Akustiski klasiskais Kaspars Zemītis
Kamēr 2016. gads knapi iekustējies, nav nemaz tik daudz aprakstīšanai derīgu pasākumu. Viens no tādiem noteikti ir svētdien, 10. janvārī, mūzikas namā Daile paredzētais akustisko ģitāru trio AG 3’o koncerts.
Skaistums minimālismā
Pirms četriem gadiem trīs Latvijā pazīstami ģitāras meistari Aivars Hermanis, Kaspars Zemītis un Mārcis Auziņš apvienojās, lai 2011. gada vasarā uzspēlētu Siguldas džeza festivālā. Nu šis AG 3’o projekts laidis dziļākas saknes: daži koncerti nospēlēti jau novembrī, šomēnes būs vēl pāris uzstāšanās Dailē, bet februāra sākumā – Cēsu koncertzālē. «Šobrīd cilvēkiem ir radusies interese par mūsu projektu. Kad toreiz uzspēlējām Siguldas džeza mūzikas svētkos, tā tas arī palika. Bet tagad mūs uzrunāja Anda [Zadovska] no mūzikas nama Daile, mēs beidzot izveidojām savu koncertprogrammu, un nu mums jau ir ieplānoti koncerti arī februārī,» stāsta Kaspars Zemītis. Koncertos skan gan pasaulē populāri skaņdarbi, gan pašu radītā oriģinālmūzika.
Šā projekta burvība slēpjas minimālismā – nekādu viesmūziķu vai šova elementu, tikai un vienīgi ģitāru skanējums. «Cilvēki vaicāja – kā, tiešām nekā vairāk nebūs?! Pēc tam saņēmu patīkamu komplimentu, kāda no klausītājām teica: paldies Dievam, ka nemēģinājāt, piemēram, spāņu flamenko sadaļā piesaistīt dejotājas vai sazin ko vēl! Ir skaisti, ja koncertā uz bis varam iznākt un spēlēt Raimonda Paula Mežrozīti uz trim ģitārām – tā skan kā dziesma, un arī publika sāk tam visam dziedāt līdzi. Tas mums kā ģitāristiem ir milzīgs pagodinājums un laimes sajūta,» atzīst Kaspars, viens no šā brīža labākajiem ģitāristiem Latvijā. «Mēs katrs savā ziņā esam ieņēmuši savu nišu. Mārcis velk nopietna džeza virzienā, turklāt arī no improvizācijas viedokļa viņš ir izcilā formā. Es akustiskās ģitāras spēlēšanu vienmēr esmu redzējis kā solo, vairāk nosedzu klasisko galu. Savukārt Aivars – viņam niša nav jāmeklē, viņš pats ir niša. Aivara sadaļa ir mūsu mūzikas bāze, tieši viņš arī lielākoties palīdz sakoordinēties vai vismaz satikties mēģinājumos. Savukārt es esmu uzņēmies komunicēšanu ar klausītājiem koncertu laikā. Ja tās ir dziesmas un tā ir vokālā mūzika, tad bieži vien šos stāstus var izstāstīt dziedātājs, bet instrumentālā mūzika tomēr prasa komentārus un skaidrojumu par mūsu individuālo redzējumu [uz attiecīgu kompozīciju].»
No taimiem akadēmiskumā
Lai gan Kaspars Zemītis mūzikā darbojas jau gadiem, viņa karjeru aprakstot, nekad nav iztikts bez grupas Time After Time pieminēšanas – tā gadsimtu mijā ieguva prestižā festivāla Liepājas dzintars galveno balvu, tās rindās spēlēja arī tādi šobrīd pazīstami mūziķi kā Kārlis Lācis, Gints Pabērzs, Deniss Paškevičs, Ingars Viļums, Mārtiņš Linde. «Tas bija spožs un mums kā mūziķiem arī ļoti pamācošs laiks. Zini, ar ko es lepojos? Es, Kārlis un Gints arī šobrīd esam kopā Abonementa orķestrī, Ingars spēlē kopā ar prātniekiem – viņš ir viens no grūvīgākajiem basistiem Latvijā, Denisam un visai viņa džeza dzīvei jau ir savs sekotāju pulks, arī Mārtiņš ir neskaitāmos projektos. Manuprāt, toreiz satikās cilvēki, kuri bija kaut ko nolēmuši savā dzīvē izdarīt un to arī darīja. Es pieļauju, ka tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc taimi vienā brīdī pārstāja eksistēt – mūsu pašu izvirzītais ļoti augstais uzstādījums mūs pašus arī iznīcināja, jo visam vajadzēja būt tik perfekti, ka paši to vairs nemaz nevarējām izdarīt. Jā, bet varbūt tev taisnība – tā bija kā starpstacija, lai katrs pārsēstos tālāk savos projektos.»
Pašam Kasparam šādu projektu ir daudz – viņš ir Lindas Leen pavadošajā komandā, spēlē jau minētajā Intara Busuļa Abonementa orķestrī, koncertē ar Latvijas Radio kori un Valsts akadēmisko kori Latvija utt. «Es esmu tiešām laimīgs, ka man ir iespēja [spēlēt tik daudz un dažādos projektos], it īpaši ar Lindu, ar kuru kopā izveidotas programmas, par kurām varētu lepoties jebkurš cilvēks, kas spēlē akustisko ģitāru. Nupat man zvanīja [diriģents] Māris Sirmais, tūlīt pabeigsim manas Mesas ierakstu, kuru akadēmiskais koris pasūtīja uz garīgās mūzikas festivālu. Šis darbs man par milzīgu gandarījumu tiek spēlēts vēl un vēl. Šis, manuprāt, ir viens no nozīmīgākajiem maniem opusiem – plašs un nopietns darbs. Labi, ka var strādāt kopā ar dažādiem māksliniekiem un paskatīties, kā mums kopā štimmē. Katrs no viņiem taču ir milzīgas personības!» priecājas ģitārists. Kaspars arī piekrīt Neatkarīgās apskatnieka paustajām aizdomām, ka uz ģitāras spēli viņš jau sen skatās kā uz mākslu. «Cilvēks, kurš nodarbojas ar mūziku, agri vai vēlu sastopas ar šo mākslas sadaļu,» skaidro Kaspars. «Mūzikai dažādos gadījumos tiek ierādīta dažāda vieta. Ir mūzika, ko klausies kā fonu – sadzīviskā mūzika. Ir mūzika, kas domāta izklaidei – dejojamā mūzika dažādos saviesīgos vakaros. Savukārt šī mākslas sadaļa ļauj pabarot dvēseli. Taču, ja man būtu tikai akadēmiskā mūzika, es pieļauju, ka nogurtu, tāpēc esmu laimīgs, ka varu spēlēt dažādu mūziku. Zinu, ka kāds man pārmetīs – ja tu dari visu, tad neko nedari pa īstam. Viens to nolamās par eklektiku, cits teiks, ka tas ir daudzpusīgi, savukārt es no šīs dažādības vienkārši ķeru kaifu.»
Muzikālākais traktorists Latvijā
Interesanti, ka pēc izglītības Kaspars ir tehniķismehāniķis, viņš beidzis Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumu. «Mans diploms – lauksaimniecības mehanizācija ar specializāciju lauksaimniecības darbu vadībā. Man ir traktorista tiesības, un domāju, ka es divas piekabes arī tagad varētu atpakaļgaitā iedzīt pareizajā vietā un nenobloķēt, kas nemaz nav tik vienkārši!» ar lepnumu saka mūziķis. Pirmos ģitāras akordus esot parādījis brāļa Oskara vieglatlētikas treneris («Man tad bija kādi 10–11 gadi»), taču dzimto Cēsu bērnu mūzikas skola pabeigta klarnetes klasē. Pēc tam ceļš vedis uz Priekuļiem, jo «tehnikumā varēja spēlēt ansamblī, bez tam tur jau mācījās mans brālis». Pēc tam Kaspars iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kur nomācījies tikai pusgadu («Sapratu, ka šī joma vairs mani galīgi nesaista»), un iestājies Cēsu mūzikas vidusskolā, saksofona klasē. «Pēc gadu ilgas mācīšanās Cēsīs man pieteicās puika, apprecējos, un ar sieviņu aizgājām dzīvot uz Rīgu. Tur iestājos Mediņos, kur priekšā jau bija par kursu vecākie Kārlis Lācis, Gints Pabērzs un Deniss Paškevičs.» Jāzepa Mediņa mūzikas koledžu Kaspars gan nav pabeidzis, savukārt vēlāk nākusi Latvijas Mūzikas akadēmija, skolojoties pie Viļņas klasiskās ģitāras profesora Juliusa Kurauska. Nu jau vairākus gadus Kaspars pats ir atzīts ģitāras pedagogs: padsmit gadu audzinājis jauno paaudzi Ķekavas vidusskolā, nu jau vairākus gadus ir pasniedzējs Latvijas Mūzikas akadēmijā. «Skolotājs mūsu valstī ir nenovērtēts, un jau vienas paaudzes laikā mēs to izjutīsim uz savas ādas. Esmu pārliecināts, ka valsts, kura jau ilgstoši maksā skolotājiem tādas algas, kādas tās šobrīd ir, nākotnē saņems paaudzi, kuru būs skolojuši skolotāji, kuru rindās vairs ir tikai fanātiķi vai tādi, kurus citur neņem,» uzskata Kaspars.
Tiesa, viņam arī mājās ir skolojamo gana – trīs dēli. «Lai gan neesmu savus dēlus īpaši tendējis uz mūziku, viņi visi tomēr atraduši iespēju sevi realizēt šajā jomā. Vecākais dēls Kārlis pabeidza Pāvula Jurjāna mūzikas skolā klavieres – viņam, cita starpā, kopā ar Ufo puiku [Franci] ir sava grupiņa, saucas Pirmais kurss, tāpat viņš darbojas ar filmēšanas lietām. Vidējais puika Mārtiņš mācījās spēlēt bungas – arī viņam ir sava grupa, kuru, starp citu, drīz pamanīsiet: viņš man atnesa sešus studijā ierakstītus gabalus, un esmu pārliecināts, ja viņi negurķosies, tad pavisam drīz mēs redzēsim grupu, kas pieklājīgi dzied gan latviski, gan angliski. Jaunākais dēls Jēkabs mācās Rīgas Doma kora skolā, kur bez muzikālās izglītības vērtība ir arī videi, šai nopietnajai un cieņas pilnajai attieksmei, kas šajā skolā valda jau kopš Jāņa Erenštreita laikiem. Esmu ļoti priecīgs, ka mans dēls mācās šajā skolā.»
Par ko runāt ar Jubaltu
Aizvirzoties no muzikālām tēmām, var painformēt, ka nesen Kasparam beidzot parādījies arī nopietns hobijs. «Aizpagājušajā gadā uz vasaras beigām mēs ar jaunāko dēlu, braucot pie jūras, ieraudzījām, ka var iznomāt vējdēli. Pamēģinājām, man vienmēr tas ir baigi paticis! Un man šī lieta aizgāja! Mēs ar jaunāko līdz pat oktobrim, es vēl nopirku hidrotērpu, braucu uz Ķīšezeru. Vecīt, tā ir lieta, ar kuru esmu aizrāvies, man tā patiešām patīk!» sajūsmināti stāsta Kaspars. «Sazvanījos ar [Prāta vētras ģitāristu Jāni] Jubaltu un parunāju par šo tēmu – viņš gan brauc ar tādām burām, ar kurām es droši vien būtu aizlidojis pa gaisu un iemests ūdenī. Nupat satikāmies lidostā, lidojot uz Sanktpēterburgu, uzreiz apsēdāmies pie cita galdiņa, lai varētu parunāties. Visi smejas – nu, ko, runājat par stīgām, par noņēmējiem? Nē, par burām! Es zināju, ka man ir vajadzīgs kaut kas arī ārpus mūzikas, un beidzot man ir tāda sajūta, ka esmu to atradis!»
Kaspars Zemītis
• Dzimis 1973. gada 14. februārī Cēsīs
• Ieguvis bakalaura un maģistra grādus klasiskajā ģitārspēlē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā
• Muzikālā karjera: grupas Keksi un Time After Time, sadarbojas ar Lindu Leen, Intaru Busuli (grupā Abonementa orķestris) un Renāru Kauperu (projektā Roja 50), koncertē kopā ar Latvijas Radio kori un Valsts akadēmisko kori Latvija, šobrīd arī akustisko ģitāru trio AG 3’o dalībnieks
• Precējies – sieva Anda, dēli Kārlis (21), Mārtiņš (18) un Jēkabs (11)
• Hobijs – vindsērfings