Šīs nedēļas nogalē lielākais latvju muzikālais notikums būs Jauno Jāņu orķestra pavasara lielkoncerts mūzikas namā Daile – tas notiks 25. aprīlī, svinot desmito gadskārtu, kopš iznācis minētās apvienības dibinātāju Dzelzs vilka pirmais dainu iedvesmotais disks Kur vakara zvaigzne lec.
Vilki nevaid miruši
Kad gada sākumā no Dzelzs vilka Jauno Jāņu orķestra nosaukuma pazuda pirmie divi vārdi, gluži loģiski uzprasījās jautājums, vai ir zudis arī Dzelzs vilks, – par grupas aktivitātēm kādu laiciņu nekas nav dzirdēts. «Nē, Dzelzs vilks nekur nav pazudis, – tas ir pazudis tikai no šīs grupas nosaukuma!» apliecināja pats īstenākais no dzelzs vilkiem Juris Kaukulis. «Ja vēsturiski, tad Dzelzs vilks rakstīt mūziku, izmantojot dainas, sāka 2005. gadā, kad arī iznāca pirmā plate. Pēc tam bija otrais ieraksts Uijā, uijā, nikni vilki, un grupa sāka lēnām paplašināties – parādījās [vokāliste un vijolniece] Ieva Strode un citi. Dažreiz pašam sāk jukt, kas ir Dzelzs vilks un kas tā orķestris, tāpēc tagad tie beidzot ir nodalīti. Jauno Jāņu orķestris ir kā Dzelzs vilka krustbērns. Joprojām spēlējam arī dziesmas, kuras radījis Dzelzs vilks.»
Savulaik orķestris šķita kā paplašināts vilku sastāvs, kas spēlē tautiskāku mūziku, bet pēdējā laikā pārmaiņas manāmas arī muzikantu kolektīvā – pie bungām stacionārā vilka Mārča Judža vietā ir Artis Orubs. «Es pat vairs neatceros, vai Mārcim nebija laika vai vēlmes spēlēt šādu mūziku. Droši vien visādi bija, bet šobrīd ir šādi, turklāt Mārcim ļoti labi iet ar viņa projektu Ryga. Mēs joprojām spēlējam kopā Dzelzs vilkā. Starp citu, rakstām jaunu plati – ir jau ļoti daudz materiāla, pēdējā koncertā izmēģinājām, kā uz publiku darbojas dažas jaunās dziesmas. Viss notiek, ir diezgan vētraini koncerti!»
Ir pieprasījums
Kas attiecas uz Jauno Jāņu orķestri, šī formācija šobrīd ir zirgā. «Pagājušajā gadā mēs ļoti daudz koncertējām – kopumā bija 28 koncerti, un neizskatās, ka šogad būs mazāk. Tā labā lieta ir vasara un brīvdabas skatuves, tur ļoti labi iederas enerģiska un ritmiska, taču tajā pašā laikā arī jūtīga mūzika, turklāt teksts uzreiz atpazīstams jebkuram, kas to klausās,» priecājas Juris. «Arī Jauno Jāņu orķestrim ir daudz jaunu kompozīciju, un jau šajā koncertā būs dzirdamas vairākas no tām. Pašlaik radiostacijās skanošais Mazais vilciņš ir kā nākotnes virziens orķestrim, kas jau ieguvis mazliet citas dimensijas, izmantojot arī citus instrumentus un arī to, ka katrs nāk ar savām idejām un tēmām, tā bagātinot grupas mūziku,» norāda mūziķis.
JJO ir grupa no septiņiem mūziķiem: Juris Kaukulis (ģitāras, mandolīna, bandžo, bazuki, ukulele, balss), Ieva Strode (vijole, balss), Artis Orubs (bungas), Kaspars Tobis (taustiņi, balss), Kārlis Alviķis (basģitāra, balss), Valērijs Cīrulis (ģitāras, mandolīnas, balss) un Andris Alviķis (ģīgas, balss, vijole). Kā visa šī kompānija spēj savākties – tas ir grūti izprotams! «Mēģinājumi notiek ļoti regulāri, man šķiet, ka pats galvenais ir kopā muzicēšanas prieks. Tas īpaši izteikti parādījās pagājušā gada pavasarī: līdz tam uz mēģinājumiem braucām ar zināmām bažām, bet tad pēkšņi viss aizgāja kā viļņos, braucam un mēģinām, braucam un mēģinām! Lielu impulsu un labas emocijas deva muzicēšana festivālos, tāpēc arī varējām ķerties pie jaunām dziesmām, jo zinājām, ka šogad mūs gribēs redzēt daudzās vietās. Brauksim arī ārpus Latvijas, bet par to es pagaidām vēl nevaru stāstīt.»
Roks pārpārēm
Šķiet, kas gan var būt kopīgs tēlā skarbajam rokenrola vecim Kaukulim ar Jauno Jāņu orķestra tautisko līderi Kaukuli? «Lai uzrakstītu Dzelzs vilka dziesmu, arī daudz jālasa, arī Dzelzs vilkam ļoti svarīgs ir teksts. Muzicēt ar orķestri – tas nemaz nav tik ļoti atšķirīgi no rokenrola un Dzelzs vilka, kā varētu likties. Tas ir kaut kas cits, taču vienalga pārpildīts ar rokenrola enerģiju. Ar orķestri ir kā kārtīgā rokmūzikas koncertā – gan mēs paši tā jūtamies, gan arī publika, enerģijas apmaiņa notiek stipri līdzīgi,» saka Juris.
Skaidrs, ka JJO tematikai nepieciešams iedziļināties tautas folklorā, ko Juris Kaukulis dara ar prieku. «Jā, ir ļoti daudz jālasa un vēlreiz jāpārlasa dainas. Es to ne tikai daru, bet arī veicu izrakstus, tās grupēju un domāju par tām, vai sajūtu tajās savu stāstu vai ne. Ja es šo stāstu sajūtu, tad arī uzreiz iet vaļā dziesma. Starp citu, mūsu jaunais virziens, uz kuru ejam, ir daudz nešpetnāks un nerātnāks, tāda būs arī visa jaunā plate,» kārdina Juris. Viņu pašu arī agrāk ļoti interesējusi vēsture, taču vēl šajā jomā ļoti palīdzīgu plecu sniedz Ieva. «Liekot kopā dziesmu tekstus, es visbiežāk vados pēc intuīcijas – mainu un variēju, mainu arī vārdus. Ja iekšējā balss saka, ka šo stāstu gribu stāstīt, tad tas der, nevis vienkārši – o, šī dainiņa ļoti smuki iegulst ritmā, baigi jauki! Nē, vai nu ir stāsts, vai nav! Kad esi uz skatuves un dziedi, ja melosi kaut vai divus teikumus, uzreiz esi zaudētājs, jo klausītāji to uzreiz piefiksēs! Ir jābūt baigi labam aktierim, lai melotu, es tāds neesmu.»
Ko teiktu Barontēvs?
Interesanti, vai Krišjānis Barons novērtētu dzelzs vilka Kaukuļa centienus vai arī apgrieztos kapā otrādi no šādas zaimošanas? «Es domāju, ka viņš aiz prieka nezinātu!» tautasdziesmas pārfrāzējot, smejas Juris. «Ja kaut kas virzās uz priekšu, tad tas nav noslēgts process – aplis beidzies un tālāk tikai piemineklis. Šis ir viens no veidiem, kā šīs dainas dzīvo savu dzīvi. Mēs tām piedāvājām dzīvot savā, dzelzs vilku, variantā. Man vienmēr bijis liels prieks, ka šo mūziku klausās tik daudz bērnu – gan albumu Kālabad, gan arī iepriekš Uijā, uijā, nikni vilki. Tas nozīmē, ka nākotnē viņi zinās šo mūziku, zinās arī dainas un varbūt kaut kādā veidā tas novedīs viņus tuvāk pie folkloras saknēm.»
Vai pašam Jurim saskarsme ar tautasdziesmām ir devusi kādu atklājumu? «Negaidītākais atklājums ir asredzība, turklāt tik īsā formā izteikta,» uzreiz atbild mūziķis. «Četrrindē izteikt veselu stāstu – tas vien norāda, ka cilvēkiem arī tolaik bijusi sistēma. Protams, Dainu skapī ļoti daudz atkārtojas, daudzas četrrindes idejiski ir ļoti vienādas, taču reizēm tajā visā var atrast tādu pērli, ka ej un skandē to galvā un saproti, ka bija vērts visu nakti sēdēt šajā skapī, lai atrastu tikai šo vienu četrrindi. Turklāt nevis tikai dziesmai, bet, to atceroties, tev tā kaut ko nozīmē, izjūtas it kā saslēdzas kopā ar tā cilvēka prātu, kas to pirms 200 vai 300 gadiem ir izdomājis.» Jāpiebilst, ka Jurim mājās ir visi dainu sējumi («Ir pat vecajā drukā, taču tajā gan es nelasu»), vēl viņš izmanto virtuālo Dainu skapi internetā.
Audzina arī savējos
Juris Kaukulis piekrīt – lasīšana audzina. «Ar sievu piedalījāmies akcijā Uzraksti pasaku bērniem – lasījām pasakas, visiem patika. Mana meita ļoti, ļoti daudz lasa. Protams, ne jau pasakas, bet ļoti daudz grāmatu. Arī puika lasa, taču mazāk – pašlaik ķēries klāt Žila Verna 80 dienās apkārt zemeslodei. Labi, ka bērni lasa, jo interneta spēles... ir baigi traki, ka šis piedāvājums uzmācas no visām pusēm, visur tās ir pieejamas, un drīz vien tās droši vien varēs spēlēt, pat sēžot uz poda. Tā pieejamība – ārprāts, tur taču jebkuram var rasties atkarība! Ja nav kādas interesantas nodarbes, kas tevi aizrautu vairāk par visu, paralēlajā pasaulē aizmaldīties nav grūti,» prāto Juris.
Savus bērnus speciāli kādā nodarbē viņš gan neievirza. «Es mājās neko speciāli neuzspiežu, arī mūziku ne, lai gan abi divi spēlē ļoti labi: meita Rūta spēlē flautu – šogad valsts konkursā pat ieguva trešo vietu –, bet Martam ļoti labi iet ar vijoli. Četratā arī muzicējam kopā, maijā būs liels pasākums Leļļu teātrī, kurā uzstāsimies uz āra skatuves,» ar lepnumu stāsta Juris. «Mūzika palīdz arī citās mācībās, tā palīdz izprast pasauli. Ja spēlē un klausies, tad arī labāk attīsties.»