Antra Stafecka dodas pēc starptautiskās atzinības
Jūlija vidū Antra Stafecka deleģēta pārstāvēt Latviju Baltic Song Contest Zviedrijā, kurā piedalīsies dziedātāji no Vācijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un citām Eiropas valstīm. Antra izpildīs speciāli šim konkursam sagatavoto dziesmas Vētra nāk angļu valodas versiju, kā arī patriotisko Maldugunis dzēšot, ko organizatori jau novērtējuši pozitīvi un izteikuši vēlmi, lai dziesma tiktu izpildīta latviešu valodā.
Galvenais būt patiesam
Zviedrijā notiekošo Baltic Song Contest nevajadzētu nenovērtēt – tas nav nekāds kaktu konkurss. «Starptautisks, nozīmīgs festivāls – gandrīz vai kā Jaunais vilnis. Pirms pāris gadiem tur piedalījās Sabīne Berezina, tur bijuši arī Lauris Reiniks un pat Prāta vētra. Šogad radās iespēja piedalīties man,» stāsta Antra Stafecka. «Līdz šim nav bijusi iespēja piedalīties tādos lielos konkursos, tā ir liela pieredze. Jau kādus divus gadus esmu cerējusi, ka vēlētos piedalīties tamlīdzīgos konkursos, un beidzot izkrita tā loze – o, Antra Stafecka, kāpēc viņa nevarētu braukt uz šo konkursu un pārstāvēt Latviju?! Protams, ka es momentā piekritu šim piedāvājumam, tā būs jauna pieredze, iespējas mācīties. Tur taču būs cilvēki no daudz un dažādām valstīm, būs interesanti! Ja kaut kas tāds notiek Latvijā, tad tas ir parasts, interesants konkursiņš, bet te – pavisam citādāk! Turklāt tur – dzīvais, simfoniskais orķestris! Es, protams, vēl nezinu, kā tas būs, kā izskatīsies, jo mēģinājumi notiks turpat uz vietas, taču tam vajadzētu būt iespaidīgi.»
Par konkursa rezultātiem, cik noprotams, Antra īpaši nesatraucas. «Man liekas, ka ir forši visi šie konkursi – Eirovīzijas, OKartes, Supernovas utt. Galvenais, lai var kaut kur piedalīties. Protams, ka tas viss ir nopietni, es taču uz Zviedriju nebraukšu kāpt uz skatuves ķiķināties, es tur centīšos izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Iešu ar savu sirdi un dvēseli, nekas jau vairāk patiesībā arī neprasās. Vienkārši esi patiess!»
Dziedājusi uz prāmja
Jaunā dziedātāja plašākai auditorijai atmiņā palikusi no dalības kādā no daudzajām OKartes skatuvēm, taču patiesībā viņa bija zināma jau krietni iepriekš – kā Džūda uz prāmja Rīga–Stokholma. Šo laiku dziedātāja gan tagad atminas ar smaidu. «Kad viss sākās, ja nemaldos, man bija 17. Piedalījos Jaunā viļņa atlasēs, man šķiet, tas bija kāds 2009. gads. Mani uzaicināja kāds cilvēks, nesaukšu viņu vārdā, uz pārrunām – ir iespējas sasniegt kaut ko vairāk uz lielās skatuves! Kāda runa, bet, protams, es to vēlos! Jā, lēkšu tajā akā, bez variantiem! Es biju jauna un muļķe, es neko nezināju par mūzikas aizkulisēm. Man nebija ne mazākās nojausmas par to, kas šajā sfērā notiek. Protams, ka man tika piesolīti zelta kalni – es taču būšu slavena! Es gan neteiktu, ka tā man bija slikta pieredze, ļoti daudz iemācījos. Iepazinu daudz cilvēku, iepazinos, ap ko vispār lietas grozās. Šķiet, tā bija Linda Leen, kura kādā intervijā teica – dziedātājas karjera nav cukurvate. Tieši tā arī ir! Tas man bija labs pārbaudījums, mani labi paaudzināja. Taču tolaik iepazinos ar savu vīru, paliku stāvoklī. Iedomājos, ka varbūt dziedāt nemaz nevajag. Tad mani dziedāt uz kuģa uzaicināja Edijs Šnipke – tolaik vēl džūdojos, tolaik man ļoti patika roks. Man arī tagad tas patīk, piemēram, Džoanna Džeta, viņas dziedāšanas stils. Šķiet, pirmoreiz uzkāpu uz kuģa Jāņos un sapratu, ka tā dziedāšana nav nemaz tik vienkārša, kā man līdz šim tas bija licies, – jau pēc pirmā vakara man vairs nebija balss, nevarēju pat parunāt, man bija traģēdija! Sāku mācīties. Pašmācības ceļā. Uz kuģa sāku pie sevis piestrādāt, lai nebūtu nomocījusies, nobļāvusies – lai tās augstās notis izdziedātu, nevis nobļautu. Piedzima bērniņš, tad pagāja pusgads un aizgāju atkal atpakaļ uz kuģa. Viss šis process tiešām ļoti daudz deva. Tas nemaz nebija tik vienkārši – tu cilvēkus izklaidē, viņi nāk dejot, ja nāk daudz cilvēku, tad tevi ņems arī uz nākamo kruīzu, tātad tevī kaut kas ir utt. Konkurence!» tā Antra.
Tālākais arī bija interesanti – nu jau kā Antrai Stafeckai. «Pagāja pāris gadi, kad parādījās OKartes skatuve – es uz to nemaz negribēju iet, man šķita, ka es vairs nebūšu dziedātāja. Domāju, ka dziedāšana man būs tikai kā hobijs, jo es tiešām mīlu dziedāt. Man vairs nebija tas sajūtu līmenis, es pat nezinu, varbūt mani viss tas Džūdas laiks bija cilvēciskā ziņā ļoti ietraumējis. Ieiet OKartē mani pārliecināja [pavadošās grupas] ģitārists Jānis Čubars – sak, pamēģini! Nezinu, vai tā bija zemapziņa, bet es uzreiz sapratu, ka būšu tur iekšā. Jā, es izgāju no šova ārā, bet savu darāmo tur tāpat jau biju izdarījusi.»
No kritikas nebaidās
Lai gan šķiet, ka Antra Stafecka uz latvju skatuves ir jau ļoti ilgi, viņai ir tikai 24 gadi. «Esmu visu savu mazo, īso dzīvīti sapņojusi, ka kāpšu uz lielās skatuves. Kāpēc tas ir noticis, kāpēc man tas ir izdevies – esmu ļoti daudz pie tā strādājusi. Jā, man daudzi saka – oi, tu jau tai Okartei izskrēji cauri! Loģiski, ka tas deva iespējas, jo tā tomēr ir televīzija! Taču es negāju tur, lai izrādītos, es tur piedalījos, lai mani ieraudzītu, lai cilvēki redzētu, ka es tāda esmu, kas es tāda esmu un ka es varu kaut ko izdarīt! Protams, tas deva uzrāvienu. Jā, pieļauju, ja nebūtu OKartes, es varbūt joprojām kaut kur piņķerētos.»
Šogad Antrai klajā nāca debijas albums Vientuļā zvaigzne, kas tika svētīts ar lielu pasākumu koncertzālē Rīga – to ievadīja pats Maestro Raimonds Pauls. Pēc tam gan viņš veltīja jaunajai dziedātājai kritiskus vārdus, jo šovs bijis ar sākumu, bet bez turpinājuma. «Nemaz neesmu lasījusi,» mulsi atzinās Antra. «Nu, viņam tā likās, tas bija cilvēka viedoklis, kāpēc gan nē?! Man šis koncerts daudz nozīmēja, jo man gribējās, lai mana pirmā albuma iznākšana netiek nosvinēta kādā klubā vai banketa zālē, lai tas tiešām notiek koncertzālē, lai tas būtu liels, skaists koncerts. Esot tajā visā iekšā, es patiešām izbaudīju šo sava darba auglīti. Cilvēki, kuri gribēja atnākt – tie tur bija. Kādam varbūt nepatika, tas tā var būt – es jau neesmu nauda, kas patīk visiem. Beigu galā – tas taču bija mans pirmais lielais koncerts, neesmu es šajā apritē desmitiem gadu, lai zinātu, kā izdarīt tā, lai visiem būtu labi. Es gan šaubos, vai vispār ir kāds cilvēks, kas to varētu izdarīt.»
Arī dalība jau minētajā Zviedrijas Baltic Song Contest ir riskanta – ja nu izgāšanās, pēc tam nories?! «Ja man būtu bail, ka mani nories, es laikam nekad dzīvē neko nespētu izdarīt. Skatīsimies patiesībai acīs – mūsu mazajā Latvijā riešana ir visai pastāvīga. Vienmēr tā ir bijis. Bet, ja par mani runā, tad tas nozīmē, ka par mani uztraucas un domā. Tātad cilvēki savā veidā par mani rūpējas. Varbūt kādreiz es par to satraukšos, bet tagad – lai jau rej, tas nozīmē, ka viņiem ar balsi viss ir kārtībā! Es tam nepievēršu lielu uzmanību. Ir kritika, tas ir kaut kas pavisam cits, bet riešana, kā tu to nosauci, tai nav lielas nozīmes.»
Par grāmatvedi mazāk
Starp citu, iepriekš minētais nav jāuztver tā, it kā Antra būtu par sevi pārlieku augstās domās. «Esmu ļoti paškritiska. Pieļauju, ja es nebaidītos no tik daudz lietām – te nav pat runa par dziedāšanu –, es būtu izdarījusi daudz vairāk. Bet pagaidām – viss ir pašplūsmā. Viss notiek tāpēc, ka tam ir jānotiek. Tas, protams, neizpaliek bez ļoti smaga darba un smagām psiholoģiskām strādāšanām ar sevi, jo mūzikas bizness ir ļoti sarežģīts. Atceros, ka man mamma teica – nē, lūdzu, ej par grāmatvedi! Tikai tagad saprotu, kāpēc viņa to teica, viņa vēlēja labu, gribēja, lai man izpaliek šādas lietas. Jo esmu emocionāls cilvēks.»
Par mammu – Ilzi Mūrnieci. Viņa pēc skata ar meitu ir kopijas, ģērbjas līdzīgi, turklāt Ilze sacer meitas dziesmām tekstus. «Man ar mammu ir paveicies,» priecājas Antra. «Viņa man ir gan kā draudzene, gan kā līdzautors. Man liekas – nav neviena cilvēka, kas mani saprastu labāk kā viņa. Dažkārt saka, ka mana mūzika ir depresīva, es nezinu, var jau būt. Sestdien koncertā Jēkabpilī no skatuves pateicu – man patīk, ka dziesmā ir par dvēseles stāvokli, ka tiek apdziedātas vietas un lietas, kuras dažkārt cilvēki aizmirst, varbūt viņi mēģina noslēpties no šīm emocijām. Bet mamma ir tā, kura vislabāk uztver šo manu sajūtu. Mēs netiekamies katru dienu – nē! Mēs pat tik bieži nesazvanāmies! Taču ir bijušas reizes, kad viņa man atsūta vārdus [dziesmai], kuriem man pirms desmit minūtēm ir radusies melodija. Es nepārspīlēju, tas tiešām tik perfekti notiek! Viss saiet kā plauksta cimdiņā! Tā ir mana mamma!»
Jauna un laba mamma
Jāpiebilst, ka Antra ir precēta sieviete, divu dēlu Roberta un Augusta māmiņa. «Daudziem radies priekšstats, ka es savus bērnus neaudzinu, ka to manā vietā dara vīrs. Attaisnoties nevienam negrasos. Es ar bērniem esmu visu laiku, viņi man brauc līdzi uz koncertiem. Citkārt ir sajūta, ka apkārtējie vēlas, lai viņiem kaut ko skaidroju. Kāpēc? Mani bērni ir apģērbti, paēduši un laimīgi, viņiem ir gan mamma, gan tētis. Es varu apvienot gan savus koncertus un mēģinājumus, gan ģimenes dzīvi. Viss ir kārtībā! Protams, viss ir atkarīgs no tavas komandas, kas tev ir blakus. Bet man ir ļoti, ļoti laba komanda – bez tās es to nespētu apvienot. Un arī mani bērni ir ļoti saprotoši. Mans vecākais dēls Roberts jautā – mammīt, kur tu brauksi, uz darbiņu? Kur tev ir darbiņš? Latvija. Visa Latvija?! Tas ir tik mīļi! Viņš, kad ierauga mani televizorā vai avīzē, lepojas – tā ir mana mamma! Tā arī ir mana alga, re, kur tā ir, tieši dēļ viņa es visu šo daru!» ar lepnumu saka Antra. Viņa nehalturē – ne uz skatuves, ne dzīvē. «Kad es eju uz skatuves, vienmēr jūtos tā, it kā uz tās elpotu, ka man uz tās ir jābūt. Nevis – ai, forši, man samaksās, nodziedāšu un braukšu tālāk! Nē, es tā nevaru, man šāda doma vien uzdzen šermuļus! Man pāris reizes gan tā ir bijis: kad dziedāju uz kuģa, tad pieķēru sevi pie domas, ka sāku domāt par to, ko es rīt sīkajam pagatavošu vakariņās. Sajutos tik stulbi! Nē, tad nav pat jēgas uzstāties, ja sāc tā domāt.»