Šīs nedēļas nogalē, 10. un 11. jūlijā, Saukas dabas parkā Sēlijā, Viesītes novada Lonē, tiks iedibināts festivāls Zobens un lemess. Tas ir jauns pasākums, tautisks un interesants.
Trumpī – ukraiņu nacionālisti
Zobens un lemess apvienos autentisko un postfolkloru, smago mūziku un seno cīņu rekonstrukciju klubus. Saukas ezera krastā būs seno amatnieku un karotāju apmetnes, kā arī uzstāsies četru valstu vadošās folkmetāla apvienības un daudzi citi mūziķi. Norises vieta – ainaviskā un kultūrvēsturiski bagātā vide (arī ar daudziem arheoloģiskiem objektiem) – ir piemērots fons tam, lai mūzikas cienītājiem šis kļūtu par piesātinātu vasaras piedzīvojumu. Kopumā festivālā uzstāsies vairāk nekā 20 grupu, no kurām līdztekus pašmāju Skyforger vieni no galvenajiem būs Harkivas pagan black metal lielmeistari Nokturnal Mortum.
Šī grupa, jau gandrīz ceturtdaļgadsimta garumā vienojot ukraiņu tautas melodijas ar mūsdienīgi eksperimentālu blekmetālu, ieguvusi kulta statusu. «Pagājušajā gadā mēs spējām sniegt tikai vienu koncertu ārpus Ukrainas,» stāsta grupas līderis Jevhens Hapons. «Piedalījāmies vietējā Eiromaidanā, kur mūsu Harkivā katru dienu stāvēja piecus tūkstošus liela demonstrācija par Ukrainas vienotību – un tikpat liels Antimaidans. Pašam reizes trīs nācies bēgt no tituškām (prokrieviski noskaņoti huligāni – S.V.), kuri man dzinās pakaļ ar mietiem un armatūras stieņiem. Arī vēlāk mēs nevarējām doties tūrēs, jo kuru katru brīdi pilsētā varēja iebrukt separātisti – tobrīd bija jābūt gataviem katru dienu aizstāvēt savu ģimeni, pilsētu un valsti. Šobrīd kā brīvprātīgie palīdzam apgādāt armiju un Nacionālo gvardi, rūpējamies par bēgļiem. Tagad, kad pamazām stājas spēkā Minskas vienošanās, mums radusies cerība, ka vardarbība atslābs un mēs varēsim domāt arī par mūziku.» Šobrīd Nokturnal Mortum pabeidz jauno albumu Istina, taču skanēs arī dziesmas no iepriekšējā albuma Holos Staļi, kā arī senākajiem ierakstiem Ņehrist, Mirovozzreņije un citiem.
Kā turpinājums Blomei
Savā ziņā Zobens un lemess turpinās leģendārā Blomes metāla festivāla Metalshow tradīcijas (šis festivāls pirms pieciem gadiem beidza darbību nelabvēlīgas ekonomiskās situācijas dēļ), tāpat saskatāmas līdzības ar Lietuvā rīkoto Kilkim žaibu. «Jā, tas ir praktiski tāda paša formāta festivāls kā Kilkim žaibu,» atzīst festivāla rīkotājs Valdis Bērzvads. «Taču, ja kāds atceras, 2001., 2002. un 2003. gadā Rīgā, Zaķusalā, organizēju tādu festivālu kā Baltijas saule. Tas bija identiskas ievirzes, tolaik pēc saviem mērogiem Kilkim žaibu bija krietni mazāks. Baltijas saule noritēja ļoti veiksmīgi – tur jau pirmajos gados uzstājās tādas grupas kā Skyforger un Metsatoll, arī Tharaphita un Žalvarinis. No 300 apmeklētājiem festivāls šo trīs gadu laikā izauga līdz 3500, pēdējā festivālā vieni no hedlaineriem bija somu Turisas, tagad ļoti slavena grupa. Diemžēl radās nesaskaņas ar līdzorganizatoriem, kuriem šķita, ka folku un metālu kopā likt nevajag, jo metālisti, redz, dzer, bet folkloristi ir balti un pūkaini. Tā nu man nācās no šīs organizācijas aiziet. Pēc tam tas vēl dažus gadus notika kā folka pasākums, bet tā arī dabīgā nāvē nomira – apmeklējums kritās. Lai gan – festivāls tas pats Kilkim žaibu vien bija, tikai ar to starpību, ka Rīgā, bez telšu pilsētiņas un viena vakara gaitā.»
Blomes festivāla beigas nudien bija sāpīgas – ļoti iecienīts festivāls, tajā spēlēja daudzas labas grupas, taču finansiālā krīze tam pielika punktu. «Kad Metalshow beidzās, tad pāris gadus neko negribējās organizēt, taču tagad šķiet, ka krīze ir beigusies, valstī materiālā situācija kļuvusi mazliet labāka. Kluba Melnā piektdiena apmeklējums liecina, ka cilvēki atkal var atļauties tērēt kādus līdzekļus izklaidei – pilnīgajos krīzes gados taču bija pilnīgs vāks, ja atnāca 40–50 cilvēki, tad pasākums jau bija izdevies! Lai gan nav atgriezies trekno gadu līmenis, tomēr situācija ir uzlabojusies – uz katru koncertu ir vismaz pusotrs simtiņš,» saka Valdis. «Doma par festivālu ir mazliet tāda kā atkarība – kad sāc to darīt, tad ir kreņķi un galvassāpes, liekas, ka to nevajadzēja darīt, bet tiklīdz nedari, tā atkal liekas, ka tomēr vajadzēja. Doma par sava festivāla organizēšanu nekur nebija pazudusi. Protams, Metalshow bija domāts krietni plašākai auditorijai, šis tomēr ir specifiskāks pasākums, bet tā ir mūzika, kas man pašam patīk.»
Atbalsta pat valsts
Diezgan dīvainā kārtā šoreiz metālmūziku atbalstījusi valsts un pašvaldība – Valdis iesniedzis projektu, Kultūras ministrija to atbalstījusi, tiesa, tikai kādu trešdaļu. «Bet tas ir labāk nekā jebkad iepriekš, jo tā mums vēl nav bijis – līdz šim iedevuši tikai kādu aliņu vai desu,» brīnās pats daudzpieredzējušais koncertu organizators. «Arī pašvaldībā – tur ir labvēlīga augsne, vietējās iestādes zina, kas tā ir par mūziku, viņi zina, uz ko iet, tāpēc atbalsta un palīdz.» Interesanti, ka šoreiz laikam grūtākais ir bijis festivāla nosaukuma izdomāšana. «Tās bija mēnešiem ilgas radošas mokas, lai izdomātu kaut ko tādu, kas puslīdz raksturotu šī pasākuma būtību, kas pie viena neskanētu muļķīgi. Kad par to domā mēnešiem, tad galvā rodas baigais jūklis un vairs nesaproti, kas ir skanīgs, kas smieklīgs. Gala rezultātā, klausoties Skyforger albumu Kauja pie Saules, man iekrita ausīs Pētera teksts dziesmā Senču ozols – protams, ka tas bija Ukrainas kara noskaņās: «No zemes tu cēlies esi, mans dēls, ne no debess/Pie savas mātes tad atgriezies/Lai tava daļa ir zobens un lemess/Un zini – nekas nav aizmirsts!»» Tā arī radies festivāla vārds.
Jā, kas tad vēl spēlēs zobenā? Mūsu Skyforger, baltkrievu Gods Tower, lietuviešu Obtest un Ūkanose, īru Celtachor, arī pašmāju Frailty, Green Novice, Obscurus Orbis, Urskumug, Wagars, Darrva, Auļi, Sovvaļnīks un citi. Hmm, Frailty un folkmūzika? «Vēsturiski ir tā gadījies, ka mūsu mazajā dzimtenē tādu folkmetāla grupu, kuras iederētos šajā žanrā, ir stipri maz. Ir grupas, kuras varētu pietuvināti līdzināties folkmetālam, kurām dziesmu teksti ir par vēsturi vai mitoloģiju, taču tas vairāk vai mazāk ir aiz ausīm pievilkts. Šogad diemžēl nav iespējams saaicināt atbilstošas grupas no ārzemēm – tas nav finansiāli reāli. Taču arī slavenā Kilkim žaibu savu programmu atšķaida ar citiem metāla novirzieniem,» kā taisnojoties saka Valdis.
Vai šo jauno festivālu nepiemeklēs Blomes bēdīgais liktenis? «Man ir cerība, ka šoreiz izdosies! Vai būs otrais – to jau nobalsos apmeklētāji ar pirktajām biļetēm, kas rādīs, vai kaut kas tāds ir vajadzīgs. Protams, šis ir tikai pirmais festivāls, tāpēc cilvēki ir piesardzīgi – viņi jau nezina, kas tur gaida, varbūt būs skatuve uz šķūņa uzbūvēta un mūzika skanēs uz deviņdesmitniecēm. Man liekas, ka būtu muļķīgi tagad feisbūkā publicēt tehniskos aprakstus, taču cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka cenšos turēt kvalitāti, es uz to netaupu. Šoreiz skaņas aparatūra būs no Lietuvas, šis uzņēmums apskaņojis arī Devilstone. Desmit metrus gara un astoņus metrus dziļa skatuve – viss būs nopietni,» stāsta Valdis Bērzvads. «Es pats braucu atpūsties uz Kilkim žaibu, jo tur ir lieliska atmosfēra un teicamas grupas. Taču mēs Latvijā baigi bieži čīkstam, ka pie mums nekā nav, ka citur ir labāk utt., latvieši ir spiesti braukt uz Lietuvu, Čehiju, Vāciju. Šoreiz tiešām nevadījos no komerciāliem apstākļiem, bet vienkārši radās tāda iespēja un sarīkoju festivālu, kādu pats vēlējos.»