Ainars Virga. Īsts un patiess
Sociālajos tīklos ieraudzījās, ka 13. jūnijā Liepājas puses Virgā notiek Virga Fest. Organizē Ainars Virga. Eu, nopietni? Virga, kuru pašu jau kādu laiku negrib ņemt nopietni? Taču tā ir, Ainars ir atkal atgriezies. Cerams, ka uz visiem laikiem.
– Ainars Virga, Virgafest, Virgas novads – skan labi, kā nonāci līdz šādai idejai?
– Šo ideju man pasvieda mans draugs, kurš ir dzimis Virgā un tur pabeidzis pamatskolu. Tā bija viņa ideja, bet man šāds fests visu laiku bija padomā. Savulaik taču rīkoju Līvufestu – gribējās to ieviest par tradīciju, taču kaut kas nesanāca. Savukārt tagad man uzreiz bija skaidrs, kam tur jābūt, kā tas notiksies – uzreiz! Atlika tikai realizēt.
– Pastāsti detalizētāk, kas ir skaidrs, ko nepieciešams realizēt! Kāda ir tava vīzija?
– Vīzija ir vienkārša – lai cilvēkiem būtu interesanti, lai viņi varētu jauki un jautri pavadīt laiku. Lai ikvienam šajā festivālā būtu, ko darīt – no bērna līdz sirmgalvim. Un par desmit eiro, manuprāt, jebkurš cilvēks var atnākt un tur pabūt kaut vai uz trīs stundām. Vai arī no divpadsmitiem līdz pēdējam kritušajam – kā katram tīk. Bez māksliniekiem, kuri kāps uz skatuves, tur taču būs arī vizināšanās ar laivām, bērnu laukums, tirgotavas – viss būs! No muzikālā piedāvājuma – sāksim ar bērnu grupām, pēc tam būs jaunās grupas, bet vakarā būs Credo, Linga, Ryga, Colt, The Hobos, Pērkons, arī mans Virga Hard Orchestra. Jā, The Hobos būs – Ūdrītis ir atgriezies Latvijā, būs arī Egons [Kronbergs], Burka [Mārtiņš Burkevics] un Villijs [Vilnis Krieviņš] – viss hobosu zelta sastāvs! Dejas aizpildīs Transleiteri un Willow Farm. Domāju, ka arī džems būs – muzikantiem taču niezēs nagi!
– Vai šajā festivālā esi tikai kā zīmols vai tomēr arī kā rīkotājs?
– Gan kā zīmols, gan kā rīkotājs. Apzvanu grupas, plānoju un promotēju pašu pasākumu, darbojos ar reklāmu, dodu norādījumus palīgiem, ko darīt un kam jābūt gatavam līdz konkrētam laikam, – esmu viss vienā! Es tur neesmu tikai izkārtne, es reāli strādāju.
– Domas gan ir citādas – Virga, vai tad viņš kaut ko var noorganizēt...
– 2006. gadā kopā ar kādu paziņu koncertestrādē Pūt, vējiņi! noorganizēju Līvufestu – vai tad nesanāca, vai tad tā bija izgāšanās? Ļoti labi izdevās! Nav pirmā reize! Vienīgi šoreiz bišķiņ par vēlu attapāmies, ka festivālu nepieciešams savlaicīgāk pareklamēt. Taču, tā kā man bija daudzmaz skaidrs, ko darīt, tad bija vieglāk. Neliela pieredze šajā jomā man ir, taču, jāatzīst, ka vēl daudz jāmācās.
– Kurā jomā tieši jāmācās?
– Plānot vajadzēja agrāk, tas ir skaidrs. Protams, vajadzēja arī vairāk naudas, bija nepieciešams labāk piestrādāt pie sponsoru piesaistes. Jo vairāk naudas, jo vari padarīt pasākumu interesantāku – tas nevienam nav noslēpums. Bet nopietnas firmas savu budžetu plāno jau oktobrī vai novembrī, ja neesi līdz tam laikam pieteicies, tad pats vainīgs. Budžets tiek sagatavots laikus, var viņus saprast.
– Kāpēc Liepājā šobrīd ir tāds kā pamirums? Savulaik tā bija Latvijas roka galvaspilsēta, bet šobrīd – nu nešķiet, ka tur kaut kas notiktu!
– Tā arī ir, es tev pilnībā piekrītu! Kāpēc tā? Skaidrā es tev nepateikšu... Vairs nav Latvijas 1. rokkafejnīcas – OK, tur pēdējos gados bija mazāk apmeklētāju nekā tās ziedu laikos, bet vienalga tie bija! Dzelzs ģitāra [pie rokkafejnīcas] bija viens no pilsētas simboliem – tagad tās vairs tur nav. Arī muzikantu slavas aleja, tas taču viss interesē arī tūristus, viņi nāk un to aplūko! Arī mēs paši, liepājnieki, ar to visu lepojāmies. Tagad tā vairs nav, un tas ir skumji. Tā bija liela daļa no Liepājas kultūras.
– Kāds risinājums?
– Risinājums? Tā vietā vajadzētu kaut ko citu. Latvijas 1. rokkafejnīcai vienīgais nopietnais konkurents bija Luī Fontēna iestādījums, bet tur ir sava publika, sava mūzika. Līdz ar to – milzīgam baram cilvēku tagad vairs nav, kur priecāties. Jā, nekas vairs nenotiek. Taču tā jau nav tikai Liepājas problēma – paskaties, cik daudz aizbraukuši prom no šādām te Latvijas mazpilsētām! Svētdienas vakaros cilvēku uz ielām nav, visi ir prom! Ielas tukšas, kā pēc atomkara! Skumji. Bet, ja jau mūsu valdība ir nolēmusi, ka tā tam jābūt, tad neko – mēs taču paši esam viņus ievēlējuši.
– No mūziķiem Liepājā laikam esi palicis tikai tu un Ivo Fomins?
– Tā ir. Jā... Pat nebiju tā iedomājies. Kaut ko rīkot Liepājā? Varbūt. Bet man šoreiz gribējās pamēģināt kaut ko citādāku – brīvā dabā, starp divām upēm, visas dienas garumā. Lai cilvēki priecājas! Jā, brīvā dabā ir daudz pasākumu, bet te būs vienkārši zaļā pļavā! Ieskautā no divām upītēm. Manuprāt, tas būs interesanti!
– Vai savos radurakstos neieskatījies, kāpēc esi Virga? Varbūt no Virgas novada?
– Skatījos. Man tētis stāstīja, ka viņa vecaistēvs esot no tās puses, esot dzimis Virgas apkaimē. Varbūt uzvārds tā radies? Bet varbūt ciems ir radies no uzvārda (smejas)! Savulaik tur bija ķieģeļu ceplis – nezinu, tur tagad esot kaut kāds kultūras centrs vai viesu māja – tur uz katra ķieģeļa rakstīts Wirgen, kaut kas tajā visā ir. Virgas skolas vēstures skolotāja reiz bija apzinājusi visus, kam uzvārdā Virga, un saaicinājusi uz salidojumu – es arī atbraucu, cilvēku bija padsmitos. Daži tur tiešām bija piektās ķēves sestais mazdēls – ne visus pazinu, bet dažus pazinu, ļoti interesants pasākums. Esmu viņiem sarakstījis himnu, 90. gados, tolaik tas vēl bija ciemats. Esmu izpildījis savu Virgas pienākumu (smejas)!
– Kāpēc Liepāja sāk zaudēt savu rokmūzikas citadeles auru – vismaz, skatoties no malas, man tā liekas? Varbūt tev pašam, tur uz vietas dzīvojot, liekas citādāk?
– Es vakar noklausījos divas jaunas grupas – nosaukumus gan neatceros, bija kaut kas ar seksu saistīts. Puikas diezgan labi spēlē – tur bija viens perspektīvs ģitārists, es viņus uzlūdzu uz Virgafest, lai jauniešu daļā nospēlē pa divām dziesmām. Nav jau tā, ka nekas nenotiek, vienkārši mēs viņus nezinām. Liepājas jauniešu kultūras centrā Vaduguns mūsu Tomass Kleins daudzus talantīgus jauniešus audzina.
– Es gan vairāk šo jautājumu biju domājis šādi: Liepāja visu laiku bija latvju mūzikas centrs, bet tagad pilsēta šo pozīciju sāk zaudēt, kāpēc tā?
– Jā, diemžēl tā ir, bet – mēs cenšamies, lai tā nebūtu. Personīgi es nestaigāju pa klubiem un kafejnīcām, es nezinu, kas tur notiek, eju tikai uz teātri vai arī tādiem pasākumiem, kur kāds pazīstams spēlē. Apmeklēju arī labus koncertus.
– Vai tevī nav tāda liepājnieku spīts – nu, uztaisām kaut ko šajā pilsētā?! Esmu runājis ar cilvēkiem no Liepājas, piemēram, Summer Sound viņi neuzskata par savas pilsētas festivālu!
– Jā, tieši tā! Bet brāļi [Mareks un Raivo Mediņi] apvainojās uz Liepājas domi, ka viņus neatbalsta, un kāds ir rezultāts? Paši vien esam zaudētāji. Bet – paši jau vien tos, kas tur ir, esam vēlējuši, pārmetumu nevienam nevaram izteikt.
– Kā tev vispār sokas Liepājā? Vienubrīd sargāji kuģi, tagad laikam tikai ar mūziku nodarbojies?
– Es pat nezinu, kāpēc aizgāju strādāt uz to kuģi. No vienas puses – jā, sēdi, sargā, domā savu domu, bet... Taču tas bija tikai pienākums. Piemēram, jebkurš koncerts vai uzstāšanās man rada prieku un pozitīvu uztraukumu, tas man ir notikums un vienalga, cik lielas auditorijas priekšā. Bet šeit – tas bija tikai pienākums. Pirms koncertiem es vienmēr nespēju aizmigt, vienalga, vai jāspēlē viena vai divas dziesmas, vai vienam vai kopā ar orķestri, to pirms tam pārdomāju, domās izspēlēju. Vienmēr uztraucos par katru sīkumu, lai gan uz skatuves esmu vairāk nekā 30 gadu.
– Bet Līvi ir beigti? Vai tu to tagad vari strikti pateikt?
– Jā, pilnīgi droši, oficiāli tā ir. Vai tas tā bija jau ar Aivara [Brīzes] nāvi? Nē, ar Jāņa Groduma nāvi. Aivars Līvos nebija jau vismaz desmit gadu. Protams, ka nevajadzētu vairs vispār Līvu piemiņu kustināt: Fēlikss [Ķiģelis] reiz kaut ko mēģināja, bet tas bija ļoti muļķīgs gājiens. Labi, ka man toreiz pietika prāta tam visam nepiekrist, turklāt viņi gribēja saukties Līvi – tas vispār ir vāks! Sastāvs bija labs – Fēlikss Ķiģelis, Elviss Grodums, Aivars Brīze, vēl gribēja Ainaru Virgu un pie bungām Matīsu Pavītolu. Pēc uzvārdiem perfekti, Līvi, taču... Pie koncertestrādes Pūt, vējiņi! uzstādītajā Spoku kokā varat apskatīties, no kura gada līdz kuram pastāvēja Līvi, viss, citu variantu nebūs!
– Pašam tev tagad ir Virga Hard Orchestra?
– Jā, bet man ir vairāki sastāvi. Es varu spēlēt viens pats, varu spēlēt ar vijoli, pārī ar saksofonu vai akustisko ģitāru, varu trio vai ar klavierēm – vienalga, mazā sastāvā vai lielā, lai tikai spēlētu! Virga Hard Orchestra piedalās visi mani draugi, kuri vien var spēlēt un konkrētajā dienā tikt uz pasākumu – sanāk tāds savdabīgs jam sesssion. Ja, protams, tādam baram var samaksāt – nemaz tik bieži šāda iespēja mūsu laikos diemžēl nerodas.
– Jā, bet par tevi pašu jau tās leģendas ir vispārzināmas – Virga var arī neierasties...
– Nu... Ir bijuši gadījumi, bet uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Uz vienas rokas, godīgi saku! Taču tādi ir bijuši, nenoliegšu. Taču es esmu ņēmies prātā. Es ceru... Nē, es vēlētos, lai tas vilciens tagad būtu līdz galam, lai vairs nekas slikts nenotiktu, manas kļūdas ar alkoholu vai narkotikām vairs neatkārtotos. Tas ir vienīgais, ko es savā dzīvē nožēloju – ka esmu ar to iepazinies un esmu bijis ar to saistīts, turklāt ne pa jokam. Pagaidām ļoti veiksmīgi izdodas neatkārtoties – tfu, tfu, tfu! Darīšu visu iespējamo un neiespējamo, lai noturētos šajā stāvoklī.
– Kā noturies, kāda recepte?
– Es nedzeru vispār. Es pieņēmu tādu lēmumu. Man arī negribas! Piemēram, Raimonds Pauls – reti gan ar viņu tiekos, bet es neatceros tādu reizi, kad viņš neieminētos, cik ļoti grib iedzert, runājot par alkoholismu kā tādu. Man tā nav. Man ir pilnīgi vienalga! Es vienu dienu izlēmu, ka es nedzeršu, un viss! Jā, sanāk, es pat neesmu mēģinājis! Pilnīgi sausā esmu kopš februāra – tik ilgs pārtraukums man nav bijis laikam kopš 16 gadu vecuma.
– Zini, bet es reiz sēdēju ar Jāni Grodumu Preses namā, viņš tolaik arī bija pateicis, ka nedzer. Kamēr tur bijām, viņš izdzēra puslitru balzama un teica, bet tas jau nav nekas, parasti izdzeru litru, tas neskaitās!
– Nē, nē, nē, man nav tā! Vai nu, vai nu! Ne grama. Jo tas diemžēl ir tā, ka nevar apstāties. Tā tas ir. Vieglāk, ja tu to apzinies, ja neapzinies, tad vispār ir pakaļā, tad viss, ar tevi ir cauri. Nav vairs nekādu cerību.
– Bet – vai tev ir garantija, ka tas ir beidzies?
– Nē! Garantiju nav! Es varu paslīdēt rīt, varu paslīdēt parīt. Bet es pie tā pat nepiedomāju. Man par to ir pilnīgi vienalga! Kopš tā paša februāra es reiz padomāju – bija kāda konkrēta situācija, kad būtu pārvilcis apavus un aizgājis ap stūri uz veikalu. Padomāju un pats par sevi pasmējos, ka es kādreiz būtu tā rīkojies šādā situācijā. Bet – viss, man to vairs nevajag, man pat vairs nav bijušas šādas situācijas, lai par to aizdomātos. Es zinu, kā tas ir – kad meklē vismazāko ieganstu, lai iedzertu. Jā, dažkārt pat ieganstu nevajag. Es to vairs negribu.
– Kas bija tas pēdējais piliens, lai saprastu, ka tā vairs nevar?
– Patiesībā nekas tāds nebija, man vienkārši ir izdevies mēģinājums. Esmu to gribējis darīt neskaitāmas reizes, bet... Kaut kā līdz šim nebija sanācis. Šoreiz – lai dievs dod, ka man izdosies. Personīgā dzīve... Kā lai pasaka. It kā tur nevajadzētu būt sasaistei. Alkoholisms ir pats par sevi. Kaut kā citi cilvēki to tā saista, vai ir veiksme vai neveiksme. Bet tā ir ne no viena neatkarīga mana problēma. Tā ir tikai mana vaina, neviens un nekas pie tā nav vainojams. Protams, to var piesaistīt arī pie šā krēsla, uz kura es sēžu, bet tāpat taču ir skaidrs, ka tā nav.
– Vai tev spēles prasmes nezūd? Cik skatos, nav svarīgi, kādā tu esi skatā, vienalga spēlē kā dievs.
– Kad es izeju uz skatuves, es daru labāko no tā, ko varu izdarīt. Izejot uz skatuves, es palieku par pavisam citu cilvēku, un nav svarīgi, vai zālē ir divi cilvēki, divi simti, divi tūkstoši vai 20 000. Es izeju, spēlēju un... Es tev nevaru to sajūtu izstāstīt! Tas ir kaut kas netverams! Ja man kaut kas sāp, tajā brīdī, kamēr uzstājos, es šīs sāpes nejūtu, es nejūtu neko, esmu iegājis citā pasaulē! Ir absolūta nirvāna un bauda par to, ko es daru. Es nevaru pateikt, vai es tajā brīdī spēlēju labi vai slikti, es spēlēju – un daru to no sirds.
– Vai tev nebija domas kādreiz Rietumos piespēlēt lieliem projektiem?
– Man bija daži uzaicinājumi, tiesa, ne no pārāk slaveniem projektiem. Jā, protams, es būtu varējis tajos piedalīties, bet... Varbūt tā bija apstākļu sakritība, ka nesanāca. Vienkārši nesanāca. Bet es par to nenožēloju, jo galvenais, ka tu esi pats un vari darīt, ko vēlies. Ja ir jāspēlē kaut kas cits, ko tu nevēlies, tas ir galīgi garām, tā ir liela laime spēlēt to, ko tu gribi. Padarīt cilvēkus laimīgus ar to, kas tev pašam patīk, vai tas nav super?! Pozitīvas emocijas, un par to vēl saņem atalgojumu. Ko vēl vairāk var vēlēties?!
– Tev tagad ir pāri piecdesmit, atskatoties atpakaļ – ko gribētu mainīt savā dzīvē?
– Alkohols un narkotikas. Jā, iespējams, es nebūtu tik radošs. Taču – viss ir jāskatās kontekstā, jebkura lieta. Katra situācija, katra darbība, viss tavs izdarītais ir mijiedarbībā ar kaut ko citu, kas savukārt izraisa citu lietu. Arī manā gadījumā. Sagadīšanās vai plānota lieta – tu nekad neesi viens šajā mijiedarbībā. Ja pat esi mājās, istabā un viens, tas ir divi. Istaba un es – tā ir mijiedarbība. Vai es sēžu uz šā krēsla, arī tad mēs esam divi.
– Kā tu domā, cik ilgi būs Virga? Kā Kleptons, līdz 70 gadiem?
Nu... Tas jau būtu ideāli! Re, Bī Bī Kings spēlēja līdz savai pēdējai stundiņai! Pag, cik viņam bija? Skaidrā nepateikšu. Atceros, kad viņam bija 60 un domāju – johaidī, kā spēlē! Neatceros, cik man bija gadu, bet skatījos uz The Rolling Stones un Bī Bī Kingu un domāju – vo, tik veci puikas, bet vēl spēlē! Tagad pats esmu tādā vecumā, kad mani 20 un 30 gadu jaunie mūziķi jau uzskata par gados vecu. Labi, lai tā būtu. Bet tas ir atkarīgs tikai no tavas sajūtas. Man vēl ir iekšā radīt kaut ko jaunu. Un būs! Jo es bez tā nevaru.