Arnis Miltiņš: Mēs dzīvojam Dieva ausī

«Šis gads man ir ļoti skaists – absolūti negaidītiem, bet brīnišķīgiem notikumiem pilns,» saka pazīstamais mūziķis un dziesminieks Arnis Miltiņš.

Šīs nedēļas nogalē viņš būs Jaunpiebalgas ekosaimniecībā Lielkrūzes, kur no 8. līdz 10. augustam notiks jau piektais Vislatvijas dziesminieku saiets un kur kopā pulcēsies dziesminieki un dzejnieki no visiem Latvijas novadiem.

Pulcēšanās Jaunpiebalgas novada Lielkrūzēs sāksies piektdienas pēcpusdienā; pulksten 19 sāks skanēt lielais vakara koncerts, un tam sekos jau tradicionālā nakts sadziedāšanās pie ugunskuriem.

Sestdienas rīts būs atvēlēts mācībām un radošām darbnīcām; pēcpusdienā pulksten 15 sāksies jauno dziesminieku koncerts, bet pulksten 19 būs saieta lielais noslēguma koncerts, kuram allaž seko dziesmota nakts līdz rīta gaismai.

Par Vislatvijas dziesminieku saieta noslēguma tradīciju ir kļuvusi pulcēšanās svētdienas pusdienā Lielkrūžu kalnā, kur parasti tiek degta Jāņu uguns. Arī saieta izskaņā šajā enerģētiski spēcīgajā vietā aizdegs ugunskuru, lai dziedātu, vēl mirkli būtu kopā un atvadītos līdz nākamā gada augustam.

Cilvēki ar spārniem

«Piedalīšanās Vislatvijas dziesminieku saietā, pirmkārt, ir iespēja izrauties no Rīgas un, otrkārt, brīnišķīga iespēja satikt cilvēkus, kuri man ir simpātiski un kurus es saprotu. Patiesībā tā ir iespēja labi pavadīt laiku un reizē pateikt to, kas man pašam šai brīdī ir uz sirds,» saka Arnis Miltiņš. Un «uz sirds» viņam šai reizē ir ļoti nopietnas lietas. Pirms vairākiem gadiem mūziķis iepazinās ar zviedru bērnu grāmatu autoru Jenu Ahlbomu, kurš Latvijā prezentēja savu grāmatu Jonatans no Kaiju kalna, kas stāsta par bērniem invalīdiem.

«Kaiju kalnā dzīvo cilvēki ar spārniem. Tur nav ceļu un tiltu, visi cilvēki lido. Un tā turpinās tik ilgi, kamēr kādā ģimenē piedzimst puisēns bez spārniem. Un, kamēr vecāki bērnus nēsā pičpaunā, tikmēr viņš ir normāls bērns, bet, kad citi bērni sāk mācīties lidot, viņš paliek savādāks... Šis stāsts ir tik skaists, tik aktuāls, tik nepieciešams – lai mēs spētu ieraudzīt, sajust un saprast savus līdzcilvēkus, kuri ir savādāki. Tāpēc es palūdzu Agitai Dragunai uzrakstīt lugu pēc šīs grāmatas, un viņa uzrakstīja ļoti izvērstu un skaistu libretu mūziklam Kaiju kalns, un tad nu kopā ar šo darbu muzikāli dzīvoju jau septiņus gadus. Bijuši dažādi iemesli, kāpēc to vēl neesmu pabeidzis, bet – liela daļa ir izdarīta, un es esmu nolēmis, ka šajā gadā darbs tiks pabeigts,» Arnis Miltiņš apsola un pauž cerību, ka jaunais mūzikls skatītāju vērtējumam varētu tikt nodots nākamgad.

Šīs vasaras sākumā, kad Latvijas 1. rokkafejnīcā bija dzejnieces, rakstnieces un dramaturģes Agitas Dragunas autorvakars, Arnis Miltiņš ar draugiem dažus fragmentus no topošā mūzikla jau prezentēja. «Mēs to izdarījām ļoti labi, pašiem bija prieks un gandarījums, tāpēc arī ir stimuls saņemties izdarīt šo darbu līdz galam. Un šajā vakarā mani uzrunāja dziesminieks Imants Kulinskis, aicinot fragmentus no Kaiju kalna parādīt Jaunpiebalgas Lielkrūzēs. Mēs, kas šai darbā esam iesaistīti, protams, piekritām,» priecīgi stāsta topošās muzikālās izrādes mūzikas autors un nosauc Kaiju kalna dalībniekus: līdzās viņam uz skatuves būs viņa bērni – Jānis Miltiņš (taustiņinstrumenti) un Laima Miltiņa (balss), arī Viesturs Samts (perkusijas), Ritvars Gurgāns (balss), Elīna Līce (folkmūzika) un meitenes no Rīgas Kultūras un atpūtas centra Imanta ansambļa Tu un es, ko viņš ilgus gadus vadījis.

Sajūsmā par Ieviņu

Šobrīd ar ansambli Tu un es Arnis Miltiņš strādā daļēji, ir tā vokālais pedagogs, bet to vada jaunā dziedātāja Ieva Sutugova. «Man, paldies dievam, laimējās, ka meitene, kura man nāca talkā strādāt ar šo grupu, šovasar kļuva par manu vedeklu [21. jūlijā Ieva Sutugova svinēja kāzas ar Arņa Miltiņa dēlu Jāni Miltiņu]. Man ir prieks, ka Jānītis un Ieviņa ir sakārtojuši savas attiecības oficiāli, jo es esmu viens no tiem, kurš uzskata, ka lietas ir jāsakārto – gan Dieva, gan sabiedrības priekšā. Turklāt ansambļa bērni ir stāvā sajūsmā par Ieviņu, jo viņa ir ne tikai brīnišķīga dziedātāja, bet arī lieliski ar viņiem komunicē, turklāt ir pazīstama. Ieviņai piemīt tā brīnišķīgā īpašība, ka viņa spēj priecāties kā bērns. Kā mana vecāmāte kādreiz teica, ka vecs ir tikai velns, bet cilvēks ir jauns tikmēr, kamēr viņam ir gaišas un bērnišķīgas acis, kamēr viņš spēj priecāties. Un Ieviņa tāda ir. Turklāt viņa ir daudz jaunāka par mani, tāpēc uz to, kas tagad notiek grupā, es nolūkojos no malas – kā tēvs vai vecaistēvs,» mūziķis pasmaida un piebilst, ka, viņaprāt, Ieviņa ir viena no šā brīža spilgtākajām dziedātājām. «Kā viņa kopā ar Daumantu Kalniņu nodziedāja Pasaules koru olimpiādes noslēguma ceremonijā! Godīgi sakot, es nespēju iedomāties citus dziedātājus, kuri vēl to varētu izdarīt tik stilistiski izturēti un precīzi.»

Tilts uz sirdi

Jau astoto gadu Arnis Miltiņš ir Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūras pārvaldes Kultūras iestāžu un amatiermākslas nodaļas Kultūras centru programmas vadītāja amatā. Tuvojoties Rīgas pilsētas svētkiem, kas gaidāmi nākamās nedēļas nogalē, viņš producē koncertprogrammu Dziesmu tilti, kas trīs dienu garumā gaidāma uz Origo Summer Stage. Tur uzstāsies bērnu un pieaugušo mazākumtautību vokālie un deju ansambļi, tautas mūzikas ansambļi un orķestri, kā arī individuālie izpildītāji no Rīgas un Latvijas, ikvienam ļaujot sajust, ka dziesma ir visdrošākais tilts uz cilvēku sirdīm. «Rīgas svētku nedēļā visus mīļi aicinu uz šiem koncertiem. Par tiem es šobrīd domāju un ar tiem degu,» stāsta Arnis Miltiņš.

Viņš vēlreiz atgriežas pie Kaiju kalna, jo fragmenti no topošā mūzikla tiks rādīti arī 21. augustā Katlakalna baznīcā, kas šogad atzīmē savu 220. dzimšanas dienu. Tā ir unikāla arhitektoniska celtne, ko 1792. gadā sāka projektēt arhitekts Kristofs Hāberlands un vēlāk vadīja arī tās celtniecības darbus. Jaunuzcelto baznīcu iesvētīja 1794. gadā, un šogad ir uzsākta šā valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa restaurācija. Bet, neraugoties uz uzsāktajiem restaurācijas darbiem, Katlakalna draudze savas baznīcas jubileju ar svētbrīžiem un dažādiem pasākumiem atzīmēs nedēļas garumā un, lai sajustu aizgājušo gadsimtu un garīguma pieskārienu, tajos piedalīties aicina ikvienu.

Laimīgā zemē

«Šis gads man bijis brīnišķīgs, neparasts. Ja 5. janvāra rītā man kāds būtu pateicis, ka jau vakarā es pieņemšu lēmumu braukt uz Indiju un 26. janvārī turp arī aizbraukšu, kam nebija nekāda – ne finansiāla, ne arī kāda cita – pamata, es teiktu, ka tas ir neiespējami. Bet – tagad es esmu sapratis, ka tas, kam ar mums dzīvē ir jānotiek, notiks. Vienalga, vai mēs to gribēsim vai negribēsim,» stāsta Arnis Miltiņš. Viss sākās ar to, ka 3. janvārī viņš feisbukā saņēma piedāvājumu braukt uz Indiju, taču, tā kā tur jau reiz ir bijis, turklāt izmaksas ir neiespējami lielas, viņš šo piedāvājumu aizvēra ciet. Un pēkšņi bija impulss: mums jābrauc uz Indiju. Tai brīdī viss saslēdzās, un, par spīti dažādiem šķēršļiem, tostarp ar vīzām, tomēr realizējās. Un tas man lika saprast, ka tu nevari izkāpt no vilciena, kurš jau ir uzsācis kustību. Impulsos ir jāieklausās un ir tiem jāļaujas.»

Mūziķis atklāti stāsta, ka brauciens uz Indiju bijis brīnišķīgs piedzīvojums, kas devis vielu ļoti lielām pārdomām. Piemēram, par to, ka Latvija ir fantastiski skaista vieta, ka mēs dzīvojam Dieva ausī un ka mēs varam būt laimīgi, ka liktenis mums lēmis būt tieši šeit.

«Patiesībā mēs bijām Indijā, šo valsti neredzot. Tā bija mazliet cita, bet ļoti interesanta pieredze: mēs apciemojām garīgos skolotājus. Es nekad nebiju interesējies par savu nākotni, to vienmēr atstājot likteņa ziņā, bet šoreiz uzklausīju visu, ko man teica. Un, kad man māsa jautāja, ko man pateica, vai tas bija tā vērts – tik tālu braukt un tik dārgi par to maksāt, es teicu, ka jā, tas bija tā vērts! Man pateica, ka mēs esam laimīgi, ka mēs dzīvojam laimīgā zemē.» Kad jautāju, vai tad viņš pats to nezināja, Arnis Miltiņš atteic: «Jā, es zināju, bet – vai tad tas nav tā vērts, ka tev tā pasaka?!».