Atis Auzāns. Ar lepnumu par Latviju

Muzikantiem pirmssvētku laikā darba pilnas rokas. «Decembris ir tāds īpašs mēnesis: skaties kalendārā un domā – kurā brīdī es gulēšu?!» © F64

Ar vērā ņemamiem panākumiem iesākusies unikāla koncerttūre No četriem novadiem austs, kuras idejas autors ir latgaliešu mūziķis Atis Auzāns. Šīs nedēļas nogalē, 27. decembrī, koncerts šīs programmas ietvaros viņam solās būt īpašs, jo notiks Ata dzimto Līvānu kultūras namā.

Četri novadi, četri to pārstāvji

Izdziedot skaistākās novadiem veltītās dziesmas, koncertprogrammā No četriem novadiem austs piedalīsies četri izpildītāji: Kurzemi pārstāvēs Igo, Zemgali – Samanta Tīna, Vidzemi – Ginta Krievkalna, bet Latgali – protams, pats Atis Auzāns. «Šī projekta aizsākums radās pagājušā gada Ziemassvētkos, kad braucām koncertos kopā ar Samantu – prātojām, ka uz skatuves sanāk ļoti laba sastrādāšanās. Taču reiz Samanta brauca uz ārzemēm, un viņu aizstāja Ginta. Man ļoti patika, kā viņa strādā – kā runā ar skatītājiem, ļoti kulturāli un intelektuāli, prieks no viņas mācīties! Tā kā esmu no Latgales, Samanta – no Zemgales, Ginta – no Vidzemes, tad sapratu, re – veidojas ideja [jaunai programmai], nepieciešams tikai klāt vēl viens novads! Pirmais, kas uzreiz ienāk prātā no Kurzemes – vismaz manā uztverē – protams, bija Igo. Arī no viņa var ļoti daudz mācīties, kas ir svarīgi manai izaugsmei. Turklāt viņam radās arī dažādas idejas šai programmai, kas sākumā man kā piezemētam cilvēkam, Mežāzim pēc horoskopa, likās nedaudz dīvainas, bet piekritu – OK, pamēģināsim, paskatīsimies, vai tās strādā. Un nostrādāja! Turklāt Igo ir pilnīgi atšķirīgs no mums pārējiem trim, līdz ar to bija iespējams panākt šīs programmas daudzšķautņainību,» par projekta izveidi stāsta Atis Auzāns.

Protams, iesākumā bijis neliels uztraukums, vai šī programma cilvēkiem patiks, «bet šoreiz laikam ir trāpīts desmitniekā». «Četri novadi, četri dažādi dziedātāji. Katram ir savs lielāks piekritēju pulks kādā novadā, līdz ar to cilvēks, atnākot uz koncertu, var ietrāpīt, kā minimums, vienā ceturtdaļā sev interesējošās programmas. Jā, tas bija riskants variants, man arī bija satraukumi, bet tas nostrādāja!» priecājas Atis. «Galvenais uzdevums bija nodrošināt, lai katrs dziedātājs, kas iznāk uz skatuves pārstāvēt savu novadu, nelīdzinās iepriekšējam. Piemēram, abas meitenes – Ginta un Samanta – ir absolūti atšķirīgas gan dziesmu izvēles, gan arī tembra un uzstāšanās manieres ziņā.» Atis atzinīgi izsakās par novados mītošo lokālpatriotismu – cilvēki sajūt savas saknes un piederību. «Kad bija koncerts Valmierā un runāja [valcēniete] Ginta, pēc cilvēku reakcijas zālē uzreiz varēja just, ka tā ir viņējā.»

Jāpiebilst, ka mūzikas tehnoloģijas – mikrofonus, skandas, bungas – šajos koncertos nodrošina vietējie. «Piemēram, klausītājiem Olaines koncertā pieteicu: mēs strādājam ar JZ Microphones mikrofoniem, kurus ražo Mārupē, Aija Audio skandas, ar kurām braucam tūrē, ražo Jēkabpilī, bet bungas, kas stāv uz skatuves, ražotas pie jums, Olainē! Vajadzēja redzēt sanākušo reakciju!» priecājas Atis. «Viņi lepojas ar to, ka to ražo tieši pie viņiem un Latvijā notiek šādas foršas lietas. Tāpēc arī mums pat uz afišas ir uzraksts – Lepni par Latviju.»

Latgalei vienmēr savs šarms

Starp citu, koncertus atbalsta arī viens no Latvijas augsto tehnoloģiju ražošanas flagmaņiem ZLight, kas pieder līvāniešiem, taču ne jau tāpēc vien svētdienas koncerts Līvānos būs īpašs – šeit dzimis un audzis arī pats Atis. «Līvānos nav tā vieglākā publika, ja raugāmies uz cilvēkiem, kas nāk uz koncertiem. Agrāk es Līvānu koncertos uz skatuves vienmēr gāju ar uztraukumu, bet pēdējā laikā tas pazuda – tas palicis tikai vajadzīgajā, nepieciešamajā līmenī. Esmu pārliecināts, ka nav starpības, vai tā ir Liepāja vai Ludza – ja uz skatuves visu izdari pareizi, tad publika visā Latvijā ir lieliska,» prāto mūziķis. Tiesa, pēc 8. klases viņš pārbraucis mācīties uz Daugavpils mūzikas vidusskolu. «Līdz ar to no paziņu loka Līvānos maz palikuši, gan jau kādu ieraudzīšu, bet nebūs tā, ka puse zāles būs mani paziņas. Pēc koncertiem [Līvānos] gan vienmēr uzrodas radinieki, par kuru esamību nekas līdz šim nav dzirdēts. Lielākoties gan cilvēki stāsta par kādu savu konkrētu sāpi, taču mēdzu uzzināt kaut ko interesantu arī par sevi.»

Latgale mūždien tiek piesaukta kā depresīvākais novads ar augstu bezdarba līmeni. «Es arī varētu tagad apsēsties un teikt, ka viss ir slikti, bet tā vietā radu dažādas programmas – šī nav vienīgā. Raujos riktīgi! Braukājot pa šo novadu, es redzu aizvien sakoptākas pilsētas, aizvien sakoptākus laukus. Protams, ir arī pamestas mājas. Taču esmu optimists. Piemēram, Daugavpils, kurā nodzīvoju un nomācījos daudzus gadus – šī pilsēta kļūst vienkārši brīnišķīga, šeit tiek realizēti dažādi jauni projekti, kaut vai tas pats Marka Rotko mākslas centrs! Protams, Daugavpils ir ļoti daudznacionāla pilsēta,» atzīst Atis Auzāns. «Savulaik bija visādi brīnumi attiecībā uz latviešu valodu, reizēm nācās arī aizstāvēties par to, ka runāju latviski. Jā, arī fiziski. Kā beidzās? Nu, man ir garš augums un lielas rokas...» smejas mūziķis, kura augums ir 1,93 cm un arī būda pietiekami iespaidīga. «Taču jau pirms vairākiem gadiem Daugavpilī pamanīju tendenci, ka arī veikalos sāka runāt latviski. Protams, aizvien ir ļoti daudz tādu, kas latviešu valodu nezina un nekad to nemācīsies. Viņi uzskata, ka viņiem to nevajag, ka vajadzētu runāt divās valodās.»

Pēc Ata domām, «ir svarīgi, lai būtu cilvēki, kas visu bīda, virza un dara, un šādi cilvēki Latgalē vienmēr atrodas. Strādāt un atrast mūziķus man ir vieglāk tuvāk Rīgai, un tas ir iemesls, kāpēc pastāvīgi nedzīvoju Latgalē, taču no manis lielāks labums ir tad, ja es sagatavoju [programmu] un braucu ar to koncertēt uz turieni. Mūsu dzīves līmenis taču ir atkarīgs no katra, vai viņš dzīvo Rīgā vai ārzemēs. Ja mēs visi kaut ko darīsim, čīkstēšanai nebūs iemesla.»

Sirds dziesmas kā sirdslieta

No četriem novadiem austs nav vienīgais Ata projekts – lielu popularitāti bija iemantojis kopā ar brāli Jāni veidotais Slavenais Jersikas orķestris, taču šis projekts šobrīd kopā uzstājas reti – grūti savākt kopā šo lielo sastāvu. Pašlaik Atim lielu prieku sagādā akustiskā koncertprogramma Sirds dziesmas, kurā taustiņus piespēlē Jānis Lemežs, pie bungām ir Nellija Bubujanca, bet «pats pie akordeona varu izspēlēties pēc sirds patikas un, protams, dziedu». Pirmajā daļā mūziķi izpilda sagatavoto programmu ar pašu dziesmām, bet pēc tam sākas improvizācija. «Kāds pienāk, pasniedz ziedus un saka, vai nevar nodziedāt, piemēram, Liepas satumst. Man patīk, kad cilvēki nekautrējoties nāk klāt, palūdz [dziesmu], bet mēs turpat uz vietas būtībā to arī radām: es fiksi sameklēju vārdus, ja tos no galvas nezinu, un turpat uz vietas spēlējam, bez mēģinājumiem. Lai gan tas ir koncerts, mēģinu radīt tādu atmosfēru kā saviesīgā vakarā, kurā cilvēki var arī palūgt izpildīt sev tīkamo dziesmu. Beidzot esmu atradis iespēju darīt simtprocentīgi to, kur man ir sajūta, ka es visu daru pareizi un esmu īstajā vietā,» mūziķis ir apmierināts. Savulaik viņam ar Jāni Auzānu bija programma Rokasspiediena attālumā, kas nedaudz līdzinājās Sirds dziesmām – arī ar domu doties iespējami tuvāk publikai, taču to ne vienmēr varēja realizēt, jo ne visos kultūras namos mūziķi varēja būt vienā skatuviskajā augstumā ar publiku. Šajā muzicēšana norit zālē. «Tas viss norit brīvā gaisotnē, pēc tam mūs ilgi nelaiž prom – visu laiku nāk klāt idejas, ka varētu vēl nospēlēt tādu vai citādu dziesmu. Jauki pavadīts vakars foršā gaisotnē ar svecēm un dzirkstošu dzērienu uz galda. Izskatās, ka arī šī programma labi aizies.»

Protams, Ata laiku aizņem arī sadzīviskas lietas – viņam ir sieva, divi dēli (meita no iepriekšējām attiecībām ir jau pieaugusi), turklāt mūziķim prātā ir mājas būvniecība Jaunolainē. «Esmu savācis sev apkārt labus kaimiņus, mums tur veidojas tāds riktīgs muzikantu ciemats – turpat blakus dzīvos arī Jānis Lemežs, netālu arī Džulians, vēl daži. Komunikāciju izveidē jau esam diezgan patālu, taču tas ir sarežģīts process, jo no visiem kaimiņiem nepieciešams savākt parakstus piekrišanai, arī naudu. Domāju, pavasarī varēs sākt būvēties,» prāto Atis, kurš šobrīd mitinās turpat netālu, īrētā mājā. «Taču tagad par to nav laika domāt, jo decembris ir īpašs mēnesis: skaties kalendārā un domā – kurā brīdī es gulēšu?!»

Atis Auzāns

• Dzimis 1971. gada 6. janvārī Līvānos;

• Izglītību ieguvis Līvānu 1. vidusskolā un Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, tāpat arī Daugavpils mūzikas skolas tautas instrumentu nodaļā (apguvis akordeona spēli);

• Darbojies dažādās mūzikas grupās, no kurām pazīstamākā ir ansamblis Baltie lāči;

• Daugavpils Oranžā kora sastāvā (bija kora vadītājs) 2008. gadā piedalījās TV3 šovā Koru kari un guva uzvaru;

• Precējies, sieva Ludmila. Ir divi dēli Matīss (3) un Dāvis (5). No iepriekšējām attiecībām meita Agate (21).

• Koncerttūre No četriem novadiem austs: 27. decembrī Līvānu kultūras namā, 30. janvārī Tukuma kultūras namā, 5. februārī Ādažu kultūras centrā, 12. februārī Cēsu kultūras namā, 19. februārī Preiļu kultūras centrā, 26. martā Limbažu kultūras namā, 9. aprīlī Ventspils teātra namā Jūras vārti.



Svarīgākais