APRITĒ: Seržants Reiniks mūzikas un zemes sardzē
Lielas svinības 22. oktobrī gaidāmas Četros baltos kreklos – klajā nāks gan ansambļa Tērvete, gan Zemessardzes 51. kājnieku bataljona ansambļa Dobeles zemessargi jaunie albumi, turklāt zemessargu ansamblis atzīmēs arī 20 gadu pastāvēšanas jubileju – trīs vienā. Abus ansambļus vieno tas, ka to līderis ir Artūrs Reiniks – mūziķis, skolotājs un zemessargs.
...un atkal svinības
– Skatos, tev iepaticies svinēt: pirms pāris gadiem nosvinēji pats savus 55 un ansambļa Tērvete 25 gadus, bet tagad – Dobeles zemessargu 20 gadu jubileju...
– Tas tā ir jau no seniem laikiem – nemitīgi tika svinētas apaļas jubilejas un disku iznākšanas. Mēs svinam tikai apaļās, neatzīmējam 13 vai 19 gadu, mēs sevi neizniekojam ar parastiem baļļukiem! Kad Tērvetei būs 30, tad, protams, svinēsim. Sanāks reizē ar Latvijas simtgadi.
– Un kāds tad tas jubilejas baļļuks būs?
– Pasākumu vadīs mūsu draugs aktieris Guntis Skrastiņš. Kaut ko padziedāsim no jaunajām dziesmām, bet mums būs arī viesmākslinieki. Plānots, ka katru dziesmu dziedās kāds cits – vai nu ar zemessargiem, vai ar Tērveti. Dziedās Guntis Skrastiņš, viena dziesma paredzēta kopā ar aktieri Rūdolfu Plēpi. Visu jau nevar stāstīt, tad nebūs interesanti, bet uz skatuves kāps vēl vairāki mākslinieki, kuri tautai patīk. Būs parasts tusiņš, neformālā gaisotnē, pārāk neapgrūtināsim ar oficiālo daļu, bez kuras pavisam iztikt nu nekādi nevar – jāpasaka taču paldies daudziem cilvēkiem, pateicoties kuriem mēs līdz tam vispār nonācām. Ballē spēlēs Tērvete, un izskatās, ka tā var pārvērsties par jam session, jo piedalīties balles programmā izteikuši vēlēšanos arī citi. Būs jautri!
– Pašreizējā Dobeles zemessargu sastāvā esošie vīri taču nav ansamblī visus 20 gadus?
- Nē, visi nav. Piemēram, Ingus Leilands pievienojās tikai pirms gada, Oskars Andrušāns – pirms septiņiem, Agnis Leilands dzied jau 16 gadu. No pašas pirmās dienas mēs esam trīs – es, majors Ivars Levandovskis un Guntars Leiers. Ansambļa veterāni vairs nedzied, vienam no viņiem ir jau tuvu 90 gadiem, un veselības stāvokļa dēļ vairs nevar atļauties garus pārbraucienus un stundām stāvēt koncertos kājās.
– Kādi ir šā ansambļa pirmsākumi? Kā tu apzini un uzmeklē šos dziedošos zemessargus?
– Šā ansambļa sākums bija gluži nevainīgs. 1995. gadā mūsu Zemessardzes 51. bataljonam bija jubileja. Tā kā bataljonā zināja, ka esmu mūziķis, tad bilda, ka vajadzētu izveidot tādu vienu fikso projektiņu – pāris dziesmu nodziedāšanai savākt dziedošus zemessargus. Man bija zināmi vīri, kas tolaik dziedāja koros un dienēja Zemessardzē, sazvanījāmies, uztaisījām trīs dziesmas, nodziedājām. Tad vēl kādu, pēc tam vēl kādu un secinājām, ka kopā baigi labi skan! Varbūt padziedam vēl bišķiņ? Un tā nu tas bišķiņ ievilkās uz 20 gadiem.
– Jūs visi esat zemessargi?
– Visīstākie! Mūsu rindās ir arī profesionāls karavīrs – NBS majors Ivars Levandovskis, kurš pirms tam dienēja Zemessardzē. Ivars ir profesionāls karavīrs, kurš bijis arī Afganistānā un citur. Pārējie mēs esam ārrindas zemessargi, kas nozīmē, ka dienestu mēs veicam no darba brīvajā laikā. Kad biju jauns, 90. gados arī ar automātu skraidīju apkārt, ka tik turies! Savulaik stāvējām arī uz robežas, bet šobrīd mūsu galvenais uzdevums ir militāri patriotiskā audzināšana, latviešu bruņoto spēku prestiža celšana un latviešu karavīra vārda nešana tautā.
Sargāt gatavi spēki
– Par patriotisko audzināšanu šobrīd tiek daudz runāts – kā reāli tas notiek?
– Personīgi mana pasīvā patriotiskā audzināšana izpaužas tā, ka skolēni zina, ka viņu skolotājs ir zemessargs. Domāju, ka es bērniem tomēr esmu autoritāte, un, ja skolotājs ir zemessargs, tas nozīmē, ka viņš dara labu un vajadzīgu lietu. Es arī iespēju robežās stāstu par Zemessardzi, aicinu skolēnus stāties Jaunsardzē utt. Savukārt no ansambļa viedokļa – mēs uzstājamies skolās, stāstām par Zemessardzi, dziedam karavīru dziesmas. Priecē tas, ka koncertos aizvien vairāk parādās jauniešu, un ļoti patīkami, ka padsmitnieki koncertos dzied līdzi šīs vecās dziesmas un nekautrējas to darīt, lai arī ikdienā varbūt klausās hiphopu. Baigi foršā sajūta, kad to redzi, jo bieži vien var dzirdēt – ai, mūsu jaunieši neko nevar, tā jau nav tā paaudze, viņos vairs nav patriotisma utt. Nu nav tā, ir šis patriotiskais gars!
– Vai Zemessardzes rindās iekļaujas arī jaunieši?
– Jā! Viņu skaita palielināšanās sakrita ar to saspīlējumu, kas tobrīd radās attiecībās ar Krieviju. Tas nozīmē, ka jaunieši saprot situācijas nopietnību, nevis domā, uz kuru valsti laisties, bet ir gatavi aktīvai rīcībai. Aizvien vairāk paliek arī jaunsargu. Taču tajā pašā laikā Rīgā ir virkne skolu, kurās izdomā dažādus iemeslus, lai jaunsargu tur nebūtu. Sazvanījos ar pāris virsniekiem, parunājāmies par šo patriotisko audzināšanu – viņi stāstīja, ka bijuši pat tādi gadījumi, kad skolā jaunsargu nodarbība tiek vadīta krievu valodā. Absurds! Rīgā, Latvijas sirdī, jaunieši nesaprot latviešu valodu un ar viņiem jārunā krieviski! Par kādu integrāciju te vispār var būt runa!
– Cik gadu esi zemessargs?
– No pašas pirmās dienas – es devu zvērestu 1991. gada augustā. Mans ceļš uz Zemessardzi sākās no barikādēm. Kad tika ziņots, ka Rīga ir briesmās, un izplatīts aicinājums palīdzēt, ar puišiem no Tērvetes jau pirmajā naktī ar toreizējā kolhoza Tērvete smagajām mašīnām plēsām uz Rīgu. Tā es uz barikādēm nodzīvoju gandrīz nedēļu, kad tās beidzās, bija aicinājums stāties Zemessardzē. Tērvetes pagastā biju viens no pirmajiem, kas to izdarīja. 90. gados Zemessardze bija reāls spēks, tā bija struktūra, kurai cilvēki varēja prasīt reālu palīdzību. Tāpat nācās arī ar automātiem rokās tvarstīt dažādus bandītus un kontrabandistus. Taču vēlāk mūs tā kā palēnām pieklusināja. Šobrīd Zemessardze, protams, vairs nav tas, kas bija 90. gados, taču vienalga tas ir reāls spēks, kas ir gatavs veikt valsts aizsardzību.
– Kā tu kā Latvijas zemes sargs skaties uz pašlaik visiem aktuālo bēgļu jautājumu?
– Man te būtu daudz, ko teikt... Pēc idejas droši vien vajadzētu izteikties iespējami diplomātiskāk, tāpat kā Eiropas valstu vadītāji reaģēja, kad Krievija iegāja Krimā, – viņi bija nedaudz norūpējušies un nobažījušies... Man arī laikam būtu jāsaka, ka es esmu nedaudz nobažījies (ironizē). Lai gan patiesībā tas, kas pašlaik notiek, ir briesmīgi – šobrīd Eiropa tiek apzināti iznīcināta! Es nojaušu, ka tie valstu vadītāji, kurus redzam TV ekrānos, ir tikai marionetes, ir kaut kādi augstāki spēki. Tā ir globāla katastrofa! Es gribētu ar lieliem, trekniem burtiem pateikt: es būtu gatavs atteikties no pusalgas, palīdzēt atrast dzīvesvietu, bet lai tie tiešām būtu īstie kara bēgļi, cilvēki, kuri bēg no kara šausmām. Jo karš – tas ir briesmīgi, nedod Dievs! Taču paskatīsimies, no kā sastāv šīs bēgļu masas – labi, ka ir internets, kuru nevar pakļaut cenzūrai, kā tas diemžēl šobrīd notiek ar dažiem masu medijiem. Patiesie kara bēgļi ir tikai kāda trešdaļa. Nu jau ir gandrīz oficiāli atzīts, ka bēgļu rindās ir ieplūdināti arī aptuveni 5000 kaujinieku. Jau tikai viens terorists-nāvinieks var sarīkot šausmīgu nelaimi, bet mums Eiropā to šobrīd ir 5000, iespējams, pat vairāk! Un vēl trešā grupa – kas šeit ierodas, labi ģērbti, ar aifoniem, kuru sejās nav ne smakas no tā, ka viņi bēguši no nāves. Jauni, muskuļoti čaļi, kuri meklē labāku dzīvi! Turklāt viņi nevis lūdz patvērumu, bet to pieprasa!
Iesāktos darbus nepamet
– Joprojām esi skolotājs – kā tev sokas ar aifonizētās jaunās paaudzes audzināšanu?
– Jā, Tērvetes novada Annas Brigaderes pamatskolā mūzikas skolotājs – jau no 1981. gada, 34 gadus. Ar katru gadu paliek aizvien grūtāk, tiesa, uz pilsētas skolu fona mums vēl klājas labi. Mēs tomēr esam lauku skola, un tādās vēl ir saglabājusies sirsnība, tāpēc daudzi, ja vien ir tāda iespēja, vismaz sākumklasēs, savu bērnu grib sūtīt lauku skolā, jo tur skolotājs vēl var katram bērnam galviņu noglaudīt, nav tā kā pilsētas kombainos, kur katrā klasē ir pa 30–40 bērniem. Protams, tevis pieminētā aifonizācija skar arī mūsu skolu, tāpat arī izslavētās bērnu tiesības, kuras joprojām tiek liktas augstāk par [bērnu] pienākumiem. Joprojām pienācīgi netiek uzsvērta ģimenes loma, vienmēr tiek vainota skola, lai gan viss sākas ģimenē. Starp citu, arī patriotiskajā audzināšanā: vari stāstīt atspēries, cik Latvija ir laba, ja mājās viņš pēc tam dzird frāzes – fū, ko man tā Latvija devusi, kas te vispār notiek utt. –, tad nekāda labā rezultāta nebūs.
– Kā no muzikālā viedokļa? Šobrīd visu taču var lejuplādēt internetā, ko nu skolotājs daudz var pastāstīt!
– Jā, bet neviens jau internetā īpaši nepumpē mūzikas teorijas un tamlīdzīgas lietas. Šis ir mācību priekšmets, kurā skolēnam dot vispārēju priekšstatu par mūziku – nav jau jāiemāca viss, kas ir grāmatā. Skolēnam jārada priekšstats kas ir mūzika, un tie, kas sapratīs – o, tas ir priekš manis, tie dosies uz mūzikas skolu. Protams, ka agrāk, kad nebija šīs datorizētās pasaules, modē bija dzīvie ansambļi un bērni rāvās dziedāt, spēlēt ģitāras, sist bungas. Man bērni tolaik skraidīja pakaļ un prasīja – skolotāj, kad būs mēģinājums?! Nu vairs tā nav, tagad man reizēm pašam jāskraida un jāmeklē, kur tas bērns palicis. Ir citas intereses – pirmām kārtām jau dators.
– Tāpēc jau viņi ģībst Dziesmu svētkos, ka ir pie datora atsēdējušies...
– Lūk, tur jau tā lieta – pie datora atsēdējušies. Kādreiz esmu aizdomājies – labi, bērnam nepatīk mūzika, tad varbūt patīk sports vai teātris? Izrādās, nē – ir tāda jauniešu kategorija, kuriem dators ir viņu virtuālā pasaule, kurā viņš ieiet un sēž, muguriņu saliecis. Nu, kāds no viņa pēc tam var būt karavīrs?!
– Zemessardze, divi ansambļi, skola – citiem pienākumiem laikam gan vairs laika neatliek?
– Vēl es Tērvetes jauktajā korī esmu kormeistars jeb diriģenta palīgs, kas kādreiz padara kaut kādu melno darbu, piemēram, pamāca balsis. Starp citu, mana priekšniece un diriģente tajā ir sieva Dace. Man šķiet, ka viņa ir vienīgā novada domes priekšsēdētāja Latvijā, kura ir diriģente. Citur, kad novada domes priekšnieks nolasa svētku runu, tad parasti apsēžas pirmajās rindās un klausās svētku koncertu. Savukārt Tērvetes novadā priekšniece novada svētku runu, pagriežas pret kori un sāk diriģēt (smejas)! Šajā darbā esmu kādus 20 gadus, nekad gan neesmu tā speciāli rēķinājis.
– Ja tu kaut kādā darbā iesēdies, tad tas ir uz mūžu mūžiem...
– Jā, tā laikam ir. Savulaik taču bija tāda Auru skola, kurā bija slavenais ansamblis Auri, kur vēl kā pavisam maziņi dziedāja Lauris un Inese Supe, – ja nebūtu šo skolu likvidējuši, es droši vien šobrīd sēdētu vēl arī tur (smejas)! Grūti aiziet, grūti pamest iesākto vai grūti sākt kaut ko jaunu? Kori es pamest netaisos, Tērveti un zemessargus – netaisos, skolu, ja pametīšu, tad izglītības sistēmu kā tādu, uz citu [skolu] strādāt es neiešu. Kāpēc mainīt jau gatavas iestrādnes uz kaut ko tādu pašu?! Jā, man tiešām nepatīk mainīt kompānijas. Neesmu pat mainījis mobilā operatora telefonlīniju, lai gan tajā mani daudz kas neapmierina un citi sola lielākus labumus (smejas). Laikam esmu konservatīvs.
