RECENZIJA: "Paradise Lost” - "The Plague Within”

Leģendārās britu „doom & gothic metal” grupas „Paradise Lost” kontā šis ir četrpadsmitais studijas albums – iepriekšējais „The Tragic Idol” tika izdots pirms trīs gadiem. Pie producenta pults sēdējis Džeimijs Gomess Arelano, kas iepriekš sadarbojies ar tādām komandām kā „Cathedral”, „Ulver” un „Angel Witch”, un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, tas ir jūtams.

„Šādus mūs atminēsies tikai retais – šoreiz mēs atgriežamies pie ļoti, ļoti agrīniem „Paradise Lost”. Ierakstījām tumšu albumu, kurā tomēr ir arī zināma deva melodiskuma. Šī materiāla skanējums jau robežojas ar „death metal”, bet šādā virzienā mēs neesam strādājuši krietni sen,” pirms albuma klajā nākšanas fanus brīdināja grupas līderis Niks Holmss. Viņam ir bijusi taisnība, šis tiešām ir priekš „Paradise Lost” negaidīti smagnējs darbs. Neskatoties uz to, jaunais albums Vācijas topā ticis līdz septītajai ailītei, bet Britu salās gandrīz iekļuvis Top 50 – nav slikti. Grupas sastāvā izmaiņu nav, bez Holmsa jau kopš grupas dibināšanas 1988. gadā ierindā joprojām ir ģitārists un mūzikas autors Gregs Makintošs, ritma ģitārists Ārons Ēdijs un basģitārists Stīvs Edmondsons, bet kopš 2009. gada pie bungām sēž Adrians Erlandsons.

PAR. „Paradise Lost” raksturīgā smagā smeldze plūst pāri malām un slīcina klausītāju veselīgās skumjās – gluži kā senos laikos! No dziesmām izcelt gribētos „Punishment Through Time”, kurai ir tāds „katedrālisks” skanējums krustojumā ar „death’n’roll” elementiem, kā arī „Flesh From Bone”, kurā savukārt manāmi norvēģu „black metal” elementi – varbūt tā ir producenta spalvainā roka? Holmss dzied nikni kā 90. gadu sākumā, arī tas priecē.

PRET. Saprotams, ka neviens no „Paradise Lost” sen vairs negaida tāda līmeņa garadarbus kā „Gothic” (1991), „Shades Of God” (1992), „Icon” (1993) vai pat „Draconian Times” (1995), bet jaunais ražojums ir diezgan neizprotams. Šķiet, mūziķi nosprauduši sev mērķi maukt kā jaunībā, bet – jaunība pagājusi, kā tā maukšana toreiz notika neviens vairs īsti neatceras. Jā, dziesmām ir „Paradise Lost” skanējuma interesantais melodiskuma un smagnējības savienojums, taču šis melodiskums nav atmiņā paliekošs, ir ļoti grūti un pat neiespējami atsaukt atmiņā kādu kompozīciju. Starp citu, kāpēc šī blice vairs nebrauc uz mūsu pusi? Pirmo un pēdējo reizi šī grupa Latvijā uzstājās tālajā 2004. gadā (Ķīpsalas hallē) un, šķiet, vairāk te savu degunu nav rādījusi. Negrasās to darīt arī jaunā albuma veicināšanas tūres ietvaros. Bet varbūt nemaz arī nevajag.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.