Neticami, bet fakts – ZScars apritējuši jau piecpadsmit pastāvēšanas gadi, kas nupat atzīmēts ar jaunas mazās platītes Restarts iznākšanu. Šo gadu laikā grupas līderis Andris Kivičs no basketbolista kļuvis par mūziķi, pēc tam – par dzeltenās preses daudz apspriestu personību, tad atkal par mūziķi, pēc tam par TV personību, bet tad... Rezumējot – par Andri Kiviču viedoklis laikam būs visiem un vienmēr.
Kā atdzima skāri
Jau šķita, ka Andra Kiviča izlolotā grupa ZScars ir aizgājusi nebūtībā, taču nupat tā atkal atdzimusi ar jaunu EP. «Savulaik mums iznāca labāko dziesmu izlase, bet sākās krīzes gadi, un pēkšņi vienā brīdī man sāka no klubiem zvanīt – eu, Andža, tu nevari uzspēlēt viens?! Labi, varu! Tad sākās visādi eksperimenti ar deju mūzikas gabaliem un vēl citiem gabaliem, bet cilvēki visu laiku prasīja – bet kur ZScars, nebūs vairs vai kā?!» pajukuma gadus atminas Andris. It kā jau neviens nekur nebija pazudis – turpat vien grozījās bundzinieks Mārtiņš Opmanis, arī basists Eduadrs Zagainovs jeb Čikijs. «Grupai jau 15 gadi, aizdomājos, ka varbūt vajag kaut ko jaunu. Uzzvanīju Mārtiņam, viņam dažādi blakusprojekti, arī Čikijs darbojas kaut kur citur. Man tūlīt būs 39 gadi, arī pārējiem ir pāri 30, saku – eu, davaj, džeki, pēdējais laiks, uztaisām reiz albumu godīgi! Tā, bez domām kaut kur izsisties, lai tur būtu kaut kāds hits un tamlīdzīgi, vienkārši uztaisām godīgu albumu. Atlasījām septiņus gabalus, aizgājām pie [ģitārista] Reiņa Briģa un tos iespēlējām. Nenormāli biju noilgojies uzkapāt dzīvajā, pārējie tāpat. Un tieši šobrīd radās tāda doma, ka vajag uzspēlēt ar dzīvo blici,» priecājas Andris Kivičs. Šobrīd skāri gatavojas koncertiem, no kuriem pirmais būs trešdien koncertzālē Palladium, portāla TVNet rīkotā rokvakara ietvaros. Vai uz ZScars publika vēl nāks, vai nebūs šo grupu aizmirsuši? «Nāks, nāks!» pārliecinoši saka uz mutes nekad nekritušais Andris un turpina: «Klausītāju un grupu attiecības ir tāpat kā puisim ar meiteni vai kā Prāta vētrai ar koncertiem: atnāk čalis reizi četros gados, viņu kārtīgi izmīlē un saka – es atgriezīšos pēc četriem gadiem, bet noteikti atgriezīšos! Meitene paliek, pie viņas nāk visādi dzelzs vilki, bet viņa gaida to Prāta vētru! Un tad viņi atkal pēc četriem gadiem atgriežas. Domāju, ar mums būs līdzīgi. Nekur jau nebijām pazuduši, tikai spēlējām četrreiz gadā – sanācām kopā, iedzērām alu. Taču interesanti – jo vairāk atslābsti, jo cilvēki paliek aktīvāki. Kādreiz likās, ka vajag visur maksimāli ielīst, visās radiostacijās, visur sabildēties utt., un es pat nebiju iedomājies, ka cilvēki taču vienkārši no tā var nogurt. Bet tagad tik liela pauze un – zvana rādžiņi, kad būs jauns gabals, pat neatceros, kad man pēdējoreiz būtu zvanījuši kultūras nami un prasījuši, vai nevaram aizbraukt un uzspēlēt! Bet zini, kas ir galvenais?! Nenormāli gribas iekāpt busā, salikt iekšā tur ģitāras un aparatūru un braukt spēlēt, piemēram, uz Jēkabpili vai Preiļiem! Mēs esam atsvešinājušies viens no otra, no šī procesa, un tagad viss būs it kā no jauna. Esmu sailgojies pēc šīm sajūtām!»
Bez latviešu mentalitātes
Savulaik Andris Kivičs bija latvju mūzikas sliktais puisis, kurš vienmēr pamanījās iekulties nepatikšanās, taču pēdējos gados viņš it kā nomierinājies – mūziķim ir saprotoša sieva Madara un bērni, arī bohēmas gaitas it kā beigušās. Taču nekā, atkal virmo ziņas par Andra iekulšanos skandālā ar viņu plēst gribošiem suņiem – viņam burtiski vai lemts mūždien iekulties dažādās nepatikšanās! Tam daļēji piekrīt arī pats ZScars līderis. «Es izstāstīšu piemēru. Nāku ar sievu no kino Stockmann, tunelī, kur stāv akls džeks, kas tirgo koka karotītes. Pienāk klāt divi krieveļi, pālī, viņam zem deguna sit knipjus un rēc par viņu. Es prasu sievai – es tiešām vienīgais to redzu?! Pastāvam minūti. Garām iet cilvēki – simti, iet garām un garām, minūtes rit. Piegāju tiem klāt un teicu... Nu, šo to pateicu,» nesenos notikumus atminas Andris. «Redzi, man laikam nav latviešu mentalitātes, es uzvelkos uz šādām lietām. Par tiem pašiem suņiem – cits būtu skrējis, pagaidījis, lai suņi nomierinās, un aizskrējis tālāk. Bet es neprotu paiet garām, man riebjas šī liekulība! Ja uz ielas kaut kas notiks, es 100% iesaistīšos! Iespējams, šādos brīžos daudzi padomās par to, ka viņi atpazīstami cilvēki, kā tas atsauksies uz viņu reputāciju... Nedod, dievs, pēc tam par to uzrakstīs, tā man vajadzētu reaģēt?! Ja tagad te uz ielas divi džeki spārdītu trešo, es izietu un iejauktos. [Renārs] Kaupers to nedarītu. Pirmām kārtām, nav fizisku resursu, bet otrām kārtām – kā gan tas atsauktos uz grupu?! Bet man nav šīs biznesa domāšanas. Esmu tāds, kāds esmu, man nav motivācijas melot,» kā ierasti atklāti un kā ierasti kā no kalašņikova bliež Andris Kivičs. Starp citu, ja gribat atklātību – droši, pie viņa! «Zini, kas man nav skaidrs? Sievietes ap gadiem 40 sāk stāstīt: beidzot es būšu es pati! Veči ap gadiem 40 – 45, sirmiem rugājiem, sāk prātot: beidzot runāšu to, ko es vēlos, beidzot es uzkāpšu uz moča, beidzot darīšu to, ko vēlos! Bet kāpēc to nevar agrāk?! Nesaprotu, kāpēc jāliekuļo vienam otra priekšā! Mums ir dziesma Kas šeit notiek. Izlasīju grāmatu par [basketbolistu] Kasparu Kambalu, kur vēstījums bija aptuveni it kā tāds – nu tagad labošos, tagad būšu labs cilvēks. Bet atkal nesanāk, jo tu esi tas, kas tu esi! Ja tu atsakies no tā, ko tu vēlies, un ceri, ka tas kaut kur pazudīs, tad noliedz savas vēlmes – tā ir šajā dziesmā. Tas ir kā braukt naktī bez gaismām un cerēt, ka nekas nenotiks – var jau būt, ka aizbrauksi līdz mājām, bet, visticamāk, būs avārija.»
Pretējā frontē
Par Andra spurainību mūzikā un sadzīvē sen bija zināms, taču viņa parādīšanās Rīga TV24 raidījuma Rampas ugunīs ēterā nudien bija pārsteigums. Un vilšanās – tiem, kuriem šķita, ka Kivičs tur totāli izgāzīsies. «Mani uzaicināja kā mūziķi piedalīties raidījumā Preses klubs. Producente Gunta [Kuļbanska] ieminējās, ka būs jauns sarunu šovs, es savukārt ieteicos, ka gribētu tādu vadīt. Pēc tam bija konkurss, bijām kādi 30 – 40 cilvēki, vajadzēja intervēt galveno operatoru Elviju. Es ievācu informāciju, ka viņš pirms tam braucis uz kuģiem, paņēmu līdzi virves un palūdzu, lai nodemonstrē, kā siet jūrnieku mezglu, utt. Iesākumā man gan vispār nebija skaidrs, kā vadīt šādus raidījumus. Piemēram, atnāca brāļi Auzāni – es no tā raidījuma neatceros praktiski neko! Laikam tikai pēc kādiem simt raidījumiem man kļuva skaidrs, ka tas būtībā ir izglītojošs, jāļauj cilvēkiem stāstīt, kā viņiem tas izdevies. Esmu sapratis vienu lietu: grūtākais, kas var būt, ir klausīties un saklausīt. Taču, lai varētu klausīties, ir jāuzdod jautājumi, kuri tevi patiešām interesē. Un tas strādā! Piemēram, uzdod jautājumu Gunāram Ķirsonam – cik ir elektrības rēķins par egli?! 14 000 eiro mēnesī! Mani tas interesē, citus tātad arī varētu interesēt.»
Pašlaik mūziķa un nu jau arī TV personības kontā ir aptuveni 480 stundas sarunu ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem. «Jo krutāks cilvēks, jo vieglāk,» savus intervētos īsi raksturo Andris. «Otrs – esmu sapratis, ka jebkurā cilvēkā ir kaut kas interesants. Man viens čoms prasīja – ja nu tev vajadzētu intervēt sētnieku, ko tu viņam prasītu?! Un zini – es prasītu, no kāda koka ir viņa slotaskāts? Kā labāk – slaucīt no labās puses vai kreisās? Ko viņš no rīta slaukot ir atradis, šļirces vai prezervatīvus, varbūt piķi? Interesantākais ir tas, ka tad, kad apsēdies cilvēkam pretī, 60 – 70% sagatavotās informācijas atkrīt, jo tā vairs nav izmantojama, saruna pēkšņi aizgājusi citās sliedēs. Klātbūtnes efekts visu maina. Piemēram, atnāk skeletonists Martins Dukurs – izrādās, tāds rēcīgs džeks! Un saproti, ka tavi pieraksti par to, kad viņš un kurā brīdī izcīnījis medaļas, kāpēc un cik daudz, nav vajadzīgi, jo saruna aizgājusi pavisam citā līmenī.».