VAKARA ZIŅAS: Justs Sirmais: "Es parādīšu, uz ko Latvija ir spējīga!"

Pēc uzvaras «Supernovā» un ceļazīmes iegūšanas uz Zviedrijā notiekošo Eirovīzijas starptautisko konkursu dziedātājs Justs Sirmais (21) ir uz izķeršanu – visas šīs dienas jau norit gatavošanās lielajam konkursam, jo termiņi ir saspringti. »Vakara Ziņas« viņu «nomedīja» nākamās dienas vakarā ap pulksten desmitiem – tas bija vienīgais brīdis, kad Justam bija laiks sarunai.

– Pagājusi diennakts pēc tavas uzvaras «Supernovā», emocijas droši vien nedaudz aprimušas – kāds šobrīd ar svaigāku aci ir skats uz paveikto?

– Uh... Patiesībā vēl vakar vakarā, kad aizbraucu mājās, un šorīt, kad pamodos, doma bija tāda – vai tiešām tas notika, tas bija reāli, tas nebija sapnis, vai tiešām viss, es jau braucu uz Stokholmu?! Pārsteigums, saviļņojums un apmulsums par to, ka tiešām piedalīšos Eirovīzijā. Tikai šovakar beidzot sāku ar šo domu aprast, jo darbs jau ir sācies.

– Vai grupa «Catalepsia» ar saviem pārsteidzošajiem rezultātiem sirdsklauves nepiebiedēja?

– Nu, bija, bija diezgan pamatīgs stress tajā brīdī, kad ieraudzīju, cik mēs esam balsojumā tuvu. Pamatīgi satraucos, vai viss būs kārtībā, un līdz pat pašam pēdējam brīdim nevarēja saprast, vai viss tiešām ir kārtībā, vai es braukšu uz Eirovīziju. Jā, satraukumu viņi man sagādāja lielu, taču konkurence ir vajadzīga, lai mēs visi varētu augt un veidot aizvien labākus priekšnesumus.

– Kā tev sanāca nosvinēt – gan uzvaru, gan vārdadienu?

– Diezgan mierīgi, lai gan gulēt sanāca aiziet diezgan vēlu – ap četriem vai pieciem no rīta. Iesākumā palikām uz banketu, ko bija sagādājusi Latvijas Televīzija un kas bija turpat lejā esošajā kafejnīcā. Pēc tam kopā ar draugiem, producenti Jūliju Fricsoni un režisoru Andžeju Gavrišu aizgājām uz «beksteidžu», kur konkursa laikā ģērbāmies un gatavojāmies šovam, nedaudz klusākā gaisotnē parunāties un visu apspriest nost no citu acīm un ausīm. Un pēc tam jau ceļš uz mājām Ķekavā – kad aizbraucu, tad uzreiz pie miera.

– Nākamā diena tev sākās ar fotosesiju, tad vēl esi pie Eirovīzijas projekta vadītājas Zitas Kaminskas kādas divas stundas nosēdējis.

– ...ja ne vairāk. Atslābumam laika nav, jo termiņi ir saspringti – jau līdz 12. martam jāiesūta dziesmas un priekšnesuma koncepts, kas jānofilmē. Laika līdz šim datumam ir ļoti maz, cerams, ka pēc tam jau būs nedaudz mierīgāk, varēsim gatavoties rāmākos tempos.

– Vai kaut ko mainīsi savā priekšnesumā un imidžā?

– Mēs šodien to sākām apspriest. Domājam turēties pie tā paša tēla stilistikas, bet mainīt krāsas, nedaudz arī dizainu. Piemēram? Nu, nebūs tā pati jaka, bet tā arī varētu būt ādas jaka, stilistiski un krāsās nedaudz citādāka. Jāskatās, kā tas varētu izskatīties uz lielajiem ekrāniem, pielāgojoties tām krāsām, kas tiks izmantotas videoprojekcijās, jo tas ir ļoti svarīgi – tur taču ir pavisam citi mērogi. Šīm projekcijām un apģērbam ir jābūt saskaņotiem, lai pats nepazustu uz lielās skatuves. Vienošanos gan vēl neesam panākuši, jo izskatām dažādus variantus.

– Kas tev palīdzēs finansiālajā ziņā, jo ar lieldrauga «Ondo.lv» piešķirto 5000 eiro lielo stipendiju būs stipri «par īsu».

– Jā, tā diemžēl ir. Par finansiālo pusi es nevarēšu tik precīzi izstāstīt, par to vairāk rūpējas mana producente Jūlija – viņa braukā pie iespējamiem sponsoriem, veido prezentācijas un meklē līdzekļus. Centīsimies piesaistīt iespējami vairāk uzņēmumu, lai visu šo te varētu apmaksāt un man līdzi varētu aizbraukt visa mana komanda, jo LTV pilnīgi visiem šo braucienu nefinansē. Taču ir skaidrs, ka summa, kas jāsavāc, nav maza.

– Kur tu uzmeklēji tik apsviedīgu producenti?

– Tā bija ļoti interesanta sagadīšanās. Ar šo producenti un arī viņas vīru Andžeju satikāmies pavisam interesantā veidā, pirms pieciem gadiem. Es spēlēju uz ielas, viņi gāja garām – tajā laikā viņi filmēja videoklipu grupas «Musiqq» dziesmai «Dari kā es». Viņi saskatīja, ka es varētu kādā kadrā ar Vecrīgas ainām ļoti labi iederēties, un palūdza, vai varētu mani nofilmēt. Mēs sarunājām, ka tiekamies nākamajā dienā uz tās pašas ielas – viņi atnāca ar kameru un tehniku mani nofilmēt, tā man bija pirmā sadarbība ar šo komandu, taču ar to pašu šī sadarbība arī beidzās, jo tobrīd man nebija tālāku plānu. Pēc tam ilgi sekoju līdzi viņu gaitām – viņi ļoti profesionālā līmenī nofilmējuši klipus daudziem mūziķiem, arī ārzemniekiem. Visu laiku domāju, varbūt kādreiz radīsies iespēja kopā ar viņiem strādāt, es arī saviem grupas «Tax Free» biedriem teicu, ka dikti to vēlētos. Es sekoju viņiem pat tik nopietnā līmenī, ka, tikai ieraugot vien, ka Jūlija «ielaikojusi» manu «Instagram» bildi, man bija – wow, wow, wow, varbūt viņai ir interese, varbūt varētu saņemties viņu uzrunāt?! Galarezultātā uz šo «Supernovas» projektu mūs kopā saveda Aminata, kurai viņi palīdzēja Eirovīzijā pērn un brauca līdzi uz Vīni. Esmu ļoti pagodināts, ka Jūlija un Andžejs ir ieinteresēti ar mani strādāt.

– Par tavām ielu muzikanta gaitām klīst gluži vai leģendas – esi ar stopiem braucis pat uz Amsterdamu un Parīzi. Nupat atkal parādījies ielu muzikanta tēlā, esi atsācis šo nodarbi vai arī tas bija PR gājiens?

– Par Amsterdamu – tas ir senāks stāsts, vairs uz ielām nespēlēju, lai arī katru vasaru pāris reizes izeju ielās un uzspēlēju, atminoties kādreiz piedzīvoto. Man patīk šī lieta – ielu muzikanta dzīve, man tas vienmēr licies pievilcīgi. Pēdējā reize, kad spēlēju uz ielas, gan bija domāta video, ko mēs veidojām pirms «Supernovas» tiešraidēm, lai cilvēki mani labāk iepazīst. Es atkal iznācu ielās un uzspēlēju, vēl bija intervija par to, kā es savulaik esmu spēlējis, kā tas mani ietekmējis. Tas bija kā dokumentāls fragmentiņš no manas dzīves.

– Kas gan tur tāds pievilcīgs?! Savulaik leģendārais ielu muzikants Virsaitis stāstīja, ka viņam uz ielas pāris reizes ģitāra izšķaidīta pret paša galvu.

– Ielas dzīvē ir spontanitāte – tas mirklis, kas nekad nav paredzams. Tu nezini, ko tu satiksi, ko dzirdēsi, kad iesi pa Vecrīgas ielām. Šis mirklis, kad satiec kādu cilvēku vai arī viņš izdzird tevi, un tās emocijas, kas raisās gan tev kā mūziķim, gan viņam kā klausītājam, šī īsā emocionālā saikne, kamēr viņš paiet garām vai apstājas un paklausās, bet varbūt pat iemet kādu monētu, – tas ir tas, kas man visvairāk šajā lietā patīk. Tas ir neierobežots un ļoti brīvs mirklis.

– Cik saprotu, tu vispār nebaidies no vienkāršām, parastām lietām – esi tirgojis planšetdatorus, kopā ar mammu vasarās lasījis zemenes. Par baltrocīti tevi laikam nevar dēvēt!

– Nē, nē, es tiešām tāds neesmu! Man patīk visu ko darīt. Arī dzīve man nav ļāvusi būt tādam, kuram viss tiek dots un ielikts rokās. Par visu to, kas man ir, man bijis diezgan smagi jāpacīnās. Es nebaidos no darba, es nebaidos sasmērēt rokas un nebaidos no dzīves kā tādas. Jā, ja vajadzētu, varētu arī grāvi rakt. Kopā ar tēti esmu strādājis galdniecībā – ir nudien darīts daudz kas, piekopti dažādi arodi, un arī zemes darbi man nav sveši. Es uzskatu, ka neviens cilvēks un pirmām kārtām jau vīrietis nedrīkst baidīties no smaga darba, viņam ir jāspēj uzņemties kārtot sadzīviskas lietas un jābūt gatavam tās risināt. Ņemt rokās lāpstu – tās man nav nekādas grūtības, bet, protams, tas nav tas, ko es savā nākotnē vēlētos darīt.

– Tavs lielais sapnis ir paša izveidota alternatīvā mūzikas skola.

– Es to drīzāk sauktu par tādu kā tālo sapni, jo tas nav mazāks par to, ka es gribu kļūt par ļoti, ļoti augsta līmeņa mūziķi un uzstāties uz lielākajām skatuvēm pasaulē. Esmu sapratis, ka šāda skola ir nepieciešama, taču, ja kāds cits to izveidotu ātrāk par manis iecerēto, es nemaz nebūtu bēdīgs.

– Esi sportisks čalis – savulaik trenējies futbolā, basketbolā un florbolā.

– Starp citu, arī tenisā – nesen ieraudzīju savu veco tenisa raketi un iedomājos, ka vēl neesmu nevienam izstāstījis, ka trenējos arī tenisā (smejas)! Jā, esmu iesaistījies arī organizācijā, kas reizi mēnesī brauc uz Latvijas cietumiem, lai uzspēlētu futbolu vai florbolu. Es ceru, ka man tam joprojām būs laiks. Mums tiek plānots brauciens marta vidū, es ceru, ka man izdosies arī aizbraukt. Man pašam tas ļoti patīk – izkustēties un aizbēgt no tā sauktās darba vides. Protams, ir forši strādāt kopā ar kolēģiem, viss ir kārtībā, bet reizēm gribas kaut uz īsu brīdi kaut kur aizbraukt, pavadīt laiku ceļā un gūt cita veida iespaidus.

– Konkursa finālā klātienē tevi atbalstīja teju visa ģimene – mazais brālis Marts, māsa Bille, mamma Solvita. Kur tad tēvs Mārtiņš?

– Tēvs šoreiz konkursu skatījās mājās, viņam nesanāca atbraukt – viņš bija klātienē uz pusfinālu. Tēvs mani atbalstīja neklātienē un uzreiz pēc rezultātu paziņošanas zvanīja un apsveica. Ja man būtu tādas iespējas un kāds man to ļautu, šķiet, es varētu saaicināt pilnu zāli ar atbalstītājiem. Starp mums runājot, man jau tāpat zālē bija vairāk atbalstītāju par atļauto – daži bija mēģinājuši kaut kā iešmaukt zālē, un viņiem tas bija izdevies (smejas).

– Vai, izpildot dziesmu, tu redzēji, kā brālis visa tava priekšnesuma laikā nepaguris turēja tevi atbalstošo plakātu un kā tavi atbalstītāji par tevi fanoja zāles priekšpusē?

– Jā, protams, es to redzēju. Iespējams, ka tas nedaudz novērš uzmanību, taču tas sagādā arī papildu emocionālo pacēlumu, kas ir nepieciešams, lai dziesma patiešām nāktu no sirds un uzrunātu cilvēkus. Bez šādām emocijām dziesma nekad neuzrunās, un cilvēki negribēs par to balsot. Jā, es redzēju arī savu brāli ar plakātu – uzstāšanās un tam sekojošie žūrijas komentāri aizņēma kādas desmit minūtes, un viņš visu šo laiku stāvēja un neatlaidīgi turēja šo plakātu – tas bija ļoti aizkustinoši un patīkami!

– Vai tev tagad nāksies no kaut kā savā ierastajā ikdienā un dzīvē atteikties vai kaut ko ierobežot? Droši vien cietīs arī studijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā.

– Pagaidām ar skolu es vēl neesmu kontaktējies, taču domāju, ka viss būs kārtībā. Es negribu izlaist šo gadu un atstāt mācības pusratā, ceru paspēt visu izdarīt, redzēsim, kā man sanāks, kā varēsim vienoties ar skolu. Protams, šajā laikā droši vien būtu veicis citus darbus – būtu vairāk mēģinājumu un vairāk koncertu, bet tagad akcenti un mērogi ir mainījušies, šos darbus nomainījušas Eirovīzijas lietas. Ja man radusies šāda iespēja, tā ir jāizmanto.