Trīs albumi sešos gados – tik ražīgs bijis Zviedrijā dzimušā un augušā trimdas latvieša Gundara Ruļļa projekts Alis P. Pavisam nesen veikalu plauktos parādījies grupas jaunākais veikums Ciparu pasaule.
Pats pirmais grupas Alis P albums ar nosaukumu Alis iet pastaigāt tika izdots 1988. gadā, bet nākamais Uz priekšu – pēc vairāk nekā 20 gadiem, 2009. gadā. Pirms pāris gadiem digitāli bija pieejams albums Attiecību putra, bet nu klausītājiem atkal tiek piedāvāts CD. Turklāt, ja Uz priekšu Gundars jeb Alis rakstīja lepnā vientulībā, tas ir, pats iespēlēja praktiski visus instrumentus (tikai pie bungām bija pielikts draugs Svante Drake), tad putras ierakstā piedalījās pazīstamais blūza ģitārists Edgars Rubenis (exDriving South, Mona de Bo) un bundzinieks Edgars Āboliņš (All Day Long), bet Ciparu pasaulē jau vilina pilntiesīga četrotne – bez Edgariem vēl arī kādreizējā meiteņu grupas Sus Dungo dalībniece Elizabeta Lāce, kura gan dzied, gan spēlē roku izpildošai grupai tik neierastu instrumentu kā arfu.
«Elizabeta mums pievienojās absolūti neplānoti,» stāsta Rīgā uz pāris nedēļām iebraukušais Gundars Rullis. «[Edgars] Šubrovskis uzaicināja iesaistīties Māra Šverna dziesmu kaverversiju albuma Brāļi un māsas ierakstā. Es to visu izklausījos cauri, bija kādas trīs vai četras dziesmas, kas man baigi patika, bet apstājos pie Katru rītu – man patika tās formāta vienkāršība. Kad mēs to ierakstījām, es vēl iedomājos – ja man būtu tāds kā simfoniskais orķestris, tad varētu šo dziesmu uztaisīt tādā kā 60. gadu Fila Spektora stilā. Es biju redzējis Sus Dungo darbībā, un mani fascinēja, kā Elizabeta tiek galā ar arfu. Pirmoreiz es viņu redzēju, kad viņa sēdēja uz skatuves Latvijas Mūzikas akadēmijas karnevālā, kur ir briesmīgākā skaņa no telpas viedokļa, bet viņa tika galā labi. Tobrīd grupā runājām par ceturto instrumentu, vai tas varētu būt ģitārists vai kībordists (domāts taustiņnieks – S. V.), bet man abi šie varianti kaut kā īsti nepatika. Kad ieraudzīju arfu, man tas bija kā izaicinājums. Stokholmā Sus Dungo spēlēja vēstniecībā, pēc tam parunājāmies, es pastāstīju par šo Šverna dziesmu un orķestra ideju. Taču pagāja kāds gads, kamēr mēs ierakstījām Katru rītu. Tā to iespēlējām, tā tas viss sākās.»
Pēc izloksnes un vārdu krājuma spriežot, Gundars pēdējā laikā vairāk uzturējies ārpus Latvijas... «Jā, pēdējo pusotru gadu lielākoties esmu pavadījis Zviedrijā,» neslēpj mūziķis. «Pirms pāris gadiem pārdevu iepriekšējo Stokholmas dzīvesvietu, kas man bija vairāk nekā 20 gadu, iegādājos citu, un nācās kārtot dažādas lietas. Mums jau 15 gadu Rīgā ir dzīvoklis kopā ar māsu, kura gan praktiski visu laiku dzīvo Stokholmā. Nopirkām to, lai mamma, kamēr viņa vēl bija, varētu izvēlēties, kur pavadīt laiku.» Darbs pie jaunā albuma tika iesākts pirms diviem gadiem, tātad Gundaram ik pa laikam tomēr sanāca piebraukāt arī uz šejieni. «Starp citu, tā tikai tu saki, ka esmu pārcēlies uz Stokholmu, es pats tā nebūt neuzskatu: kādus pēdējos astoņus gadus es būtībā dzīvoju abās vietās, gan Stokholmā, gan Rīgā,» oponē Zviedrijā augušais un skolas gaitas beigušais Gundars.
Interesanti, ka jaunā albuma varēja arī nebūt – nav bijis pārliecības, ka tas kādam būs vajadzīgs, turklāt Edgars Rubenis devās četrus gadus studēt uz Hāgu. «Mēs galīgi uz dullo, pēc vienas stundas džemošanas, nolēmām, ka Elizabeta brauks līdzi uz Holandi – pirms tam pat domājām, ka nav vērts turpināt. Uzsākām [dziesmu] Viens pret vienu, sāka spēlēt bass un arfa, skanēja tā, kā es to sen nebiju piedzīvojis. Mēs saskatījāmies un – labi, tiekamies pēc divām nedēļām Holandē! Aizņēmos mašīnu, tajā sabāzām kaut kādu aparatūru un braucām. Tur ierakstījām pamatu kādai pusei no visiem gabaliem, vēl četrus ierakstījām tepat, Pērnavas ielā, vēl divas dziesmas tika ierakstītas pie Lomika [Hodila Records studijā Valmierā].» Šis skaņu materiāls ierakstīts uz analogās lentes it kā vinila platei, bet pēc tam pārdzīts uz datoru, kur samiksēts, tādējādi panākot lielāku skanējuma dinamiku.
Par panākto rezultātu un muzicēšanu grupā Gundars ir ļoti apmierināts. «Reti spēlējam kopā, tāpēc katru reizi mūs pārsteidz, ka viss it kā iesēžas un attīstās. Domāju, ka šajos piecos gados mūsu saspēle ļoti attīstījusies,» prāto Gundars, kura Alis P nu kļuvis idejām daudzgalvaināks – mūziķis pat atzīst, ka pār dažām lietām albuma ierakstā viņam nav bijis kontroles. «Iepriekš es biju viens, kas spēlēja [šajā grupā], bet tagad mēs esam četri. Neakceptēt pārējo idejas un uzvesties tā, it kā joprojām būtu viens, nebūtu pareizi, tad viņiem nebūtu nekādas intereses spēlēt. Līdz ar to vairākos gabalos mēs visi četri kā nekontrolējami indivīdi ierakstījām idejas, kas dažkārt veidoja iepriekš neparedzamu pagriezienu. Taču es neredzu iemeslu, kāpēc to vajadzētu ierobežot.».
