Nākamās nedēļas nogalē, 22. un 23. jūlijā, Ķekavas novada Klaņģu kalnā risināsies rokmūzikas festivāls Klang!, kas pamazām sāk izpelnīties aizvien lielāku atzinību. Pie tā vadības stūres ir Edgars Rakovskis, grupas Relicseed līderis, kurš, ja kaut ko dara, tad dara to uz pilnu klapi.
Klangos Klaņģos
Šogad festivāls Klang! norisināsies jau ceturto reizi, taču diez vai pat tā organizatori Edgars Rakovskis un Edijs Rudzis bija cerējuši, ka viņu sākotnēji nenopietnā ideja pāraugs šādos apmēros. «Gan jā, gan nē,» atzīst Edgars. «Mēs sākām ar domu, ka tas būs mazs festivāliņš, kas tiks rīkots teju vai piemājas dārziņā kādām četrām, labākajā gadījumā sešām grupām. Taču šī sākotnējā ideja pārauga uz 24 grupu apjomu un pirmo festivālu, uz kuru mums sabrauca tik daudz apmeklētāju, ka sāka pietrūkt telšu vietu. Ja jau pirmajā gadā ir šāda interese, tad pilnīgi noteikti jārīko pasākums arī otrreiz! Attīstība turpinājās gadu no gada, un pērn jau dienu pēc festivāla noslēgšanās sociālajos tīklos ierakstījām 2016. gada Klang! norises datumus.» Attīstība turpinājusies arī festivāla programmā, kurā šogad grupu skaits pieaudzis līdz trijiem desmitiem, turklāt formāli tas notiks trīs dienas - svētdien ciemos pie metālistiem un rokeriem dosies... duets Sandra. Starp citu, šis šlāgermūzikas ansamblis pats sen lauzies uz Klaņģu kalnu, tā ka, ja nu kas, tad paši vainīgi... «Domāju, ka tas būs kā ķirsītis uz tortes. Ieliksim viņus spēlēt telšu pilsētiņā, vienpadsmitos no rīta. Nepamosties nebūs iespējams!» smaida Edgars.
Pirmajā festivāla gadā viņš ar Ediju paši iekārtoja tā norises vietu. No pēdējās skrūvītes līdz mazākajam vadiņam tika pašu rokām darīts - pļauta zāle, attīrīta teritorija, būvēta skatuve utt. «Pirmajos divos gados mēs tur burtiskā nozīmē ievācāmies: pirmdien iebrauc teritorijā, bet svētdien vēlu vakarā no tās izbrauc. Pērn un arī šogad situācija jau ir mainījusies: nevar teikt, ka mūsu palīdziņu loks ir audzis, taču cilvēki, kas šos pienākumus pilda, ir daudz mācījušies un guvuši pieredzi. Viņiem vairs nekas daudz nav jāsaka priekšā, viņi paši redz, kas jādara. Līdz ar to šī nasta ir mazliet nost no mūsu pleciem, kas ir ļoti svarīgi, jo pēdējā nedēļā pirms festivāla vienmēr kārtojamas visādas papīru lietas - līgumi, saskaņojumi utt. Tam vajag laiku, vienmēr kaut kā pietrūkst, ir dažādas neparedzētas situācijas. To gan neviens cits mūsu vietā nevar izdarīt.»
Amerikas iekarošana
Festivāla Klang! izveides iecere dzima nejauši. Edgars ar Ediju reiz sēdējuši, runājušies un konstatējuši, ka abiem konkrētajā vasarā tā īsti nav, kur uzspēlēt. Nu ko, tad jārīko pašiem savs festivāls, lai šāda iespēja būtu! Tā tas viss arī sākās. Edija grupa The Factor festivālā spēlēs arī šogad, bet Edgara Relicseed - atkal ne. «Jā, šogad nespēlēsim, taču mēs spēlēsim nākamgad. Mums ir šis tas padomā. Sveci zem pūra neturēšu: EP jeb minialbums ir ierakstīts un gatavs izdošanai. Tajā ir četras dziesmas latviešu valodā, nebiju tajā dziedājis kopš Relicseed debijas albuma laikiem, tā ka tie būs svētki gan man pašam, gan, ceru, arī klausītājiem. Albums nāks klajā nākamajā gadā. Neesmu Latvijā spēlējis jau kādus divus gadus, tāpēc nav ne mazākās jausmas, vai tas cilvēkus interesēs. Pat neņemos spriest, vai mēs te esam aktuāli.»
Bet kas ir šie «mēs»?! Kā zināms, garās tūres pa Ameriku piebeidza pārējos trīs grupas dalībniekus, tāpēc Edgars pirms pāris gadiem palika viens. ««Mēs» - tas ir amerikāņu bundzinieks Nātans Merkado un es. Viņš ir puertorikānis, kurš Amerikā dzīvo jau kādus 25 gadus. Satikāmies tūrē 2014. gadā, kad Relicseed sastāvā vēl bija latviešu mūziķi, - viņam bija sava grupa, mums savējā. Šķiet, tā bija Mičigana: mēs stāvējām un skatījāmies, kā viņš spēlē, bet viņš pēc tam stāvēja un skatījās, kā spēlē mūsu grupa. Pēc tam kopā nospēlējām vēl pāris koncertus, pirms kārtējā brauciena pie viņa bija ballīte, taču nekādu plānu par kopīgu darbošanos nebija. Taču pagāja kāds gads un - re!» Kā trešais sastāvā iesaistījies arī basģitārists Jānis Olekšs no grupas Laime pilnīga. «Es viņam vaicāju, vai nezina, kurš būtu gatavs sešus mēnešus gadā būt prom no mājām, spēlēt un darīt to, kas jādara, - šādus cilvēkus mūsdienās nākas meklēt ar uguni. Pagāja diena, un viņš teica, ka varot paspēlēt pats. Kad sākām braukāt pa Eiropu, viņš saprata, ka viņam tas patīk un ir interesanti, Jānis redzēja arī mūsu attīstības virzienu, kas šķita pareizs, tāpēc vēlējās šajā projektā piedalīties. Vienojāmies.» Pērn Edgars ar Relicseed nenospēlēja nevienu koncertu, šogad nospēlēti jau 36 koncerti - 24 Amerikā un ducis Balkānu valstīs, bet vēl atlikuši 60. «Kopumā būs aptuveni simts [koncertu], jo dažkārt tie pa ceļam mēdz nobrukt, bet daži nāk klāt. Nākamajā Amerikas posmā ir paredzēti 17 koncerti, pēc tam septembrī, es domāju, ka Krievijā būs vēl kādi padsmit, un tad sākas lielākas skatuves, kur mēs brauksim kopā ar norvēģu Sirenia un vēl citām grupām - praktiski pa visu Eiropu, tas būs nopietni.»
Ja Edgars kaut ko dara, tad tas vienmēr ir nopietni - savus muzikālos Amerikas iekarošanas plānus viņš nav atmetis ne uz mirkli. «Protams, esmu par to dzirdējis arī ļoti daudz nievājošu frāžu, taču tas nav svarīgi, jo kurš, kas kaut ko mēģina darīt, tādas nav dzirdējis. Loģiski padomājot - nu es taču nekad mūžā nebūtu ticis līdz tūrēšanai pa Ameriku, ja mums būtu štruntīga mūzika vai pats būtu ar putniem galvā! Ja izbrauc no savas mājas, kam gan esi vajadzīgs?! Nevienam! Neviens tevi nezina, nevienu tu neinteresē! Šī interese ir jārada, par sevi jāliek runāt, sevi ir jāpierāda, sev ir jāpievērš uzmanība, un tikai tad vari pretendēt uz kaut ko lielāku. Kamēr neradi cilvēkiem sajūtu, ka tevis dēļ vajadzētu atlikt ikdienas darbus un atnākt uz koncertu, nekas nebūs. Ir jāsaspēlē tik daudz koncertu un jāparādās tik bieži, lai cilvēks aizdomātos - bāc, jau trešoreiz šī grupa spēlē, iepriekšējās divas neaizgāju, bet tagad gan aiziešu! Kad viņi atnāk, tavs nākamais uzdevums ir nospēlēt tā, lai viņiem mute paliktu vaļā. Ja šos divus mājas darbus izdari, viss ir kārtībā.»
Nebīties no grūtībām
Lai ar savu mūziku izsistos starptautiskā apritē, Edgars savulaik apsvēra domu par pārcelšanos uz Ameriku, taču nu tā atmesta. «Pieņemsim, ka es uz turieni pārceltos. Nr. 1 - imigrācija, kas tur ir vesela zinātne, atsevišķa raksta vērta. Nr. 2 - ar ko es tur pelnīšu naudu? Ja strādāju, cik tas paņems mana laika, cik atliks mūzikai? Pārvākties uz turieni izklausās vienkārši, bet patiesībā tur būtu ļoti daudz pakāpienu, pa kuriem nāktos atkal kāpt, sākot no pilnīgas nulles, lai sasniegtu kādu konkrētu līmeni. Divos, nē, trijos vārdos - tas ir ļoti sarežģīti!» smejas Edgars. «Pašlaik es varu pateikt pilnīgi noteikti: nav obligāti jādzīvo Amerikā, lai kaut ko sasniegtu. Taču šo domu materializēšanās notiek tikai procesā - sēžot pie galda, es nekad neizdomātu, kā var sarīkot tūri Amerikā, to var izdarīt tikai praksē, tas ir, darot. Kad sāc darīt un risini situāciju, izrādās, ka viss ir iespējams. Visu var izdarīt un ne tikai to vien var!» apņēmīgi nosaka mūziķis. Lai iegūtu līdzekļus sava sapņa piepildīšanai, Edgars veic dažnedažādus gadījuma darbus - piestrādā par privātšoferi, var nomainīt arī jumtu vai izbūvēt mēbeles, kaut kur uzspēlē akustiskos koncertiņus utt. «Es nevaru darīt darbu, kas mani piesien pulkstenim, telpai un vietai - šāda koncepcija man ir jau no 2012. gada, kad nolēmu sevi veltīt grupas izaugsmei. Arī bundzinieks ieguldās, jo par velti šajos laikos nekas nenotiek. Jebkurā pasaules malā attīstīt grupu bez naudas nav iespējams. Nevis nevar vai negribas, bet nav iespējams, un viss!»
Bet, ja nu tiek ieguldīta nauda, laiks un būtībā arī dzīve, taču nekas nesanāk? «Ja dzīvo bailēs no termina «ja nu nekas nesanāk», tad nedrīkst darīt neko, jo tieši tik triviāli, kā nezini, kas ar tevi notiks, izejot no mājas, es nezinu, kas ar grupu būs pēc pieciem gadiem. Taču brīdī, kad jāizvēlas starp darīt un nedarīt, izvēlēšos to, kas man patīk, dara laimīgu un kāpēc vispār katru dienu pieceļos. Ir arī otra puse: īsti nemaz nav tādas opcijas, ka var neizdoties. Nav! Ir tikai viens nosacījums - ja netaisi draņķi, par kuru pašam vienā brīdī sāk likties, pfff, kāpēc vispār spēlēju?! Ja šādu jautājumu nav, tad jādara tikmēr, kamēr sanāk. Ja zini, ko dari, ja esi par to pārliecināts un vēl uzrodas kāds, kas pasaka - eu, es palīdzēšu, tikai maucam! -, tad es neredzu argumentus, kāpēc lai iecerētais neizdotos. Ir viena lieta - ja pārtrauksi to darīt, tad gan ar pilnu garantiju neizdosies, tas ir kā bankā! Ja turpināsi darīt, kaut kas tiks sasniegts. Pilnīgi noteikti! Nedrīkst nobīties ne no pirmajām, ne piektajām, ne septiņpadsmitajām grūtībām. Es personīgi nebīstos.»
Edgars Rakovskis
• Dzimis 1985. gada 20. oktobrī Rīgā
• Izglītība: Rīgas Centra humanitārā ģimnāzija, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas (tagad - arī mākslas) fakultātē iegūts bakalaura grāds pedagoģijas zinātnē
• Latvijas trešmetāla grupas Relicseed līderis, vokālists un ģitārists. Diskogrāfija: 60 minūtes sapņa (2010), Slaughterhouse (2014), Ideoloģija (EP, 2017)
• Rokmūzikas festivāla Klang! līdzdibinātājs