Otrdien, 30.martā, Ģertrūdes ielas teātrī uzstāsies instrumentālās ģitārmūzikas kvartets Mono no Japānas.
Mūziķi, kas daudziem zināmi kā nepagurstoši ceļotāji jau no pirmajām kopā spēlēšanas dienām, šī gada pavasarī dosies plašā Eiropas turnejā. Starp šobrīd jau zināmajiem vairāk nekā 30 koncertiem, līdzās citām vēl neapgūtām teritorijām Mono pirmo reizi ir iekļāvuši arī Rīgu, Latviju.
Šī būs jau trešā reize kopš pēdējā (piektā) studijas albuma "Hymn To The Immortal Wind" izdošanas, kad grupa viesojas Vecajā kontinentā. Īsi pirms Ziemassvētkiem kvartets Tokijā kopā ar Music Art Romantic Orchestra atzīmēja savu desmitgadi, un, domājams, pavasara Eiropas tūre būs pēdējā pirms darba uzsākšanas pie jauna studijas ieraksta.
Pēc debijas EP izdošanas 2000.gadā un pirmajiem koncertiem ārpus dzimtās Japānas, grupu pamanīja Džons Zorns un pirmais ilgspēlējošais studijas albums "Under The Pipal Tree" iznāca jau ar izdevniecības "Tzadik" gādību. Kopš tā laika Mono nepaguruši ir turpinājuši koncertēt, iepazinuši leģendāro Stīvu Albīni un viņa Electrical Audio studiju Čikāgā un ciešā sadarbībā ar viņu ierakstījuši savus pēdējos trīs studijas albumus. Rezultāts - stabila un neapstrīdama vieta post-rock kā žanra goda sardzē.
Kopš jēdziena nostabilizēšanās galvenokārt klausītāju un kritiķu vārdu krājumos pagāušā gadsmita 90.gadu pirmajā pusē, ar post-rock jeb netulkoto "postroku" apzīmētais žanrs ir ticis gan cildināts, gan pulgāts. Cildināts nepārvērtējamā grupu Bark Psychosis, Tortoise, Godspeed You! Black Emperor, Mogwai un citu pienesuma mūsdienu rokmūzikā dēļ. Pulgāts šajā desmitgadē acīmredzami aptrūkstošos muzikālo ideju un jaunu radošo meklējumu dēļ, kas gan nav traucējis desmitus, simtus, pat tūkstošus mūziķu un grupu tiražēt jau gatavus motīvus, ne reti novedot tos līdz klišejiskam absurdam. Desmit gadu laikā Mono konsekventi ir attīstījuši savu vienreizēju pieeju orķestrālai kompozīcijai un dinamikai. Lai ko par šādu salīdzinājumu nedomātu akadēmiskās mūzikas lietpratēji vai, piemēram, Pitagors un Venedikts Jerofejevs, taču epitets "sfēru mūzika" ļauj gandrīz precīzi vizualizēt šīs mūzikas dramatismu, tajā ietverto spriedzi un taustāmos fiziskos apmērus, ja tādus maz mūzikai varētu piešķirt.