Ūdrītis būs citādāk trakulīgs
Šopiektdien, 18. septembrī, koncertzālē Palladium notiks grupas The Hobos labāko dziesmu koncerts. Pats galvenais grupā joprojām ir Rolands Ūdris jeb Ūdrītis – mākslinieks šā vārda visplašākajā nozīmē.
Kad uzrodas vagars
Kad pirms kādiem astoņiem gadiem Neatkarīgās apskatniekam bija pēdējā garākā saruna ar vokālistu, dziesmu un tekstu autoru Rolandu Ūdri – viņam tolaik bija izveidots projekts Maš Maš –, jau tad virmoja domas par jaunu albumu, lielkoncertu utt., taču nekas no tā visa nerealizējās. Lielā mērā paša Ūdrīša dēļ, jo bohēmiskais mūziķis mēdza nozust ilgos ceļojumos vai aizrauties ar citām lietām. The Hobos vilciens tikmēr bija uz pauzes, jo tieši Rolands sacer grupas dziesmas. «Nebija jau tā, ka mēs pēdējoreiz kopā spēlējām tikai pirms astoņiem gadiem: bija pa kādam festivālam Lietuvā, kāds arī tepat atcerējās un uzaicināja uz privātajām ballītēm, šogad ar īsajām programmām uzstājāmies divos festivālos utt. Par jaunu albumu un uzstāšanos Palladium bija idejas jau agrāk, bet, kā parasti – aizņemtība vai citi iemesli. Šādiem izklaidīgiem māksliniekiem ir jābūt kādam vagaram – nāca [menedžeris Aldis] Hofmanis un mācēja mūs pārliecināt, ka tas ir nepieciešams un viss būs forši,» stāsta Rolands. Jāatgādina, ka Aldis Hofmanis ir menedžeris ar vārdu – tieši viņš savulaik izbīdīja Prāta vētru. «Arī viņam šī ideja [par lielkoncertu] bija jau senāk, taču – mēs grupā esam četri cilvēki, kādam tur bija kaut kāda nesaprašana. Hmm, ka tikai tas kāds nebiju es...» smejas Ūdrītis. «Tie periodi jau mainās – šķiet, o, šī ir laba ideja, bet pēc tam šī ideja vairs neliekas tik laba. Savukārt cita ideja, kas nešķiet tik laba, pēc kāda laika atgriežas jaunā kvalitātē, un viss ir kārtībā. Kad Hofmanis ierosināja šo koncertu, paskatījāmies viens uz otru – davai, pamēģinām! Sākām spēlēt, un pašiem ļoti iepatikās. Pēdējās dienas esam pakārtojuši ļoti aktīvam mēģinājumu laikam.»
Cer uz turpinājumu
Šķiet, ka The Hobos lielākā problēma ir mūziķu noslogotība citās grupās – gan ģitārists Egons Kronbergs, gan basģitārists Mārtiņš Burkevics, gan bundzinieks Vilnis Krieviņš spēlē vēl ntajās blicēs. «Nepārspīlēsim,» tam nepiekrīt Rolands, taču viņa tālākais skaidrojums par pārspīlēšanu gan neliecina. «Egons paralēli strādā arī ar Iļģiem, savulaik spēlēja arī Skyforger, vēl kaut ko dara arī studijā – nemaz tik daudz grupu viņam nav. Labi, Mārtiņš spēlē kādos četros piecos projektos, Krieviņam varētu būt pat visi seši.» Viņš pats mēdz uzstāties kopā ar savu dzīvesbiedri, aktrisi Ilonu Balodi. «Mēs ar Balodīti divatā akustisko programmiņu – jā, tā ir vieglāka spēlēšana, bet vienmēr jau nevajag visu ar sviedriem un asinīm. Pieticīga, klusa programmiņa, kas auditorijai patīk – uzspēlējam ārzemniekiem kādos bāriņos, aizbraucam uz skolām vai bibliotēkām, uz kurām mūs aicina un kur paralēli pastāstām lietas, kas notikušas mūsu dzīvē. Izklaidējam cilvēkus. Bet The Hobos ir The Hobos – tas ir pilnais sastāvs, un es pēc tāda biju noilgojies.»
Vai pēc šī koncerta būs arī turpinājums? «Mēs uz to ļoti ceram. Tāpat kā ilgus gadus lolojām ideju par šādu koncertu, ilgus gadus prātojām arī par jaunu albumu – nācām uz mēģinājumiem, taču kaut kas pajuka, kaut kas nenotika, kaut kas nebija aktuāli. Tā kādas četras reizes pēdējo piecu gadu laikā. Taču tagad esam atkal saspēlējušies, nākusi it kā jauna elpa – katram dažādos projektos ir sakačāti muskuļi, tāpēc ir daudz vieglāk spēlēt,» saka Rolands. «Pašlaik domājam tikai par koncertu, bet pēc tam man būs jāsaņemas un visi jābiksta – nu, džeki, kad jums ir brīva diena, kad varam sanākt kopā?!» Šķiet, galvenais bikstāmais gan ir viņš pats, jo kurš gan cits rakstīs jaunas dziesmas... «Jaunie gabali būs! Mēs dažus jau esam iemēģinājuši, tikai tie vēl nav nonākuši līdz ieraksta procesam. Es ceru, ka uz nākamā gada rudeni šis albums varētu būt gatavs. Nevajag jau sasteigt, lēnā garā – kamēr ierakstīsim, kamēr idejas nostrādāsim līdz galam. Mērķis jau nav vienkārši izdot jaunu albumu, mēs darām visu, lai pašu uzstādīto latiņu nenolaistu zemāk.»
Simpsoniem par godu
Nupat Rolands ar Ilonu apprecējās – kā tas maina viņa dzīvi? «Nekādas starpības!» pārliecinoši attrauc mūziķis. «Es ik pa laikam pat aizmirstu, ka esmu precēts. Tādā nozīmē aizmirstu, ka nekas jau nav mainījies: es joprojām mīlu savu sievu, es joprojām esmu viņai uzticīgs, joprojām viņai taisu brokastis un nesu kafiju gultā. Bet es tāds biju arī pirms tam. Pēdējā laikā ļoti reti lietoju alkoholu – protams, kādreiz jau kāja paslīd, bet esmu palicis apzinīgāks. Turklāt šobrīd statuss ir citādāks, nedrīkst šajā jomā pievilt – varbūt vienīgi tā kaut kas ir mainījies. Mēs gaidām dēlu, nevaru tā kaut kur pazust uz nedēļas nogali kā kādreiz. Šajā ziņā man ir jābūt pieaugušākam.»
Ūdrītim ir 40 gadu, viņam no iepriekšējām attiecībām ir divas meitas – Madlēna (16) un Una (11). «Madlēnu es satieku retāk, jo viņa dzīvo Luksemburgā – satieku pa skolas brīvlaikiem, turklāt arī ne vienmēr, bet Unu gan es satieku bieži, jo viņa dzīvo Rīgā, bieži vien paliek pie manis pa nedēļas nogalēm, arī vasarās daudz tusējam kopā. Jā, es esmu divu bērnu tēvs, bet viens dzima, kad es vēl biju pavisam jauns un savā galvā nesavaldīgs, bet tagad ir tāda sajūta, ka, kā teiktu, Dž. Dž. Džilindžers, ka šī sieviete tiešām ir mana īstā! Līdz ar to es domāju, ka varētu būt vēl kvalitatīvāks tēvs saviem bērniem nekā es jau esmu,» ierastajā atklātībā stāsta mūziķis.
Starp citu, dēlam (viņam jādzimst decembrī) jau izvēlēts vārds – viņš būs Bārts BalodisŪdris. «Kas ir, normāls vārds, vai tad Sandris ir labāks?!» ieraudzījis Neatkarīgās apskatnieka izbrīnā ieplestās acis vaicā Rolands. «Normāls džeks, viņš tur multenē baigi skrituļoja,» viņš nemaz nenoliedz, ka tas par godu animācijas seriāla par Simpsoniem varonim.
Nākamreiz uz Maroku
Rokmūzika ir jārada izsalkušiem cilvēkiem, bet Ūdrītim šobrīd viss dzīvē sakārtojies – kā viņš spēs radīt jaunas dziesmas? «Ko mēs dalīsim lāci, kas vēl mežā?! Kad darbs būs pabeigts, tad arī skatīsimies. Iespējams, tu teiksi – o, Ūdrītis ir palicis vecs, džeki ir noguruši... Bet varbūt tu teiksi: tā dzirkstele, ar kuru ugunskuram pagali kāds šķiļ, jau nenodziest – to jau nekad nevar zināt!» joko Rolands un tādā pašā garā turpina. «Es esmu ļoti tolerants un iecietīgs pret tiem, kas nav iecietīgi – es savā iecietībā saprotu pat tos neiecietīgos. No kā tas ceļas? No tā, ka vari paskatīties uz kādu problēmu no vairākiem skatupunktiem – tikai tā vari būt iejūtīgs pret kādu cilvēku, saprotot, ka viņam bērnība bijusi grūta, kultūra tāda, bet reliģija šāda, tāpēc viņš uzvedas tā, kā patiesībā to darīt nevajadzētu. Līdz ar to, ja arī tev viss ir labi, tad vienmēr nepieciešams atcerēties, ka nekad nevari paredzēt kādas lietas, kas var nākotnē notikt. Ir jāatceras, ka arī pats esi interesanta būtne, kas var dzīvot ļoti dažādi, un, izejot no šīs filozofijas, var mierīgi sarakstīt daudz un dažādu dziesmu.»
Pat grūti iedomāties, ka atraktīvais Ūdrītis un viņa ne mazāk atraktīvā sieva varētu kļūt par priekšzīmīgu ģimenīti, kas vairs nekādas trakulības neatļausies – viņi taču izbraukājuši pusi pasaules. «Domāju, ka būsim traki citādā nozīmē – kopā ceļosim, darīsim dažādas pozitīvas lietas. Iesim kalnos, dosimies pārgājienos. Un, protams, dēlu ņemsim līdzi. Jā, tas jau ir izlemts, mums pat ir maršruts nākamajam rudenim – kopā ar deviņus mēnešus veco Bārtu. Tas nebūs pārāk tāls, bet nebūs arī pārāk tuvs: gribam apmeklēt Maroku, kur Balode, tas ir, BalodeŪdre, vēl nav bijusi. Man liekas, ka Maroka viņai varētu patikt,» jau tagad skaidrs ir Rolandam.