Balode pavadīja Aucē. «Kad gāju pirmajā klasē, kaut kādu apstākļu dēļ stundas notika bērnudārzā, un skolēniem pēc stundām bija jāguļ diendusa. No tā bija atbrīvoti tikai tie, kuriem bija jāiet uz mūzikas skolu. Kuram bērnam tad gribas gulēt diendusu?! Teicu mammai, ka es arī gribu mācīties mūzikas skolā. Mani uz turieni aizveda. Vienīgā skolotāja, kuru pazinu, bija bērnudārza muzikālā audzinātāja Sallija Bankevica. Kad man prasīja, ko es gribu spēlēt, teicu, ka gribu pie Sallijas! Un izrādījās, ka viņa māca spēlēt čellu!»

Pēc mūzikas skolas pabeigšanas Undīne stājusies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas čella klasē, taču izkritusi mūzikas teorijā. «Motivācija strauji zuda, un vecākiem pateicu - negrasos visu mūžu spēlēt čellu un veltīt tam visu savu laiku, esmu pieaudzis cilvēks, man taču ir jau 15 gadu, pati izlemšu, ko gribu darīt!» ar smaidu atminas Undīne. Mācības viņa tomēr turpināja Rīgā, Ziemeļvalstu ģimnāzijā. «Pāris gadus vispār nenodarbojos ar mūziku un sapratu, ka man tās pietrūkst. Man bija pārdomas - kas es par Undīni, ja nespēlēju čellu?! Ņēmu privātstundas, atsāku spēlēt. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas aizbraucu uz Dāniju, mācījos tautskolā, arī tur mums bija mūzikas nodarbības, un es biju paņēmusi līdzi čellu. Sapratu, ka es patiešām gribu to spēlēt. Atgriežoties iestājos Kultūras akadēmijā. Caur paziņām mani sazvanīja Helēna Kozlova - viņa meklēja čellisti savai grupai Levīti. Sabijusies aizgāju pie viņas. Sēdējām viņas dzīvoklī Ziepniekkalnā, mazā virtuvītē, Helēna teica - nu, kaut ko paspēlē, kas tev pašai šķiet interesants! Ja visu mūžu ir spēlēts pēc notīm, bet tagad to nav, ir grūti, taču es sapratu, ka tajā ir brīvība, pavisam cita garša, ir iespējams improvizēt un kaut ko radīt uz vietas. Helēna mani atvēra šai plašākajai skatuvei.» Apskaužamā kārtā Undīnei izdevies trāpīt ar instrumenta izvēli - viņa nekad neesot prātojusi spēlēt kaut ko citu. «Reiz runāju ar kādu trompetistu - es ar viņu kopā mācījos. Prasīju, vai viņš negrib turpināt mācības Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet viņš teica - nē, trompete laikam tomēr nav mans instruments. Padsmit gadus spēlējis trompeti un sapratis, ka tā nav viņa balss! Nodomāju, ka man ir ļoti, ļoti paveicies,» priecājas Undīne. Šobrīd viņa studē akadēmijā, atlicis vēl pēdējais gads. «Attīstu čella spēli klasiskā ziņā, jo tur lielākoties jāspēlē klasiskais repertuārs. Šīs mācības dod arī papildu zināšanas, plašāku kopējo skatījumu. Savukārt diploms dos tiesības startēt konkursos uz profesionālajiem muzikālajiem kolektīviem, taču akadēmiskajā mūzikā sevi neredzu. Neesmu cilvēks, kurš veltīs tik daudz laika un enerģijas akadēmisko prasmju attīstīšanai, lai šajā jomā būtu tik konkurētspējīga - uz vietām šajos kolektīvos ir milzīgs konkurss. Tas ir profesionālā sporta līmenis. Tomēr varbūt, ja rastos iespēja [šādos orķestros spēlēt], droši vien uzreiz neatteiktos, padomātu.»

Atliek laiks arī ģimenei

Undīne piespēlējusi arī citos projektos: Andžoņa grupā Latvijas Gāze jeb Gas Of Latvia, Kārļa Kazāka pavadošajā sastāvā, piedalījusies Elizabetes Balčus albuma ierakstā utt. «Esmu sapratusi, ka es neesmu studijas mūziķe. Man tomēr vispirms vajadzīgs kontakts ar cilvēkiem. Tā kā man nav laika iesaistīties visos projektos, kuros esmu aicināta, biežāk izvēlos atteikties nekā piedalīties,» atzīst čelliste. «Pati vēl nezinu, kur ir manas robežas, un vēl pilnībā nezinu arī to, ko es īsti mūzikā vēlos. Šie projekti ir labas iespējas izmēģināt, kas man sanāk, atrast kaut ko jaunu, pavērt sev plašākus apvāršņus. Tie ir spēcīgi stimuli, lai atvērtu radošo procesu. Piemēram, kad kopā ar Kazāku man bija divi koncerti Dailes mūzikas namā, bet pēc tam pa taisno vajadzēja braukt pie poētiem uz radošo nometni. Aizbraucu, un man likās, ka kaut kas pavisam cits manī ir atvēries!».

Pašlaik Undīnes laika sadalījums tiek trīs svarīgām lietām: mācībām Latvijas Mūzikas akadēmijā, darbam (tas saistīts ar viņas dāņu valodas prasmēm), kā arī The Sound Poets. «Kad toreiz ziemā pie viņiem aizgāju uz studiju, teicu, ka man īsti nav laika, jo man ir jāmācās un jāstrādā, ir vēl arī dažas citas grupas, kurās es piedalos, es varu izlīdzēt tikai dažos koncertos. Bet, redz, kā sanāca: šobrīd The Sound Poets manā dzīvē jau ir ieņēmis Top 3 vietu!» pabrīnās Undīne. Ārpus konkurences gan ir ģimene - čellistei ir dēls Fricis (3) un meita Grieta (8). «Kad puikam bija mazliet pāri gadiņam, vakaros dziedāju šūpuļdziesmas, un viņš dziedāja līdzi. Meitai gan laikam būtu grūti nosēdēt pie kāda instrumenta, viņa vairāk ir uz dejošanu, taču arī viņai ļoti patīk mūzika. Tas, manuprāt, ir svarīgākais - ka maniem bērniem mūzika daudz nozīmē.» Abi paretam tiek ņemti līdzi uz lielākajiem koncertiem, lai paskatās, ko mamma dara, - Sigulda nebūs izņēmums!