Kad 1. aprīlī tika izziņota grupas Labvēlīgais tips lielo rudens šovu tūre, tas tiešām šķita pēc aprīļa joka: frontmens Andris Freidenfelds jeb Fredis jau kādu laiku no grupas bija it kā atšķirts, un nekas neliecināja par to, ka kaut kas varētu mainīties. Arī otra flagmaņa Normunda Jakušonoka atrašanās šīs blices rindās bija apšaubāma. Un tomēr – tipi atkal ir kopā.
Sāks Cēsīs, turpinās svētkos
Grupas Labvēlīgais tips tūrīte aizsāksies sestdien. Jauno programmu Brīvības nianses būs iespēja redzēt 31. oktobrī Vidzemes koncertzālē Cēsīs, pēc tam koncerti turpināsies 7. novembrī Latgales vēstniecībā Gors un 18. novembrī – Arēnā Rīga. Kāpēc arēnā, kāpēc tieši 18. novembris? «Saņemot no Arēnas sarakstu ar vēl pieejamajiem datumiem, izvēle nāca ātri un viegli. Ja atsaucam atmiņā neseno vēsturi, vairākas reizes šajā datumā notika grupas Bi-2 koncerti. Visu cieņu ārzemju māksliniekiem, bet kāpēc svētku dienā gan neizvēlēties vietējo produktu?! Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šogad nolēmām sniegt savu artavu gan patriotiskajā audzināšanā, gan paskatīties uz savu valsti ar nelielu humora piesitienu. Vienlaikus neaizmirstot, ka Latvijai būs 97, un uzrīkot lielāko valsts jubilejas ballīti,» to komentē tipi. Malači, jo Bi-2 un mumijtroļļi visos lielākajos svētkos nudien ir apnikuši.
Jā, bet cik tad ir pašiem tipiem (it kā pastāv no 1992. gada)? «Vai dieniņās, nu gan tu man tagad uzprasīji...» aizdomājas grupas Labvēlīgais tips taustiņnieks Normunds Jakušonoks. «Pēc divdesmit [gadiem] jau parasti neprasa un neatzīmē, bet beidzamajos gados mums vienmēr bijuši tipa lielkoncerti, mēs tos cenšamies neizlaist. Tiesa, pēdējos gados tips uzstājas salīdzinoši retāk nekā parasti, kad spēlējām tā sauktajos kotlešvakaros, šobrīd statuss ir nedaudz citāds, uzstājamies tikai tādos pasākumos kā, piemēram, Līgo svētki vai Jaungads – kur lielākas tautas masas. Šoreiz koncerti būs īpaši ar to, ka viens notiks tieši pirms valsts svētkiem, pirms svētku salūta. Būs svētki pilnā apjomā! Starp citu, varbūt nemaz nebūtu slikti ieviest šādu tradīciju, rīkot Labvēlīgā tipa koncertu tieši 18. novembrī.»
Trīs oksakali joprojām kopā
Labvēlīgā tipa redzamākie tēli ir Andris Freidenfelds un Normunds Jakušonoks, bet visus kopā vāc menedžeris un ģitārists Ģirts Lūsis jeb Zirgs. «Nekas jau nemainās – kā esam palikuši trīs tipa oksakali kopā, tā arī turpinām rakstīt dziesmas. Tiesa, pāris gadu Andris Freidenfelds bija paņēmis radošo atvaļinājumu un vairs tik aktīvi nepiedalās tipa darbībā, bet pa šo laiku kopā ar Tipa orķestri sanāca man kopā uzrakstīt savu albumu – cerams, ka tas kādreiz arī tiks izdots. Iespējams, dažas dziesmas no šī albuma izskanēs arī tipa koncertā. Mums bija arī tāds posms, kad nebija Labvēlīgā tipa, bet bija Tipa orķestris,» smaidot stāsta Normunds. Tiesa, tips bez Freda nav tas tips... «Jā, tā ir! Ir neaizvietojami cilvēki. Andra Freidenfelda esamība vai neesamība pie mikrofona ļoti ietekmē grupu, taču katram cilvēkam ir sava izvēle, ko viņš dara, kā viņš savu dzīvi piepilda. Ja viņam vajadzēja šo pauzi ņemt, tātad vajadzēja. Jebkurš no mums arī piedalās kaut kādos savos projektos. Labi mūziķi vienmēr ir pieprasīti. Arī mēs taču sanākam kopā retāk, bet labāk,» piekrīt grupas kolorītais taustiņnieks.
Pašam oksakalam muzicēšana sanāk ļoti bieži – gan ar tipiem, gan ar Tipa orķestri (tas ir sastāvs bez Freda), gan kopā ar Kasparu Tīmani kā duets Karakums, gan ar dzīvesbiedri Daigu Petkēviču utt. Protams, tas viss atkarīgs no vēlmēm, bet galvenais – no finansiālajām iespējām. Cik dziesmu ir Normunda vācelītē? «Oi, tur skaitīt ir bezjēdzīgi, bet es zinu, ka aptrūcies man nav nekad – pat spēlējot desmit stundu no vietas. Vai esmu tiešām tik daudz spēlējis? Jā, jā, bet tas tiešām bija stipri jaunībā, man tad pašam bija tikai kādi gadi divdesmit. Atminos, ka tolaik banketu rīkoja Ceļu pārvalde un tur bija noteikums, ka visas šīs desmit stundas vajadzēja būt tikai dzīvajai mūzikai, dīdžeji nedrīkstēja būt, un tad nu es uz to pasākumu saveidoju divus ansambļus: vienā bija ģitāra, basģitāra, taustiņi un bungas, bet otrā bijām mēs ar Gunāru Meijeru – viņš ar ģitāru, es ar čimčidrilku. Tā uz maiņām spēlējām, es gan piedalījos abos sastāvos.»
Par kotletēm 15 000
Pēdējos gados Labvēlīgais tips ar jaunumiem savus pielūdzējus nav lutinājis – disks Kurvis iznāca pirms pieciem gadiem. «Jā, pēdējos gados neesam izdevuši neko jaunu, tāpēc varbūt [šajos koncertos] vairāk būs iepriekšējās programmas atrādīšana. Protams, būs vecie un labie gabali, taču būs arī pa kādai jaunai dziesmai. Ir jābūt labi!» Normunds gan sāk prātot, ka arī iepriekšējais tipu repertuārs joprojām ir aktuāls, tāpēc nav iemesla to norakstīt. «Mēs patiesībā pat paši brīnāmies, ko tikai cilvēki visu saskata mūsu tekstos – varbūt nemaz tā neesam domājuši. Bet viņiem ir savas izjūtas par vienu vai citu kompozīciju. Man, piemēram, nesen pienāca klāt kāda meitene, kas pateicās par to, ka esot Melānija, – mums pirms divdesmit gadiem bija tāda dziesma, un mamma nosaukusi viņu par godu tai. Jā, ir daudz tādu dziesmu, ko plašāka publika nemaz nezina. Paskatījos reiz arhīvos – pāri par 200, bet tagad varbūt arī pie trīs simtiem!»
Labvēlīgā tipa sastāvā ir deviņi veči – kā tie visi var savākties kopā?! «Jā, ir grūti, uz mēģinājumiem īpaši – katru mēģinājumu sanāk tā, ka kāda nav. Katram ir kaut kādi darbi, taču, ja gribi kvalitatīvāku skanējumu, tad cilvēku skaitam tomēr ir nozīme. Bet mēs vienmēr esam tendēti uz to, lai sniegtu patiešām kvalitatīvu koncertu. Tā ir problēma, bet tā ir risināma, tāpēc nepieciešami vairāki mēģinājumi, lai vai nu kā, bet visus tomēr kaut vai pa daļām kopā sabīdītu,» skaidro Normunds. Nav noslēpums, ka tipi ir ļoti pieprasīti arī korporatīvajos pasākumos. Kā uzstāties tādos? «Spēku iedod publika, tās reakcija, tās attieksme. Vai cilvēki dzied un dejo līdzi, tas gan ļoti būtiski. Krievu satīriķim Mihailam Zadornovam kādreiz bija ļoti laba pozīcija šajā jautājumā: kad viņam prasīja par honorāra apjomu, viņš teica, ka tas ir desmit tūkstoši. Bet tur cilvēki viņa uzstāšanās laikā ēdīs kotletes. Ā, nu tad piecpadsmit tūkstoši, par pazemojumu! Bet es šādus gadījumus par īpašu pazemojumu neuzskatu,» smejas Normunds Jakušonoks.
Praktiski viss mūžs ar tipiem
«Ja tā padomā, tad sanāk, ka man visa dzīve ir pagājusi tipā,» aizdomājas mūziķis. «Jau pēc vidusskolas beigšanas sāku strādāt klubā Vecrīga un spēlēt ballītes – starp citu, reizi pusgadā mēs tur joprojām kopā ar Kasparu un Daigu uzdziedam. Interesanti, ka joprojām daži cilvēki tur iet uzdejot, kas tur nāca no manas jaunības laikiem. Patīkami redzēt tos, kurus esi skatījis vaigā pirms kādiem 25 gadiem. Tāda kā deja vu izjūta. Nu jā, bet tā tas šajā klubā viss arī aizsākās: mēs tur spēlējām balles, Ģirts Lūsis tur bija gaismotājs, savu lomu nospēlēja viņa pazīšanās ar Andri Freidenfeldu un Latvijas Televīzijas raidījumu Pirmā prognoze – tā arī sākām turpat mēģināt un rakstīt pirmās dziesmiņas. Iesākumā tas bija kā joku projektiņš, bet, re, kā viss izvērtās – jau uz ceturtdaļgadsimtu.»
Vienubrīd Normunds bija pastiprināti meties kroga biznesā un pārņēmis kolēģim Gunāram Meijeram piederošo iestādījumu, bet nu šajā jomā ir piebremzējis. «Pastrādāju un sapratu, ka man visam laika nepietiek, – ja tirāniski visam neseko līdzi, tiklīdz mazliet atlaid grožus, tā ir problēmas. Tas tomēr ir specifisks bizness. Ja to, protams, tā vispār var saukt – es jau konkrētajā gadījumā vairāk palīdzēju Gunāram tikt vaļā no problēmām. Bet Četros baltos kreklos gan esmu joprojām. Jā, tas vairāk sirdij – tas pat nav bizness. Kad mēs savulaik šo krogu veidojām, tad koncepcija tāda arī bija – vairāk sev. Lai paši justos labi. Bet nu jau cits vecums – kādreiz pēc tipa koncertiem vienmēr bija tā, ka jāieiet uzēst tā saukto nakts gaļu. Tad sešos no rīta varēja doties arī mājās. Bet ko nu vairs, jo vecāki paliekam, jo kūtrāki, tas jāatzīst,» bez nožēlas un ar smaidu sejā secina Normunds. Ar ko vēl viņš nodarbojas? «Visi mani draugi pie manis nes remontēt datorus. Pēc izglītības esmu radio inženieris, tā ka dažādus profilaktiskos darbiņus veikt varu. Remontēju arī visādu citādu sadzīves tehniku, to esmu visu mūžu darījis, – tas man ir hobijs, kas ļauj atslēgties no mūzikas, jo reizēm tās ir par daudz. Nedrīkst tajā būt visu laiku.».