MŪZIKA: Latvijas ielu spēks Gacho

Pirms daudziem gadiem bija Ozols, pēc tam – Gustavo, bet tagad ir Gacho, īstajā vārdā Gatis Irbe. Viņš tiešām šķiet no tiem, kas varētu droši izdzīvot arī Ņujorkas drūmākajos rajonos, turklāt šā vārda vislabākajā nozīmē.

Spēka tūre turpinās

Šogad norisinājās Gacho trešā koncertsērija Spēka tūre ar apakšnosaukumu Smaids līdz ausīm, kurā kopumā bija 11 koncertu visā Latvijā, pa ceļam piestājot arī Lielbritānijas otrajā lielākajā pilsētā Birmingemā. «Šī bija it kā jau trešā Spēka tūre, tomēr nevarētu teikt, ka kaut kas atkārtojās no iepriekšējiem gadiem. Tā bija ļoti laba pieredze un pilnīgi jauni notikumi,» stāsta pats Gatis. «Šogad, piemēram, pirmoreiz paviesojāmies ārpus mūsu zemes. Un šajā tūrē spēlējām pilnīgi jaunu materiālu no mūsu pēdējā albuma.» Taču viss tik skaisti nebeidzās – marta vidū tika paredzēts šo tūri noslēgt, bet Gacho, braucot ar savu iecienīto BMX riteni, guva ļoti nopietnu savainojumu, tāpēc noslēguma koncerts koncertzālē Palladium tika pārcelts uz 1. maiju. «Liesas plīsums nu ir saremontēts, esmu atsācis arī trenēties, tā ka es un mana grupa – mēs esam gatavi trakākajam trešās Spēka tūres koncertam un aicinām visus uz koncertzāli Palladium patrakot kopā ar mums un mūsu draugiem,» saka Gacho.

Ārsti izdara izmaiņas repertuārā

Nekāds lielais trakotājs gan viņš nebūs – Gacho gan ir dzīvs, vesels un vienā gabalā, tomēr ārsta nosacījumi dara savu. «Man dakteri pateica, ka vēl mēnesi vajadzētu būt mierīgiņam, – pirms tam divi mēneši bija tādi, kurus vajadzēja pavadīt bez liekām kustībām, bez smagumu cilāšanas utt. Taču, kad uzkāpju uz skatuves, kļūstu pavisam cits cilvēks un bieži neatbildu par to, ko daru. Sajūtas pārņem tik spēcīgi, ka nevaru pateikt, ko tajā brīdī darīšu. Droši vien tā būs arī tagad, bet nelielāka piesardzība tomēr būs. Acīmredzot nebūs kādas trakās lēkāšanas, taču varbūt pat ne veselības dēļ, bet tāpēc, ka jūtos jau nedaudz atlēkājies. Šī mana trakulība izpaudīsies kaut kādā citādā veidā – izpildījumā,» prāto Gacho. Ja tā padomā, no desmit koncertiem astoņos viņš lēcis publikā – katram tas var apnikt. «Kaut kādus griestus esmu laikam tajā jau sasniedzis – man tas drusku ir apnicis, šīs triku lietas, tas man apnicis. Tas man ir noiets etaps.» Un arī pie BMX nebūt ne bīstamajām nodarbēm derētu piedomāt – nu, vismaz pirms koncertiem. «Šī pēdējā reize laikam tiešām bija zīme, ka tā varbūt nevajadzētu darīt – ārdīties un lēkāt [ar BMX divriteni]. Ja tev ir kāda sirdslieta, tad gan nevari tā pateikt – gribu un daru! Bet tagad beidzot ir mācība,» piekrīt mūziķis.

Ar domām par realitāti

Pēdējā laikā Gatis Irbe izvirzījies latvju repa spicē – lai gan, ja tā padomā, viņš tur bija jau sen, tikai tad pārējos nomāca vai nu Ozols, vai Gustavo. «Valstī daudz kas mainās un nav tā, ka vari domāt tikai par mūziku, – ir visādas blakus lietas, par kurām jāuztraucas, un mūzika tiek nolikta otrajā plānā, tā vairs nav primārā. 2006.–2007. gadā man pat bija pauze, kad mūzika palika hobija līmenī, bet pirmajā plānā izvirzījās darbs un mīlestība. Jā, un, protams, tusiņi (smejas)! Kā dzīvo, tāda ir arī tava mūzika – tur nevar neko samākslot. Radīt dziesmas tikai tāpēc, lai tās būtu... Tas nav man,» pēc sava pirmā albuma izdošanas Neatkarīgās apskatniekam stāstīja Gatis, un, ja tā padomā, nekas jau nav mainījies, taisnība vien viņam ir. «Mēģinu darīt tā, lai es justos ļoti labi ar to, kas man ir. Piemēram, ja es dzeru kolu, tad to dzeru ar ļoti lielu baudu; ja man ir lats, tad ar to spēšu labi dzīvot. Negrasos gaidīt miljonus savos kontos, bet darīt to, kas man pašam patīk.»

Tiesa, pēdējais Gacho disks ir ievērojami citāds – vairs ne tik uzbrūkošs, ar dance music elementiem, kas daudzus viņa pielūdzējus lika gandrīz vai vainot ideālu nodevībā. «Jā, ir otrais albums citāds. Puse dziesmu ir mierīgākas, arī noskaņojums citāds – tas daudz maina. Bet varbūt tāpēc būs arī mierīgāk, cilvēkiem būs iespējas atelpoties šajā koncertā. Man iepriekš varbūt arī ir bijusi tāda gaļa vai hārdkors, kas no sākuma līdz beigām, tagad nedaudz apdomīgāk.

Līdz ar to mainīsies arī koncertā atskaņojamo dziesmu programma un tajā skanošais repertuārs kā tāds.»

Ar pārliecību

Jāatzīst, ka tieši Gacho vislabāk personificē to kultūru, ko varētu piedēvēt ielu kustībai: basketbolista Kaspara Kambalas grāmatas prezentācija vai Raimonda Elbakjana rīkoto Ghetto Games pasākumu atbalstīšana – visi tie ir apsveicami pasākumi, taču daudziem ierindas mietpilsoņiem pret tiem diemžēl joprojām ir neizprotami iebildumi. Gatis Irbe tajā nekādas problēmas nesaskata: «Saknes ir tur, kur tās ir, – tas ir hiphops, ar ko esmu sācis vispār kaut ko darīt. Savukārt hiphops ir radies ielās, no kurām tas ir nācis. Mēs dzīvojam mazā valstiņā, braukāju pa ielām, spēlēju attiecīgu mūziku – necenšos baigi zīmēties vai staigāt pa pasākumiem, taču, ja manam draugam iznāk grāmata vai disks, man uz šo pasākumu noteikti ir jāaiziet – jo pie drauga! Ja mani draugs uzaicina uz Ghetto basketbola pasākumu, man tur noteikti ir jāaiziet. Jo tie ir draugi, tā ir kultūra, kas kaut kādā mērā savstarpēji saistīta. Draugi – tas ir pats galvenais,» tā Gacho.