22.marta jubilārs: leģendārais mūziķis Pits Andersons

«Spēlēt gribas. Mūziķim savā dzimšanas dienā vajag muzicēt, vismaz man vajag, turklāt es katru dzimšanas dienu atzīmēju ar lielāku vai mazāku koncertu,» atzīst leģendārais mūziķis Pits Andersons. Leģendārajam rokenrola karalim Latvijā svētdien, 22. martā, – 70.

«Cipars – 70 – ir nopietns, bet lielu svinību nebūs,» Neatkarīgajai atklāj mūziķis Pits Andersons. Pirms kāda laika domājis: tā kā nav īpaši vērienīgi svinējis ne savu piecdesmito, ne sešdesmito dzimšanas dienu, tad šo gan atzīmēs ar vērienu, bet dzīve ieviesusi savas korekcijas. Rezultātā svētdien pēcpusdienā viņš kopā ar savu grupu The Swamp Shakers uzstāsies Rockabilly House Līvu laukumā, uz koncertu aicināti it visi, kas vēlas, bet vakarā ieplānota pasēdēšana ģimenes lokā kopā ar dzīvesbiedri Annu, bērniem Džoannu, Evelīnu un Glenu Oliveru un «trīs ar pusi» mazbērniem.

Visu mūžu viņš veltījis mūzikai un nekad to arī neesot nožēlojis. «Vairākas paaudzes Latvijā augušas uz vācu šlāgera tipa mūzikas, kas ir pilnīgi pretēja tam, ko izpildu es,» teic Pits Andersons. Protams, gadu gaitā viņam esot izveidojies pastāvīgo klausītāju loks, bet katrā koncertā esot arī cilvēki, kas neko tādu neesot dzirdējuši. «Un brīnās: kas tā par mūziku? Kad pasaku, ka tā radusies pirms 60 gadiem, parasti ir liels izbrīns. Tomēr mūzika jau nestāv uz vietas, tā attīstās, tātad – tā ir arī laikmetīga. Jau gandrīz četras paaudzes ar to izaugušas,» saka Pits Andersons. Mūziķis atgādina, ka rockabilly ir pats autentiskākais no pagājušā gadsimta piecdesmito gadu klasiskā rokenrola paveidiem, tas radies Amerikas dienvidos, saplūstot balto country & western un hillbilly ar melnādaino mūziķu rhythm & blues. «Tāds hibrīds. Rockabilly ir milzīgs pozitīvisms. Laiks, kad radās tā mūzika, bija augstākie bezrūpības gadi – milzīgs ekonomikas uzplaukums, arī jauniešu subkultūra uzplauka, viņiem bija iespējas radīt savu pasaulīti. Dziesmu teksti ir pilni ar jauniešu slengu, tiek apdziedātas piecdesmito gadu skaistās mašīnas, dejas... Zelta periods. Depresijas laiks bija sen aiz muguras, un Amerika nekad vairs nebija tāda, kāda tā bija tajā laikā. Kad klausāmies šādu mūziku, alkstam bezrūpību. Esmu novērojis – klausoties to, cilvēki sāk smaidīt un grib dejot, nevar vienaldzīgi nosēdēt; tajā mūzikā nav ne mazākās agresivitātes, pat depresīvas notis. Mūsdienu depresīvajā laikā rockabilly koncerta apmeklēšana būtu laba terapija.»

Pits Andersons atzīst, ka pozitīvisma un enerģijas eliksīrs viņam dzīvē esot arī sieva Anna, ar kuru ir kopā jau 13 gadu un ar kuru kopā spēlē arī vienā grupā. «Man ir arī darbs, ko es mīlu, un tas viss kopā dod spēku. Un nekad mūžā man nav bijusi tik laba grupa, kāda tā ir šobrīd, visi esam domubiedri, jaunākajam mūziķim grupā ir 19 gadu, mēs jūtamies kā vienaudži. Un tas arī dod daudz pozitīvas enerģijas,» atzīst mūziķis. Par to, vai arī kāds no mazbērniem ies mūziķa ceļu, vectēvam neesot ne mazākās nojausmas, viņš atklāj vien to, ka vecākā mazmeita, kurai ir četri gadi, naski spēlējot ģitāru, kurai vairs neesot palikusi pāri neviena stīga. «Mazbērnus mēreni lutinu, pārāk stingrs arī neesmu. Par mūziku pagaidām vēl nerunājam,» smaidot nosaka vectētiņš. «Es nezinu, negribu neko uzspiest, jo – tas nav viegls darbs. Ja nav ārprātīgas mīlestības un nepieciešamības darīt tikai to. Nē, es nekad neesmu nožēlojis savu ceļu, nevienu sekundi, lai gan viegli tas nav bijis.».