MŪZIKA: Oranžais deviņvīru spēks

Šopavasar grupa Oranžās brīvdienas nosvinēja savu 15 gadu jubileju, bet nu klajā nācis arī formācijas jaunais albums Tilti. Sanācis ražīgs gads, turklāt tas vēl tikai pusē.

Dzied gandrīz visi

15 gadu – daudz vai maz? «Man liekas, ka [15 pastāvēšanas gadi] ir likumsakarīgi – kad grupu veidojām, man nevienu brīdi nebija doma, ka tas varētu būt īslaicīgs projekts. No pirmā sastāva gan es esmu palicis vienīgais, visi pārējie ir nomainījušies. Sākotnēji gan arī mūzika bija pavisam citādāka – mūsdienās to laikam sauktu par indīroku, arī sastāvs mums bija klasiskais, tas ir, četri cilvēki – vokāls, ģitāra, bass, bungas. Pagāja laiks, kamēr atradām, ko tieši gribam spēlēt, un nonācām līdz šā brīža skanējumam,» stāsta OB līderis, vokālists, ģitārists, mūzikas un tekstu autors Ints Ķergalvis jeb Speiss.

Oranžie savu muzicēšanas stilu dēvē par turbofolku, lai gan patiesībā tas ir ska punk vai ska rock. Interesanti, ka ideja par šādu muzicēšanas stilu dzimusi... Ukrainā. «Mēs tolaik klausījāmies Balkānu mūziku un tādas lietas, aizbraucām uz Ukrainu slēpot, tur pie viena spēlējām tādus kā jam session vakarus. Kopā ar mums bija arī grupa Crowd, mūsu basģitārists paralēli spēlēja arī pie viņiem. Un tad vienā brīdī viņi visi izdomāja, ka spēlēs arī pie mums! Tā pamazām, pamazām visi savācās: mans draugs spēlēja eifoniju, tad uzradās vēl viens pūtējs utt.» Pašlaik OB ir deviņi vīri: bez Speisa vēl arī Andžs Zvirbulis (ģitāra, balss), Jānis Kaličus (trombons, balss), Jānis Puzaks (bungas), Ritvars Šilkovs (saksofons, balss), Maksims Starodubovs (trombons, balss), Nauris Bruņinieks (trompete, balss), Kaspars Čakste (mandolīna, ģitāra, balss) un Raitis Neitāls (bass, balss). Nedzied tikai bundzinieks, taču astoņu vīru koris – tas ir iespaidīgi!

Demokrātija it visā

Tiesa, kā nodrošināt to, lai visi deviņi vīri tiktu uz koncertiem, katram taču paralēli ir arī citas darīšanas? «Šis ir ļoti veiksmīgs sastāvs. Man ir vēl viena grupa, kurā ir astoņi cilvēki, – vot, tur gan ir problēmas! Bet te vienmēr visiem bijusi pārliecība, ka OB ir galvenais projekts, turklāt tas nav naudas pelnīšanai, bet gan hobija projekts, un tad nu visi arī baigi smuki spēj savākties,» skaidro Speiss. «Varbūt kādreiz kāds neierodas uz kādu mēģinājumu, bet koncertos nekādu problēmu nav bijis. Protams, viss laikus ir zināms, un, ja kāds netiek, mēs nespēlējam.» Bundzinieks gan pašlaik grasās «kādu laiku padzīvot citā valstī», tā ka varbūt nāksies ņemt kādu pusgadu ilgu pauzi, bet varbūt uz laiku piemeklēt citu sitamo instrumentu meistaru.

Protams, ik pa laikam OB piedzīvo «tautas staigāšanu», piemēram, diskā basu iespēlējis Eduards Rēdmanis, kura grupā vairs nav. «Mums grupā ir diezgan stingri noteikumi, un, ja cilvēks nespēj tajos iekļauties vai negrib to darīt, viņš no šī sastāva atvadās. Ar basu mums ir bijušas ilgstošas problēmas, bet tagad tās ir atrisinājušās. Edžiņam vai nu sāka interesēt citas lietas, vai arī šis projekts baigi nesaistīja, turklāt viņš ne ar vienu arī nebija īsti ietusējis, nācās pieņemt lēmumu. Savukārt Raitis ir smuki iekļāvies kolektīvā, jau ir piešāvies un spēlē labi, pirksti viņam kustas.» Šie «iekšējās kārtības noteikumi» ir visai interesanti. «Piemēram, mums ir balsošana – tiklīdz ir kādas domstarpības vai neskaidrības, tā notiek balsošana, ja pieci ir par, tā tas ir pieņemts, un viss! Ja rodas doma, ka kādam ir jāatstāj grupa, notiek lielais balsojums, un jaunākais grupas dalībnieks pēc tam sūta īsziņu. Neviens nenāk un nesit tev uz pleca – sorry, vecīt, tā sanāca... Pienāk īsziņa, ka ar tevi neviens vairāk nerēķinās. Uzņemšana ir līdzīga. Ir trīs koncerti, kamēr oficiāli grupā neskaities, bet pēc tam ir balsojums – ja kaut viens no esošajiem grupas dalībniekiem ir pret, tad jaunais mūziķis grupā netiek uzņemts.» Pat dziesmu izkārtojums albumā noteikts demokrātiskā ceļā – visi sarakstījuši uz lapiņām, kā, pēc viņu domām, šīm dziesmām secīgi vajadzētu izvietoties. Izklausās pēc pamatīga bardaka, bet Speiss tam nepiekrīt: «Tāpēc jau šie noteikumi ir, lai šo bardaku varētu ātri novērst: priekš kam strīdēties, paceļam rokas, nobalsojam un saskaitām balsis! Elementāri!»

Piedzīvojumi Eiropā

OB debijas albums Spīd klajā nāca 2012. gadā, taču to par veiksmīgu nenosauksi – Tiltus gan. «Ir kaut kādas lietas, kas, protams, varēja būt labāk, taču kopumā man ļoti patīk rezultāts. Rakstījām tajā pašā studijā, kur iepriekšējo [albumu] – pie Lomika Hodila Records Valmierā, taču pirmajā mums bija šausmīgi daudz brutālu kļūdu, kuras tur vienkārši nedrīkstēja būt. Ņēmām tās vērā. Un noteikti ļoti labs risinājums bija tas, ka izdomājām šo albumu māsterēt ārzemēs – Mercury Mastering ASV. Man vismaz pašam liekas, ka skan stipri labāk. Lai gan Lomiks teica, ka amerikāņu māsters nav labs, man tā neliekas. Muzikāli šis albums gan ir liels eksperiments, jo pusi no tajā iekļautajiem gabaliem mēs koncertos neesam spēlējuši – tieši tāpēc, lai tie būtu pilnībā jauni, nedzirdēti gabali. Līdz ar to tie nav pārbaudīti uz publikas reakciju, daži koncertos droši vien īsti nepavilks. Bet mēs esam koncertgrupa, mums dzīvais izpildījums ir primārais, tikai pēc tam ir ieraksts.»

Pēc jubilejas svinībām OB bija devušies desmit koncertu garā tūrē pa Vāciju, Poliju, Beļģiju un Nīderlandi. Kā tur uztver latvisko repertuāru? «Viss kārtībā, visi dzied līdzi! Ir diezgan smieklīgi – nupat bijām Lietuvā, klausītāji kustina mutes un kaut ko dzied. Ir, protams, tādi vieglie piedziedājumi, kur tikai viens burts, tad nu visi ir priecīgi un velk līdzi šo vienu burtu!» smejas Speiss. «Kādā koncertā Beļģijā pie kluba sienas bija uzraksts, ka nedrīkst spēlēt skaļāk par simts decibeliem, citādi izslēgsies aparatūra. Kad koncerts gāja uz beigām, parādījām uzrakstu un teicām – davai, ar šo piedziedājumu uzraujam tos decibelus! Un dabūjām, lai arī cilvēku nemaz tik daudz nebija! Nekas gan nenotika.»

Pats interesantākais koncerts bijis Amsterdamas universitātē, kuru tobrīd bija okupējuši studenti. «Iedomājies, ja pie mums ēku Raiņa bulvārī būtu ieņēmuši studenti! Tajā dienā, kad mums tur bija paredzēts koncerts, policija paziņoja, ka līdz sešiem viņiem ir jāizvācas. Mēs līdz tam laikam pagaidījām, policija neieradās, devāmies iekšā un maucām koncertu! Tas bija baigi forši!» jūsmo Speiss. «Bieži šādas ārzemju tūrītes nesanāk, taču šad tad aizbraucam nedēļas nogalē, piemēram, uz Vāciju – gan atpūsties, gan uzspēlēt. Neko nopelnīt, protams, šādā braucienā nevar, bet sanāk vismaz tik daudz, lai varam aizbraukt, paēst un patusēt.» Parasti klubos maksājot ap 100 eiro par koncertu, taču lielākās summas sasniegušas pat 700 eiro. Šovasar OB kāps arī uz pašmāju skatuvēm – pilnīgi droši, ka viņi būs manāmi Ķekavas Klang, Cēsu Fono, Līgatnes puses Laba dabā un Liepājas Summer Sound festivālos.