Kad pērn pārsteidzoši veiksmīgi tika aizvadīts pirmais rokmūzikas festivāls „Klang!”, abi tā aizsācēji Edgars Rakovskis („Relicseed”) un Edijs Rudzis („The Factor”) solīja, ka pēc gada roka un smagākas mūzikas cienītāji atkal varēs tikties Ķekavas novada Klaņģu kalnā. Solījums tika turēts.
Jau pēc pirmajiem festivāla organizatoru rosīgajiem soļiem, piemēram, informatīvo atbalstītāju sameklēšanas, bija skaidrs, ka sekmīgai „Klang!” norisei var patraucēt tikai divi faktori: laika apstākļi un neveiksmīga programmas izvēle. Pirmais faktors Klaņģu kalnā pat nav tik nozīmīgs no apmeklētāju labsajūtas viedokļa, cik no skatuvju pastāvēšanas aspekta – pamatīgām lietusgāzēm uznākot, vismaz lielā skatuve droši vien atgādinātu nevis Venēciju, bet Atlantīdu... Taču jau nedēļas sākumā bija skaidrs, ka festivāla rīkotāju E & E tandēms ar Māti Dabu visu ir sarunājuši un lietus nebūs (tiesa, viņi nedaudz pārcentās, +33 grādi jau nu arī nebija vajadzīgi...), tātad atlika tikai pēdējais aspekts - kā ar programmu? Te gan radās daudz jautājumu.
Atrodot „Klang!” pagājušā gada programmu un salīdzinot to ar šā gada piedāvājumu, atlika vien sērīgi nopūsties. Pērn līdz pat afišas sestajai rindiņai bija lasāmi vērā ņemami vārdi – „Dzelzs vilks”, „Sanctimony”, „Inokentijs Mārpls”, ‘Huskvarn”, „Relicseed”, „Preternatural”, „Indygo”, „The Factor”, „Trendkill Method”, „Rebel Riot”, „Pūķa gars” utt. Šogad – nekā no tā visa, tikai virkne lielākajai daļai nezināmu ārzemnieku, kā arī mūsu pašu „Pienvedēja piedzīvojumi” un „Rūsa” trumpī. Protams, abas ir superīgas komandas, taču „PP” jau sen nav piedāvājuši neko jaunu, turklāt diez ko neatbilst Ķekavas „metalizētā” festivāla formātam, bet „Rūsa” – nu, kurš gan nav dzirdējis „Rūsu”?! Taču Edijs šīs bažas kliedēja kā nepamatotas – iepriekšpārdošanā uz festivālu esot nopirkts teju četrreiz vairāk biļešu nekā pērn, un tieši gandrīz gadu nekur neredzētie un nedzirdētie „pienvedēji” bijis noteicošais, kāpēc cilvēki veikuši šādu pirkumu – daudzi pat esot drošības labad apvaicājušies, vai tiešām „PP” spēlēs. Ja tā, tātad trāpīts.
Piektdienas programma iesākās tad, kad liela daļa potenciālo festivāla apmeklētāju vēl tikai kūņojās ārā no Rīgas (vai citām pilsētām), arī lielākie „pievedumi” ar rīkotāju organizēto speciālo autobusu vēl bija tikai ceļā. Arī apskatnieks festivāla teritorijā ieradās tikai uz trešo grupu (tā bija „Apēdājs”), pa ceļam pagūstot uzmest aci izmaiņām. Ahilleja papēdis pērn bija autostāvvietas un telšu pilsētiņa – abas to nepietiekamās ietilpības dēļ. Brīvu zemes pleķu dēļ diez kādi uzlabojumi stāvvietu ziņā nebija veikti arī šogad, taču brīnumainā kārtā šogad tas kaut kā nebija jūtams – iespējams, ka daudzi apmeklētāji tiešām atsaucās organizatoru aicinājumam ierasties ar alternatīviem transporta veidiem. Savukārt telšu pilsētiņa šoreiz no ēnainā nostūra tika aizvirzīta tālāk, kur tai bija gana vietas. Uz to nācās doties pa garumgaru metāla žogiem norobežotu koridoru, taču nekādi netapa skaidrs, kāpēc pa to tika dzīti arī tie nācēji, kuriem uz telšu pilsētiņu nemaz nevajadzēja, un kurus varēja teritorijā laist pa centrālo eju, ko izmantoja aparatūras un ēdamlietu pievešanai, kā arī mūziķu ielaišanai.
Par grupām. „Apēdājs” spēlēja kā vienmēr – skarbi un primitīvi. Taču viņu „alkometāls” plus grupas līdera Artūra un kādreizējā „dzelzs vilku” basģitārista Armanda atbrīvotā komunikācija ar klausītājiem lika pamatakmeni tai savējo sajūtai, kas turpinājās abas festivāla dienas. Tālāk – „AK69”. Ja nu kāds bija iemaldījies nevietā, tad pirmām kārtām tā bija šī poproka grupa, kura nāk prātā ar pāris saldeniem radiosingliem (piemēram, „Draugs”) ap 2006./2007. gadu. Taču nospēlēja viņi labi, turklāt pat nenorāvās no apmeklētājiem ar alus bundžu pa pakausi, kas pierāda vien to, ka „Klang!” publika ir miermīlīga un gatava uzklausīt arī šādu mūziku. „Mēs esam piepildījuši savu sapni – ar savu poproku uzstājušies „metālistu” festivālā!” līksmoja „AK69” vokālists. Starp citu, pēc viņiem uz lielās skatuves uzstājās „Oranžās brīvdienas”, un šī brigāde ar savu ska-roku (paši gan viņi savu mūziku dēvē par turbo folku) bija krietni vien kaitinošāki – varbūt tāpēc, ka spēlēja vienveidīgāk un ilgāk. Pa starpu abām minētajām pie mazās skatuves klausītājiem pa putekļiem palēkāt piedāvāja igauņu „Evestus”, kurā, cita starpā, pie bungām sēž rīdziniece Taņa, kas savulaik muzicēja pašmāju brigādē „Gatling”. Interesants „industrial metal”, kas lika aizdomāties par muzikāli ģeogrāfiskajām īpatnībām – piemēram, latvju zemē nav nevienas šādā stilā muzicējošas komandas, bet Igaunijā to ir pārpārēm, sākot no leģendārajiem „No Big Silence” līdz „Pedigree” un citām blicēm. Kāpēc tā, ej nu zini.
Tumsai iestājoties uz mazās skatuves kāpa „Frailty”, kas lika bažīties, vai viņi kārtējo reizi nesagribēs klausītājiem rādīt „augsto mākslu”, proti, programmu, kurā dominētu viņu supergarās un drūmās kompozīcijas, kas brīvdabas festivālā nu nekādi neiederētos. Turklāt mazā skatuve ar labu un jaudīgu skaņu neizcēlās, bet „Frailty” ir jāskan labi, citādi šī grupa zaudē lielu daļu sava šarma. Taču viss bija labākajā kārtībā – „Frailty” skanēja daudzmaz normāli, spēlēja perfekti un atstāja ļoti cienījamu iespaidu. Noteikti pirmās dienas labākā grupa. Akurāt pusnaktī gan klāt bija arī paši „hedlaineri” – Māris Žigats un brāļi Lundes jeb „Pienvedēja piedzīvojumi”, taču viņu izpildījumā bija uzskatāmi jūtamas lielās pauzes sekas. Taču nekas, klausītāji vienalga pamatīgi izpriecājās pie „pieniņu” vecajiem, labajiem hitiem – skanēja pat „Jel” un 1994. gadā ražotā „Gumijas līme”! „PP” ap rudeni sola arī novitātes, tā kā – gan būs labi. Apskatnieks promejot vēl „uzmeta ausi” cēsinieku brigādei „Enhet”, kas laikam joprojām skaitās labākā „metalcore” brigāde Latvijā, lai arī jau gadiem būtībā neko īpaši jaunu nepiedāvā. Bet varbūt arī nevajag, ir labi tā, kā ir.
Atgriežoties festivāla teritorijā otrajā dienā, nācās secināt, ka telšu pilsētiņā ir uzradies „melnais caurums”: proti, ja kāds uz turieni devās (vai jau bija aizdevies), tad vairs neatgriezās, bet, ja atgriezās, tad tam šajā labu paziņu un draugu nometnē vai pa ceļam uz to acīmredzami bija uzklupuši citplanētieši un izsūkuši pēdējās spēka (un daudziem arī prāta) paliekas. Pārmetumu akmens organizatoru dārziņā – vai tad tiešām bija tik grūti un dārgi atšlepēt kādu ūdens mucu, kas kalpotu atvēsināšanās nolūkiem? Telšu pilsētiņā tas esot beidzies ar gaismas ātrumu. Pēc neoficiālas informācijas, šoreiz slimnīcā no Klaņģu kalna nogādāts tikai viens saulē „atlūzis” indivīds, lai gan tādu varēja būt arī vairāk un sekas - smagākas. Par laimi, savējie savējos bēdās nepameta un stiepa ēnā, taču šādā svelmē varēja gadīties visādi.
Pirmās sestdienas brigādes apskatnieks nedzirdēja, „klangošana” tika sākta ar „Rīta stieni”, kurā pie mikrofona ir Herbe, bet pārējie, šķiet, bija nolasīti turpat uz vietas vai arī dažas dienas pirms koncerta. Labs „ska punk”, sociāli asi un/vai ironiski teksti, šo komandu tiešām bija vērts dzirdēt. „Cantilena” no Igaunijas – kāpēc šie „trešmetālisti” tika nobāzti uz mazās skatuves, un kāpēc viņiem tika atvēlēta tikai pusstunda (kaimiņi gan spēlēja maķenīt ilgāk), atliek vien minēt, jo spēlēja viņi labi un kvalitatīvi, tiesa, mazliet vienaldzīgi, bez attieksmes. Tās toties pārpārēm bija pleskaviešu grupai „Arcanorum Astrum”: atbrauca „silti”, turpināja „sildīties”, tad pilnā aprīkojumā (grima maskas, melnas drānas, metāla atribūtika - šajā karstumā!) kāpa uz skatuves un ar pilnu jaudu nomauca savu „blekmetālisko” programmu, bet pēc tam palika „tusēt” līdz pat festivāla beigām! Šie puiši un augumā sīciņā taustiņniece laikam varētu piedalīties triatlona sacensībās... „Arcanorum Astrum” mūzika gan bija pārāk vienveidīga, lai kārtīgi iekustinātu publiku, un te nelīdzēja pat gluži veiksmīgie simfometāla iestarpinājumi. Tiesa, poļu „Lacrima” klājās vēl grūtāk – arī viņiem, tāpat kā „Cantilena” un „Arcanorum Astrum”, savas prasmes nācās rādīt uz mazās skatuves (pie tās klausītājiem nebija, kur piesēst), bet poļu skumīgais „death doom” spēja pulcēt pavisam nepiedodami mazu publikas saujiņu, kura atdzīvojās vien „Lacrima” uzstāšanās beigu daļā, kad vokālists tiem atdeva savu pusizdzerto šņabja pudeli.
Uz lielās skatuves pa to laiku dzīvojās pašmāju „Deodium” un „Chaosact”, kuriem par pārgurušas publikas uzmanību nebija jāsūdzas. „Deodium” spēlēja gan vecās dziesmas no EP „Saules kalpi”, gan arī jaunākus gabalus un darīja to ļoti veiksmīgi – jau sen novērots, ka viņu vokālists dzied ar pārliecību par sevis teikto un prot šo pārliecību iedvest arī klausītājiem, kas nevar palikt nepamanīts. Savukārt „Chaosact” ir relatīvi jauna grupa ar pazīstamiem vārdiem uz tās borta – kādreizējais „Flaying” vokālists plus daļa no pēdējās „Huskvarna” sastāva. Iesākumā jau šķita, ka labus saskaitāmos skaitot kopā sanākusi švaka summa, taču uz koncerta beigu daļu šīs grupas izpildītais „old school thrash & death” sāka iepatikties – tātad, lai izdarītu kādus secinājumus, „Chaosact” jāpaklausās vēl kādā koncertā. Taču vakara nagla tomēr bija norvēģu „Dominanz” – trijotne spēlēja labākajās norvēģu „blekmetāla” tradīcijās un neļāva atslābt ne uz mirkli. Iespējams, ka skanējuma padarīšanai par jaudīgāku noderētu vēl viena ģitāra, taču „Dominanz” firmas zīme ir tieši šāds sastāvs. Uzstāšanos noslēguši ar savu pašu labāko dziesmu „Dream Of Fire”, norvēģi lika ar interesi gaidīt savu jaunāko albumu, kuram tūlīt, tūlīt vajadzētu parādīties latvju mūzikas veikalu plauktos. Žēl, ka pēc „Dominanz” labi uzdotā toņa nākamo grupu vajadzēja gaidīt vairāk nekā stundu. Nē, protams, varēja doties pie mazās skatuves klausīties „Elkupi”, ko daudzi arī darīja, bet vēl labāk būtu bijis šo stundu izmantot kaut kam lietderīgākam. „Elkupe” varētu spēlēt gan folkmūzikas pasākumos, gan „elektroniķu” burziņos, gan pie „metālistiem”, gan kluba „Depo” dzīlēs, jo viņu izpildītā vēnu griežamā mūzika iederētos jebkurā no tiem, taču brīvdabas pasākumā... Nē. Organizatoriem vispār piemita dīvaina tieksme grupas programmā ievietot absolūti nepiemērotos laikos. Tā, piemēram, „Darrva” bija paredzēta pēc vieniem rītā, bet „Dehead” – pat divos, lai gan šādā laikā vieta uz skatuves parasti pienākas jaunuļiem vai tādiem, kas satrakojušos publiku spēj labi nogādāt pie miera.
Šoreiz festivāla izskaņa vispār padevās maķenīt šķība. Kā vieni no „hedlaineriem” bija iecerēti smagā rokenrola lielmeistari „Rūsa”, taču grupas līderis Viesturs Polikarps šoreiz kaut kā bija sapinies meistarībā. Protams, pamatīgs un patīkams pārsteigums bija ieraudzīt pie ģitāras šī aroda lielmeistaru Egonu Kronbergu, taču izklausījās, ka aizkulisēs dzirdētajām baumām par to, ka šādā sastāvā nav aizvadīts pat neviens mēģinājums, ir zināms pamats. Solopartijas bija vērienīgas (tiesa, šādā gadījumā prasās ritma ģitārists, lai Poļiku ar viņa „baseni” neatstātu lepnā vientulībā mēģinot noturēt dziesmas līniju), bet nepārtrauktās ģitāru maiņas tracināja. Kopsummā tāds spļāviens uz gludekļa vien sanāca – ne īsti kārtīgs mauciens, ne īsti kārtīga ģitārmeistarības paraugstunda. Arī izvēlētais repertuārs bija mistisks – sen apnikušais „Lai dzīvo 8. marts” priekšā un pakaļā, tas ir, koncerta sākumā un tā beigās, bet „Ķēdes suns” – tikai piesolīts, ne nospēlēts. Vēl vieniem veterāniem no „PND” ar festivāla noslēgšanu gan gāja vēl grūtāk: protams, panki ir panki, viņi bez alus nevar, nedrīkst un arī nevajag, tomēr vismaz kādu, kas spēj nostāvēt uz divām kājām, uz skatuves vajadzētu. Nu labi, ja ne gluži nostāvēt, tad vismaz darīt tā, lai kaut divi no grupas dalībniekiem spētu vienlaicīgi spēlēt vienu un to pašu dziesmu... Labā ziņa no „PND” uzstāšanās – panki nemirst, arī Latvijā ne.
Kāds ir rezumējums? Beigu galā izrādījās, ka vai nu festivāla rīkotāji ar programmu tomēr uzminējuši, vai arī cilvēkiem pērn bija tā iepaticies „klangot”, ka viņi bez liekas domāšanas arī šogad bija ielikuši šo festivālu apmeklējamo sarakstā. Sabraukušo bija pat vairāk nekā pērn, kādi 1400 cilvēku, kas nozīmē, ka „Klang!” nebūs ar „mīnusiem”, kas savukārt nozīmē, ka tas notiks arī 2015. gadā. Kas arī bija jāpierāda.
Foto: Gints Ivuškāns/F64 Photo agency
Šogad festivāla „Klang!” galvenie mākslinieki bija Māris Žigats ar savu grupu „Pienvedēja piedzīvojumi”.