Parasti bundzinieki ar visu savu instrumentu krāvumu tiek nostumti skatuves aizmugurē, līdz ar to nav brīnums, ka lielākā daļa publikas viņus vaigā nepazīst. Uz Gundaru Lintiņu tas neattiecas – šo mūždien smaidīgo bundzinieku būs ievērojis katrs, kurš kaut reizi TV redzējis kādu muzikālo projektu vai pabijis koncertā.
Kad šodien dzimene
Šīs nedēļas nogalē, 5. februārī, Starptautiskā Ledus skulptūru festivāla ietvaros Jelgavā notiks arī koncerts Draugi! Man šodien dzimene, kas tiek rīkots par godu bundzinieka Gundara Lintiņa 45. dzimšanas dienai. Tiesa, viņš nedaudz mānās, jo dzimene viņam patiesībā bija 30. janvārī, taču tas nemazina šī koncerta vērienīgumu: tajā piedalīsies trīs grupas, padsmit pazīstamu dziedātāju un mūziķu, turklāt visi ar vārdu. «Pirmoreiz šādas apjomīgākas jubilejas svinības notika pirms pieciem gadiem, tā bija pirmā tāda uzdrīkstēšanās. Toreiz jau janvārī biļetes uz koncertu vairs nevarēja nopirkt. Ar [producentiem] Ievu Šteinbergu un Intaru Gegustu nolēmām, ka pēc pieciem gadiem rīkojam šādu pasākumu atkal, tikai šoreiz plašāk. Iesākumā bija pat doma par Jelgavas Olimpisko centru, bet atmetām šo ieceri, jo nevarējām to pavilkt finansiāli. Ieva izdomāja, ka mēs varētu piedalīties ledus skulptūru festivālā, līdz ar to koncerts būs ārā. Jā, no laika apstākļu viedokļa tas ir nedaudz riskanti,» skaidro Gundars Lintiņš. Programma būs aptuveni pusotras stundas garumā, pats jubilārs gandrīz visos priekšnesumos būs pie bungām – ar visiem uzaicinātajiem viesiem spēlēts dažādos projektos. «Daudzi vēl palika aiz borta, visus saaicināt nebija iespējams, taču gribētāju, kas paši zvanīja un piedāvājās uzspēlēt, bija tiešām daudz. Vēl kādi četri ansambļi vismaz! Šis būs atšķirīgāks koncerts par to, kas bija pirms pieciem gadiem, šis vairāk būs kā roka pasākums.»
No šlāgera līdz metālam
Šķiet, būtu neiespējami uzskaitīt visus tos projektus, kuros pie bungām redzēts Gundars Lintiņš – sākot no Gunāra Meijera koncertieraksta DVD formātā līdz pat kandaviešu gotiskā roka brigādes Coldflame koncertam metālistu iecienītajā klubā Melnā piektdiena. «Es pats to kaut kā nejūtu. Man pat tas ir interesanti: atnāc jaunā projektā un mēģini tam pieslīpēties. Tā ir nedaudz citādāka pieredze. It sevišķi ar jauniešiem ir interesanti, jo tagad ir cita paaudze: tiem, kam ir 20–30, ir pavisam citādāka domāšana. Šlāgeri viņi atmet vispār, lai gan beigu beigās viņi tāpat līdz tam nonāks – tā vienkārši notiek, ja neizraujies kaut kur tālāk,» prāto bundzinieks, kura pamata darbavieta ir grupa Credo. «Ir arī dažādi pakārtoti projekti vai ierakstu sesijas. Es nevienam neatsaku, varbūt tas arī ir mans mīnuss – ja man kaut ko piedāvā, vienmēr cenšos atrast tam laiku un tikt uz attiecīgo pasākumu.» Ja varētu izvēlēties savu grupu no visas pasaules mūzikas spektra, Gundars vislabprātāk darbotos smagā roka brigādēs Whitesnake vai Aerosmith: «Mani vairāk velk uz roku, lai gan spēlēju arī džezu. Es gan neesmu spilgts džeza mūziķis, taču šo stilu pārvaldu.» Interesanti, ka parasti bundzinieki nemēģina izvirzīties priekšplānā (Andris Ērglis tepat Latvijā vai Fils Kolinss pasaules mērogā tomēr kļuva par dziedātājiem un tikai tad veidoja savus solokoncertus), tāpēc Gundara Lintiņa gadījums ir savā ziņā unikāls. «Arī šajā gadījumā bungas jau nebūs priekšplānā – tās būs tur, kur tās ierasts redzēt,» smejas bundzinieks. «Šādas svinības lielā mērā ir, pateicoties producentei. Protams, var jau sēdēt un svinēt mājās, var arī mazā klubiņā uzlikt bungas un kopā ar draugiem padžemot – starp citu, uz 35 gadu jubileju tieši tā arī bija, taču var nosvinēt arī plašāk, lai pašam un klausītājiem prieks.»
Spēlējis armijā un pat cirkā
Savas muzikālās gaitas Gundars sācis kā klarnetists. «Jā, tas bija Jelgavas bērnu mūzikas skolā – iestājos tur, kad man bija septiņi gadi. Es gan vispār biju kora klasē, dziedāju zēnu korī Sienāzītis, bet tas bija obligātais instruments. Klarnete man kaut kā neaizgāja, bet tēvs mani septiņu gadu vecumā iesaistīja orķestrī, kur spēlēju mazās bungas – mans tēvs bija trompetists, un viņam orķestrī vajadzēja bundzinieku, bet nebija neviena, kas spēlē. 11 gadu vecumā jau nospēlēju pirmās kāzas. Uz klarnetes es joprojām varu nospēlēt Pie dzintara jūras, arī sol mažora gammu varu!» palepojas mūziķis.
Kad pienāca dienesta laiks armijā, Gundars jau bija itin pieredzējis mūziķis. «No Jelgavas ar autobusu mūs atveda, visus te Rīgā centrālās sadales punktā izkrāmēja ārā un sadalīja pa komandām. Mani ieskaitīja desantniekos, jo man bija ļoti labs fiziskais – skolā mūs dzina uz dažādām militārajām nometnēm. Centos sasniegt labus rezultātus šaušanā, skriešanā utt., bet izrādījās, ka tas tika gatavots jau kaut kam citam – to es sapratu tikai pēc tam!» atminas Gundars. «Kāds cilvēks iznāca un izsauca manu uzvārdu – tu uz štāba orķestri! OK, bet es jau biju Rīgā sarunājis citu orķestri, kaut ko līdzīgu Zvaigznītei, bet tie man neatnāca pakaļ. Es tam izsaucējam saku – nē, nē, man būs cits orķestris! Viņš saka – labi, bet skaties, jo, redz, kur tava komanda jau komplektējas uz Karabahu...» 80. gadu beigās nonākt šajā karstajā punktā nevienam nebija vēlmes, tāpēc Gundars ar prieku iesaistījās Baltijas kara apgabala Rīgas štāba orķestrī, kur spēlēja visus sitamos, sākot no ksilofona līdz pat lielajām bungām. Pēc armijas nākamais posms bija mācību turpināšana koledžā. Pirmā nopietnā grupa būtībā sanāca pie Valda Indrišonoka grupā Jaunais laiks. Tur spēlēja arī Igors Noskovs, pateicoties kuram Gundars tika Rebel sastāvā. «Nospēlēju tur sešus gadus. Tā bija ļoti laba pieredze, koncerti bija no Krievijas līdz pat Singapūrai, kur nodzīvojām pusgadu. Spēlējām lielā naktsklubā, kur skaitījāmies russian band, lai tā pievilktu publiku, jo par Latviju tur tikpat kā neviens nezināja – tas bija 1999. gads. Protams, spēlējām arī savu mūziku, taču arī dažnedažādas kaverversijas. Viņiem vajadzēja, lai tas, kas izskan pasaules topos, otrajā dienā jau skanētu klubā. Piemēram, spēlējām Mambo Nr.5, iedomājies, kā tas izklausījās Rebel izpildījumā?!»
Par piedzīvojumu trūkumu savas karjeras laikā Gundars nevar sūdzēties. Piemēram, pēc armijas viņš sešus gadus nostrādājis Rīgas cirkā. «Tas bija interesants laiks. Atbrauc ziloņu dresētājs, atved savus sešus ziloņus, un viņam līdzi ir mape ar notīm, profesionālām aranžijām, kuras savulaik izstrādātas bigbendam. Specifika – ir jāspēlē mūzika un jāķer klauna vai dresētāja kustības. Ja dresētājs jūt, ka dzīvnieks ir uztraucies, tad mūzika jāpieklusina. Reiz bija gadījums, kad pērtiķis uzskrēja augšā uz arēnas malas, nosēdās un skatījās uz mani atvāztiem ilkņiem – klusiņām spēlēju, visam vajadzēja būt ļoti mierīgi, līdz dresētājs atnāca un šo pērtiķi savāca un pārmācīja.»
Diplomēts pedagogs
Nu jau gadiem Gundars pats nodarbojas ar dresēšanu – māca bungu spēli, viņa pedagoģiskais stāžs ir 23 gadi. «Jau pēc armijas man piedāvāja strādāt Iecavas bērnu mūzikas skolā, tur nostrādāju kādus desmit gadus. Šobrīd otrdienās ir Slavenā Rīgas pop & rock studija [Reiterna namā], bet pārējā laikā Jelgavas mūzikas vidusskolā.» Daudzi viņa audzēkņi kļuvuši par profesionāliem spēles meistariem, piemēram, Edijs Šimiņš un Harijs Gūtmanis. Arī Gundara atvases ir gana muzikālas. Pianists Elvis Lintiņš (19) spēlē daudzsološajā blūza grupā Coolmans Report, kuras trīs dalībnieki šogad devās skoloties uz Berklijas Mūzikas koledžu ASV (no prestiža viedokļa to var pielīdzināt Oksfordai un Kembridžai, no Latvijas tajā pēdējo 20 gadu laikā mācījušies tikai trīs jaunie mūziķi), uz turieni nākamajā mācību gadā tēmē arī Elvis. Savukārt Patrīcija (11) pagaidām vēl atrodas savas vijolnieces gaitu sākumā. Jubilejas koncertā trīs Lintiņi pirmoreiz kopā debitēs uz skatuves, un iespējams, ka uz šo priekšnesumu gaviļniekam izdosies pierunāt arī sievu Kristīni, kurai gan ar mūziku nav nekāda sakara – viņa ir profesionāla pavāre.
Savā brīvajā laikā Gundars labprāt vasarās darbojoties dārzā, tāpat iecienījis makšķerēšanu. «Braucam uz Usmu – tur ir bāze, pazīstams basģitārists tur dzīvo. Viņš iedod savu mājiņu, un tad mēs Usmas ezerā makšķerējam,» stāsta mūziķis. Uz Neatkarīgās prātojumiem, ka tad jau derētu mesties kopā ar Credo kolēģi Gunti Veitu, kurš ir pazīstams kā kaislīgs copmanis, Gundars pasmejas: «Guntis Veits brauc pa tālajiem rajoniem – Spāniju un tamlīdzīgi, es tam vēl neesmu nobriedis, arī laika tam maz.»
Gundars Lintiņš
• Dzimis 1971. gada 30. janvārī Jelgavā;
• 1989. gadā ieguva vidējo izglītību Jelgavas 1. ģimnāzijā. No 1989. līdz 1991. gadam dienējis Baltijas kara apgabala Rīgas štāba orķestrī. No 1991. līdz 1995. gadam Jelgavas mūzikas koledžā ieguva vidējo muzikālo izglītību. No 2001. līdz 2005. gadam neklātienē studēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā Džeza un populārās mūzikas nodaļā, iegūstot mūzikas skolotāja kvalifikāciju. No 2005. līdz 2007. gadam studēja LLU Izglītības un mājsaimniecības institūtā, pedagoģijas fakultātē, kur ieguva izglītības zinātņu maģistra grādu pedagoģijā;
• Sitamo instrumentu zīmola Meinl pārstāvis Latvijā;
• Grupas Credo bundzinieks;
• 2010. gadā piedalījies šovā Dejo ar zvaigzni 3, viņa deju partnere bija Marina Martinova. «Tas bija baigais izaicinājums. Es ilgi domāju, vai man to vajag. Aprunājos mājās ar savējiem, un man teica – kāpēc ne, tev taču drīz būs 40, pamēģini!»