Šopiektdien, 11. decembrī, Liepājas klubā Fontaine Palace uzstāsies leģendārā latvju underground komanda Inokentijs Mārpls. It kā parasts ierindas koncerts, tomēr iemesls atrādīties plašākai publikai mārpliem ir gana labs – pirms mēneša klajā nākušais albums Tup’n turies.
Padoms, ko darīt Krievijai
Grupas Inokentijs Mārpls jaunais ripulis pēc skaita sanāk tikai ceturtais pilna garuma albums plus vēl ir viens EP jeb mazais sešu dziesmu disks – «tikai», jo grupa pastāv jau 30 gadus. Tup’n turies apkopotas četrpadsmit dziesmas, kas radušās diezgan ilgā laika periodā – daļa sacerētas jau 90. gados. Līdzās grupas oriģinālkompozīcijām albumā iekļauta arī Andra Černova dziesma Senču kauli (viņš to savulaik iespēlēja ar grupu Tilts, vēlāk tā rakstīta arī ar Andra grupu Tat Twam) un Māra Šverna dziesma Nebija vēja, kas dzirdama arī pērn iznākušajā izlasē Brāļi un māsas. No pazīstamiem gabaliem te var atrast slaveno Klucīti, arī Strādniekus un, šķiet, pirms daudziem gaismas gadiem dzirdēto Demokrātisko dziesmu. Tāpat arī dziesmu Atkal abstinence, kuras aizmetnis radies 1997. gadā. «Dziesma piedzīvojusi vairākas versijas, līdz nobrieda un pieņēma formu, ko ierakstījām albumā. Tekstā varētu būt atspoguļoti trakie 90. gadi,» saka mūziķi. Patiesībā – tajā varētu būt atspoguļoti jebkuri gadi... «Albumā iekļautās dziesmas ierakstītas 2013.–2014. gadā, kaut kas arī šogad. It kā parasti jau šķiet, ka nav kur steigties [ar ierakstiem], bet dažkārt pats sev tomēr uzliec termiņus, lai kaut ko vispār izdarītu. Bieži vien ir tā, ja kaut ko šajos termiņos neizdari, tad tas ievelkas nepārskatāmā garumā. Ja sev nospraud konkrētu laiku un mēģini uz to iet, sanāk labāk. Ja atliksi, tad vienmēr būs kaut kas tāds, kas jāizdara primārāk un steidzamāk. Es gan gribēju izdot [šo albumu] pavasarī, bet – nesanāca. Taču tagad, rudenī, sanāca!» klāsta grupas līderis, vokālists un ģitārists Raimonds Lagimovs jeb Dambis.
Albumā iekļautais skaņu materiāls sanācis visai laikmetīgs, piemēram, dziesmas Mums vienalga, kuru šaut un it īpaši jau Krievija, atp****s!, kuru šovasar festivālā Positivus klausītāji grupai lika spēlēt vēl un vēl. «Dziesmas bieži vien pašas pievelkas pie notikumiem. Vai otrādi. Šobrīd gan vairāk aktualizējies Sīrijas un bēgļu jautājums, Krievija atvirzījusies it kā otrajā plānā. Lai gan es domāju, ka arī Sīrijā Krievija ņēmusi ļoti aktīvu līdzdalību,» prāto Dambis. «Nē, es nesekoju ļoti padziļināti visiem šiem notikumiem, taču tie jau tāpat virmo gaisā, ar to nākas saskarties. Speciāli par šīm tēmām neesmu interesējies un pētījis, ko tur kurš un kā, taču, kad iekrīt šāda informācija, tad jau vienalga to apdomā. Ir grūti to nedzirdēt.»
Albums kā labi padarītais
Dambja grupa dibināta 1985. gadā, tolaik tā saucās Aklā zarna, bet ar nosaukumu Inokentijs Mārpls viņi sāka spēlēt 1987. gadā. «Protams, varētu svinēt grupas trīsdesmit gadu jubileju, bet tad jāizdomā, kurš tad ir īstais [dibināšanas] gads. Kad sākām spēlēt 1985. gadā, sastāvs principā bija tas pats, kas 1987. gadā – kaut kādu iekšējo momentu dēļ mainījās tikai grupas nosaukums,» skaidro Dambis. Šobrīd IM sastāvā spēlē arī Ivo Stankēvičs jeb Skrips (bass) un Ēriks Lizbovskis (bungas). Grupa diezgan bieži uzstājas koncertos, arī lielākajos festivālos, tostarp Summer Sound un Positivus, tomēr Dambis norāda, ka tas ir tikai šķietami: «Ritms, kādos mums notiek koncerti, jau padsmit gadus būtībā ir nemainīgs – vidēji kādi divi koncerti mēnesī. Jā, iespējams, ka pasākumi ir vērienīgāki, bet pirms padsmit gadiem nemaz tādu lielo festivālu nebija.» Pirms vairāk nekā desmit gadiem Dambis šo rindu autoram stāstīja, ka grupa nav spēlējusi vēl tikai kāzās, bet šobrīd ir pārmaiņas arī šajā frontē. «Jā, tagad esam spēlējuši, vismaz pāris reizes. Lielākoties, protams, cilvēkiem, kuri ir mārpla cienītāji. Par vienu reizi – tās nevarētu uzskatīt par klasiskām kāzām, bet abas pārējās bija ar galdiem un viesiem, viss kā pienākas. Man liekas, ka viss bija ļoti forši!» smaida mūziķis. Jāpiebilst, ka viņam ir arī projekts Amorālā psihoze, ar kuru koncerti gan ir diezgan reti. Iemesls? Pārlieku daudzgalvainais kolektīvs. Pašlaik šī projekta pamatkodols ir pats Dambis, Skrips, Kaspars Putriņš, Didzis Erra, Jānis Burmeisters, Sniedze Prauliņa un Santa Miščenko. «Savākties kopā ir diezgan grūti,» atzīst Raimonds.
Iepriekšējais mārpla studijas albums Pupu mizas tika izdots 2012. gadā. Dambis ir vinila plašu cienītājs, tāpēc albumi Ķeras pie sirds, Spēks no tētiem un arī Bitīt’ matos iznākuši arī šādā formātā. Cerams, ka tāds pats liktenis piemeklēs arī Tup’n turies. «Ir labi, ka cilvēkiem patīk vinils, man arī patīk – dažkārt to uzspēlēju arī disenēs. Protams, šobrīd cilvēkiem mainās mūzikas atskaņošanas paradumi, taču – pasaulē visu laiku kaut kas mainās. Ja es izdotu [albumus] tikai virtuālajā vidē, man nebūtu sajūtas, ka vispār kaut kas ir izdots. Jā, es pieļauju, ka tā ir vecā kaluma domāšana, bet es gribu šos darbus ne tikai kompaktdiskos, bet arī vinilā, tikai tad tas process ir vēl sarežģītāks.» Interesanti, ka IM albumos vienmēr parādās arī pirms daudziem gadiem jau tapušās dziesmas, kā un kāpēc tās iekrīt tieši konkrētajā diskā? «Es nezinu, vai es par to vispār domāju – tas sanāk automātiski, pats no sevis,» norāda Dambis. «Es īpaši nepiedomāju pie tā, ko kurā albumā likt, sarakstu dziesmas, un tā veidojas albums. Tad kādā mirklī iedomājies, ka varbūt varētu ierakstīt arī kādu no aizvēsturiskajām dziesmām, ņem un to ieraksti – tik vienkārši! Iespējams, ka tas ir koncepta jautājums, taču nevarētu teikt, ka es pie tā nopietni piestrādāju – tas kaut kā veidojas pats. Ja iepriekšējais albums bija veltīts mīlestības tematikai, Tup’n turies vairāk rodamas politiskas un sociālas tēmas. Šis albums ir dabisks turpinājums visiem iepriekšējiem, saglabājot Inokentijam Mārplam raksturīgo noskaņu un vienlaikus klausītājiem ļaujot izdzirdēt ko pavisam jaunu.»
Dažkārt gribas klusumu
Ārpus darbības grupā Dambim ir arī citi muzikālie pienākumi – viņš jau 20 gadus vada underground mūzikai veltīto raidījumu Bitīt’ matos. «Šis raidījums aizsākās 1995. gada 1. februārī, tolaik Radio Skonto ēterā. Mūs gan diezgan ātri noņēma no ētera – tas ilga tikai kādus trīs mēnešu, jo neatbildām formātam,» atminas Raimonds. «Pirmajā raidījumā mēs bijām tandēmā ar Māri Olti, pēc tam – ar [Jāni] Daugavieti, kuram tolaik bija Torņa ieraksti, tātad bija spēlējamais materiāls. Šobrīd palīgi mainās. Orientējāmies uz latviešu undergroud mūziku – tāpat kā tagad. Raidījums atsākās studentu raidstacijā KNZ, ilga kādu gadu, tad beidzās un atkal atsākās 2002. gadā Radio NABA ēterā. Nav vairs pat mainījies ētera laiks, katru svētdienu no pulksten 20 līdz 22. Katru reizi praktiski ir jauns skaņu materiāls, mēs ar to neatkārtojamies, tā ka nākas katru reizi gatavoties un meklēt jaunas dziesmas.» Dažkārt Dambis redzams arī pie dīdžeja pults. «Dīdžejošana ir neregulārs pasākums – pats baigi uz to neuzprasos, bet, ja aicina, tad eju. Cik bieži man tā sanāk? Drusciņ biežāk nekā spēlēt kopā ar grupu.»
Šāda nepārtraukta atrašanās mūzikas apritē mazliet arī nogurdina. «Es nevarētu teikt, ka mūziku tagad klausītos kā melomāns – drīzāk darba vajadzībām, kā dīdžejs. Dažkārt gan uzlieku kaut ko arī prieka pēc, bet bieži tas nesanāk. Ir jāgatavojas raidījumam svētdienās un jāklausās, ko tie latvieši atkal sastrādājuši, vēl arī grupas koncerti, mēģinājumi – visu laiku kaut kas apkārt skan. Tāpēc, ja man nekas ar skaņām nav jādara, tad mājās bieži vien dzīvoju klusumā,» atzīst Dambis. Starp citu, viņš ir arī cītīgs savas grupas atribūtikas jeb merchandise izplatītājs – piespraudes, T krekli utt. «Nopērku kreklus, ar sietspiedi tos apdrukāju, arī nozīmītes pats taisu. Nav vairāk tādu festivālu kā Tabūns vai Trincstock, kas bija orientēti uz pankmūziku, tad apritē gāja arī visādas dīvainas kleitas, bet tagad to ir mazāk. Esmu diplomēts poligrāfiķis, pabeidzu poligrāfijas profeni. Tiesa, man diplomu iedeva kādu pusgadu pirms skolas beigšanas – še, ņem, bet pēc četrām dienām tev jāiet armijā!» smejas mārpla līderis, kurš, protams, padomju armijā tā arī neaizgāja.