RECENZIJA: Pozitīvs "Positivus"

Droši vien vairāki tūkstoši ļaužu šodien savās darbavietās ieradušies šļaugani un noguruši, taču atpūtušies un laimīgi – astotais mūzikas festivāls „Positivus” ir veiksmīgi aizvadīts/nosvinēts. Apskatnieks bija izlaidis pēdējos trīs „pozitīvos” festivālus, tāpēc šoreiz gan tika pieņemts lēmums ar kādreizējās dzērājbasketbolistu paaudzes cienīgu apņemšanos – tagad vai nekad!

 Festivāla programma gan līdzinājās iepriekšējiem gadiem, tas ir, jau iepriekš bija paredzams, ka Salacgrīvā apskatniekam būtībā nav nekas meklējams, taču tāpēc jau šādi pasākumi ir interesanti, ka tajos vienmēr tomēr var uziet kādu līdz šim nezināmu pērli. Starp citu, šī trīs gadu pauze pat deva priekšrocības salīdzinājumā ar „Positivus” uzticīgākajiem faniem, proti, ar svaigāku aci bija iespējams novērtēt, cik ļoti festivāls ir audzis.

Nu jau vairākus gadus „Positivus” ir trekniem burtiem ierakstīts Baltijas valstu mūzikas cienītāju kalendāros kā obligāti apmeklējams pasākums, tāpēc bija skaidrs, ka cilvēku arī šoreiz tur būs vesels lērums, un rīkotāju ieteikums ierasties Salacgrīvā laicīgi, neievelkot šo padarīšanu līdz pat piektdienas vakarpusei, uztverams nopietni. Pēc „Positivus TV” dzirdētās informācijas, ap 7000 cilvēku to bija uztvēruši tik nopietni, ka atspērušies uz Salacgrīvu jau ceturtdien, taču tas nenozīmē, ka viņi tur garlaikojās – telšu pilsētiņā dzīvība (un uzdzīve) sita augstu vilni arī dienu pirms paša festivāla starta šāviena. Piektdien ap trijiem dienā iebraucot Salacgrīvā, nācās atdurties pret sastrēgumu jau uzreiz pēc tilta, taču bažām par sēdēšanu šajā „korķī” vismaz līdz festivālam „Klang!” vai pat „Labai dabai” nebija ne mazākā pamata – rinda uz priekšu virzījās relatīvi ātri un jau pēc kādām 20 minūtēm varēja piebraukt pie vārtiem uz autoglabātuvi un telšu stutētavu. Savukārt pa ceļam varēja iepazīties ar pilsētas ainavu, tas ir, piemērošanos „Positivus” nedēļai. Ja pirms daudziem gadiem daļa salacgrīviešu kurnēja, kas nu tagad būs, troksnis un pārdzērušies jaunieši, kam tas viss vajadzīgs utt., u.tjpr., tad tagad pilsētas iedzīvotāji izpratuši vieglas peļņas iespējas: uz festivāla laiku piedāvā īrēt istabas, dzīvokļus, pagalmus vai brīvus zemes pleķīšus pie mājas, gatavi uzcept kebabu vai pagatavot kaut ko citu apēdamu, var ieliet alu, var aizvest mājās. Pareizs piegājiens!

Ejam tālāk: noskaiti desmit eiro par iebraukšanu oficiālajā festivāla stāvlaukumā un oficiāli esi kļuvis pozitīvs. It kā pilntiesīgai tapšanai par „Positivus Festival” apmeklētāju vajadzētu ietikt arī tā teritorijā un paklausīties kaut vai vienu grupu, taču esot arī tādi, kas telšu pilsētiņu nemaz nepamet (tā gan notiek arī citur Eiropā) – burziņš tāpat garantēts, bet nauda par nenopirkto biļeti ietaupās. Organizācija pie iebraukšanas un arī turpmākās automašīnu un cilvēku sadales pa sektoriem un vietām lika cieņā noņemt cepuri (vai vismaz saulesbrilles) – gluži kā Eiropā! Pie ieejas telšu pilsētiņā gan tobrīd bija milzu rinda, taču nekā pārsteidzoša, tā ir visos lielākajos festivālos. Par to, ka „Positivus” ir Eiropas mēroga festivāls, vairs sen nav jāšaubās – pietiek aplūkot kaut vai sabraukušo automašīnu valsts reģistrācijas numura zīmes. Pirmdien bija pieejama arī oficiālā statistika – izrādās, festivāls pulcējis vairāk kā 25 000 viesu, tajā skaitā ne tikai no Baltijas un Skandināvijas, bet arī Vācijas, Britu salām, Itālijas, Nīderlandes un pat citiem kontinentiem.

Iekļūstot Zvejnieku parkā uzreiz nācās apgādāties ar „Positivus ‘14” ceļvedi (starp citu, ārkārtīgi uzjautrinoša lasāmviela, bet par to nedaudz vēlāk), jo citādi orientēties ļoti plašajā muzikālajā un izklaides pasākumu piedāvājumā būtu grūti. Sešas skatuves plus „Tallin Music Week” stends ar akustisko mūziku (plus pludmale ar saulrieta un saullēkta vērošanas iespējām), kinoteātris, bērnu sala, atrakciju vietas, Smuko lietu tirdziņš, varen plaša un nomaļus nobāzta ēdināšanas zona ar smaku kā Čaintaunā utt. Subjektīvi gan šķita, ka „Palladium” un „Red Bull Music Academy” skatuves vajadzēja samainīt vietām, tas ir, pirmo atstāt kā deju zāli, kur varētu stampāt grīdu līdz rītam arī lietus gadījumā, savukārt „Palladium” tumšajā telpā skanošā mūzika labāk iederētos brīvā dabā, taču jādomā, ka rīkotājiem bija savi apsvērumi darīt tā un nekā citādāk.

Pirmais apskatnieka muzikālais pieturas punkts bija pašmāju grupa „Audience Killers”, kas savā debijas diskā izklausījās pat vairāk nekā labi. Uzstāties pirmajiem nav joka lieta, turklāt lielajā estrādē, kas gan festivālā pēc lieluma bija tikai otrā skatuve (tā saucamā „Nordea”), un, iespējams, uztraukums nospēlēja savu lomu. „Audience Killers” spēlēja neslikti, taču šīs grupas līderim jāiet kursos, lai pamācītos komunicēt ar klausītājiem. Otrs variants – atturēties no runāšanas. Taču paldies viņam par to, jo apskatnieks netīšām nonāca pie „I Love You” skatuves (starp citu, tā festivālā piedāvāja visinteresantāko programmu), kur tieši tobrīd uzstājās pašmāju brigāde „The Citizens”: enerģisks roks ar elektronikas elementiem, spēlēja pārliecinoši un ar iedvesmu, spējot aizraut daudzus. Ir vērts pasekot šo puišu gaitām arī turpmāk. Uz lielās jeb „Lattelecom” skatuves pa to laiku jau krāmējās virsū „FM Belfast” – diezgan „frīkains” pasākums, taču prom mukt no viņu mūzikas negribējās. Bet vajadzēja, jo tajā brīdī „Palladium” skatuvi dimdināja kāda nezināma grupa. Ārkārtīgi enerģiski dimdināja, roks ar „postgrunge” elementiem, ļoti interesanti un spēcīgi. Kas tie tādi, no Britu salām vai kurienes? „Es viņiem palīdzēju producēt vienu dziesmu,” informēja pienākušais Ralfs no „PeR”. Izrādās, ka lietuvieši – grupa „Freaks On Floor”. Laba manta!

Tālāk – garāmejot „Nordea” skatuvei, kur tobrīd uzstājās „Birth Of Joy” – nīderlandieši tiešām centās atsaukt atmiņā 70. gadu roku, taču nodevīgi to samaisīja kopā ar dažādām nepiederošām piedevām, tāpēc apskatnieks tā arī pagāja garām..., uz lielo skatuvi, uz „The Horrors”. Šī grupa pirms trīs nedēļām Mežaparka Lielajā estrādē iesildīja pašus „Kings Of Leon” un šķita, ka viņiem šī skatuve ir par lielu un piemērotāks būtu „Positivus” formāts. Izrādās, ka nē – Mežaparkā viņi likās daudz huligāniskāki un nepieradinātāki, bet te tādi kā... safrizēti. Dīvaini. Šajā pat laikā uzstājās arī minētajā ceļvedī ieteiktie nešvilieši „Cherub”, kuru „mūzikā sajaucas izjusti „funk” ritmi ar delikātiem un popsīgiem bītiem”. Iespējams, ka formulējums ir pareizs, taču pārāk garš – to varēja definēt kā „praida elektrosintīpopu”. Diez ko ilgi noturēt interesi par sevi „Cherub” nespēja, lai gan spēlēja stilīgi. Neliels inspicējošs gājiens uz „KDi Dabas skatuvi” beidzās ar nonākšanu pie tās tumšādainās dīvas Eniye uzstāšanās laikā – kā svaigs gaisa malks karstā jūlija dienā! Pati skatuve bija iekārtota visai dīvaini – neliela, ar šaubīgu aparatūru, klausītāji sēdēja kāpu nogāzē un notiekošo uz skatuves vēroja no augšas, bet šī Eniye te iederējās kā brāļu Kļičko kulaks uz acs. Nudien interesanti!

Neliela nostaigāšana gar „ILY” skatuvi, kur uzstājās „Tallinn Draggers” (sāka cerīgi, diemžēl turpinājums bija neko neizsakošs) un grūtā izvēle – doties klausīties „You Me At Six” vai „K.Remonts”? Izvēle nosliecās par labu pašmāju veterāniem ar Ievu Akurateri, Juri Riekstiņu, Gintu Solu un Juri Kroiču priekšgalā, kuriem piepalīdzēja taustiņinstrumentu pavēlnieks Kaspars Tobis no „dzelzs vilkiem”. Eleganta uzstāšanās ar grupas veco hitu atgādināšanu, Akurateres spalgo balsi (jaunākā gadagājuma klausītāji aizspiestām ausīm bēga ārā), Solas ģitārspēles paraugdemonstrējumiem un Kroiča aizrautību, vienīgi nešķita, ka „Palladium” skatuve bija īstā, kur to visu atrādīt. Bet pie tā jau nav vainojami mūziķi – brīžiem absolūti netapa skaidrs, pēc kādiem kritērijiem organizatori vadās, lai noteiktu, kurš uz kuras skatuves uzstāsies un cikos.

„Junip”, Laura Mvula un „Future Islands” bija pēdējie trīs piektdien uz „Nordea” skatuves. Labi, atšķirīgi, interesanti, taču – nekā aprakstāma, jo nekā īpaša, tāpēc arī tika klausīti „ar vienu ausi”, garāmskrējienā. Nekā aizķeroša, turklāt vēlāk izrādījās, ka šāds pat vai vismaz līdzīgs viedoklis ir daudziem. Pa starpu tam apskatnieks piestaigāja uz Dabas skatuvi, jo gribējās uzzināt, ko pārsteidzošu būs sarūpējuši „Mona de Bo” Edgari Rubenis un Eihmanis, kuriem kompāniju veidos „Aparāta” līderis Pēteris Helmss. Pirmais pārsteigums bija tas, ka šāds trio bija tikai „uz papīra”, jo realitātē sastāvs bija pavisam citādāks (bez Helmsa), otrais pārsteigums – viņu izpildītā psihedēliskā (vai pat „acid”) mūzika, ko bez iepriekšējās sagatavošanās nesagremot. Jā, visu laiku kaut kas notiek arī uz dīdžeju un elektroniskās mūzikas skatuves, kas spēj pulcēt daudz interesentu (poļu Rebeka ir pat visnotaļ OK), taču šī ir specifiska mūzika, tā jāsaprot. Uz lielās skatuves – „Phantogram”. Sākumā jau šķiet, ka te nekā nebūs, taču pamazām harizmātiskā vokāliste Sāra Bartela spēj aizraut un ievilina šīs formācijas tīklos. Amerikāņiem ir patīkams elektronikas piesitiens, kas liek piestāt un paklausīties. Labs atradums! Pēc tam uz „ILY” skatuves „Get Your Gun”, dāņu rokmūzikas trio, kuri, pēc daudzkārt pieminētā ceļveža veidotāju domām, „spēlē apbružātu roka apakšžanru kokteili”, taču patiesībā savas progresīvā roka kompozīcijas velk tik garumgaras, ka liek doties uz citu skatuvi.

Lai gan – nekur tālu doties nedrīkst, jo jāgaida vakara paši galvenie mākslinieki, grupa „Elbow”. Šī gaidīšana gan ir ar zināmu nolemtības piedevu, jo apskatniekam „Elbow” fenomens ir neizprotams un brīvdabas festivālā viņu skanējums prognozējams vēl garlaicīgāks. Par laimi, tā gluži vis nav: daudziem pirmajās rindās tiešām ir asaras acīs, vīri spēlē ļoti kvalitatīvi un sirsnīgi, komunicē ar publiku un var papriecāties arī par skaistajiem skatiem, proti, gaismu projekcijām uz koku galotnēm. Taču ar kolēģiem vienojamies, ka šīs projekcijas arī ir skaistākais brīdis „Elbow” uzstāšanās laikā, savukārt sajūsma par šo brigādi izskatās pārspīlēta. Par to, protams, skaļi nevienam labāk neteikt – vainos absolūtā pāķībā. Miegs vēl nenāk, tāpēc var doties uz „The Sound Poets” vai „Carnival Youth”. Pēdējie ir tuvāk. Kauperēni & Co skaņojas kā īstas rokzvaigznes, tomēr viņu programma šoreiz nepārliecina – vairāki gabali krīt no tās ārā. Starp citu, „Carnival Youth” būtībā iesāk arī sestdienas programmu un vai nu ņemtas vērā pirmajā uzstāšanās reizē pieļautās kļūdas vai arī programma pārstrādāta atbilstoši lielākai skatuvei, taču nu uzrāviens ir pavisam cits. Tiesa, gan nakts koncertā pie „ILY” skatuves, gan nākamajā dienā pie „Nordea” klausītāju pūļi ir iespaidīgi: pirmajā reizē meitenes rindojas pat otrajā stāvā (uz puišu pleciem), bet otrajā dienā laukums pie estrādes ir teju pilns, neskatoties pat uz to, ka uzstāšanās bija pusdivos, kad lielākā daļa apmeklētāju vēl tikai mazgāja muti un brokastoja. „Carnival Youth” nenoliedzami ir šā brīža latvju „karstākā” grupa, un, ja melns kaķis pāri ceļam skrienot neapgāzīs sālstrauku un nesasitīs spoguli, mēs par viņiem vēl daudz dzirdēsim.

„Uh, šķiet, ka sestdienas galvenais jautājums būs tāds: kā no iespaidu pārpilnības un laimes nesajukt prātā?” – protams, atkal citēts ceļvedis, kas ar saviem patosa pilnajiem pieteikumiem tiešām lika jukt prātā. Iesākumā gan autostāvvietā nepieskaitāmības draudus radīja kaimiņi, kuriem kādu pusstundu bija eksistenciālas dabas problēmas, proti, neviens īsti neprata „uztīt kāsi”. Taču viss beidzās laimīgi – „kāsis” tika uztīts, nomaitāts, tad ļaudis paguva padalīties piedzīvojumos par dažādu „ripu” ēšanu un beigta balle, nācās doties atkal guļā. Diezgan smieklīgi vēlāk bija lasīt policijas oficiālo statistiku par aizturētajiem, pie kuriem, ar suņu palīdzību vai bez tās, atrasta „nezināmas izcelsmes zaļa viela” – tur to varēja grābt ar lāpstu un šķūrēt kaudzēs! Starp citu, alkohola stenda rekords bija 3,19 promiles – arī cienījams cipars.

No muzikālā viedokļa diena sākas ar kādu Stefan Rausch uz „ILY” skatuves – lai arī uzvārds kreptīgs kā „Rammstein” nosaukums, puisis ir austriešu dziesminieks. Pusvienos uz lielu klausītāju atsaucību Raušam cerēt būtu nereāli, taču viņš, šķiet, būtu gatavs ar aizrautību spēlēt kaut vai pieciem cilvēkiem (apskatnieks saskaitīja 22), un tas tiešām nostrādā – cilvēki ar interesi paklausās viņa īpatnējās manipulācijas ar ģitāru. Pēc jau minētajiem „Carnival Youth” kā nākamie dienas kārtībā uz „Nordea” skatuves ir „dzelzs vilki”, taču – kas tad tās? Izrādās, „vilki” šoreiz nāk komplektā ar savu Jauno Jāņu orķestri, lai gan afišas un programmiņā tas it kā nav minēts. Eu, tā gan neies cauri, ne šoreiz! Apskatnieks dodas uz „ILY”, kur piesolīta lietuviešu hipsteru iemīļota indīroka apvienība ar grūti atminamo nosaukumu „Garbanotas Bosistas” un šī izrādās pareizā izvēle – stilīgs „fanks”, kas brīžiem atgādina citu lietuviešu komandu „Skamp”. Atpakaļ ejot vēl var dzirdēt „uijā, uijā, nikni vilki” un novērtēt pašu lielāko rindu festivālā – pie bankomāta (vakarpusē tur rindojās pat vairāk nekā 50 cilvēku).

Kaut kādas pārbīdes uz pašu okupētās „Palladium” skatuves bija veikuši igauņi, jo „Wilhelm”, šķiet, tomēr spēlēja citā laikā. Un diemžēl spēlēja švaki – viena no grupām, kas radīja mēmu jautājumu, kāpēc tā pastāv, kam uzstājas un kāpēc skaitās dzirdēšanas vērti. Daudz interesantāki bija uz „ILY” skatuves dzirdamie igauņu „Junk Riot”, kuri gan kā tādi „Blur” šo britu slavenajā „Song 2” centās visās savās dziesmās izbraukt uz vienu veiksmīgi atrastu motīvu – dažbrīd tas pat izdevās. Pirms tam gan bija vēl šis un tas interesants uz lielajām skatuvēm. Piemēram, „Kid Karate”, kuri mēģināja maukt spriganu un asu roku, tikai viņiem diez ko tam nepietika pulvera. Taču nekas – tāpat labi! Tiesa, ne tik labi kā „Pharoah Sanders Quartet” – apskatnieks jau bija „brīdināts”, ka šis džeza saksofonists savā arodā ir īsts monstrs (protams, labā nozīmē), bet viņš pārspēja pats sevi. Nebija šaubu, ka šis 74 gadus vecais vīrs spēlēs teicami, nebija nekāds arī pārsteigums pārējo viņa kvarteta mūziķu profesionālisms, bet kā viņš to visu prata pasniegt – dievīgi! Velnišķīgs vīrs, improvizācijas lielmeistars, to grūti aizmirst.

Uz lielās skatuves – „Daughter” un Anna Calvi. Pirmo vokāliste ar ārkārtīgu nopietnību izpildīja savas melanholiskās kompozīcijas, taču to kopumā gribējās raksturot ar vārdu salikumu „kā nāvei parādā”. Savukārt Anna Calvi ar koši sarkanajām lūpām ģitāru mocīja kā Džoanna Džeta, izskatījās kā īru republikāņu kaujiniece, bet izpildīja asas popdziesmas. It kā ne vainas, arī publika viņu novērtēja godam, taču kaut kas tomēr kopā nelīmējās. Toties King Charles gadījumā viss līmējās: tauta pārpildīja pie „Nordea” skatuves esošo laukumu, daudzi sēdēja vai stāvēja kāpu joslā, bet vienalga nešķita, ka visiem pietiks vietas. Publikā kāda meitene turēja ropkās šim Borata, Džimija Hendriksa un Lenija Krevica krustojumam veltītu plakātu ar uzrakstu „King Charles, Call Me!” ar telefona numuru apakšā – šo mūziķi pie mums mīl arī burtiskā nozīmē. Jāpiebilst, ka šajā brīdī biļetes uz sestdienu vairs nepārdeva, viss, „anšlāgs”, aizrijās arī līdz tam labi regulējamā apmeklētāju plūsma pie galvenās ieejas. Ņemot vērā to, ka teritorijas paplašināšanas iespējas nav redzamas, „pozitīvajiem” droši vien nāksies prātot par ļoti nepopulāru soli, proti, par biļešu cenu paaugstināšanu.

King Charles savu darbiņu nudien paveica teicami – ja kādam vēl nebija pozitīvs noskaņojums, tad tagad tāds radās. Apskatnieks vēl paspēra pāris solīšus uz kāpu pusi, kur uz Dabas skatuves uzstājās „Svema”. Šī grupa spēlē itin cienīgu krievu roku, tāpēc šķita interesanti. Ģitārists skaņojoties uz skatuves ļuļķē, bet pēc tam „končiku” nomet turpat pie skatuves, kāpu smiltīs. Cita nacionālā mentalitāte. Šajā brīdī pēkšņi nāca apskaidrības, kas tik ļoti ikdienā pierasts jau otro dienu nav dzirdēts Salacgrīvā – krievu valoda! Krieviem laikam šāda mūzika ir pasvešāka. Toties igauņu valoda gan skanēja ik uz soļa, bet nav arī brīnums – robeža tuvu, grupu gandrīz tikpat, cik no Latvijas, katrai līdzi savi atbalstītāji.

Uz „Lattelecom” skatuves klāt bija izšķirošie notikumi – Ellie Goulding. Šķiet, pati perfektākā uzstāšanās. Ellijas Goldingas hiti var nepatikt, taču uzreiz bija skaidrs, kāpēc viņa ir te, kāpēc uz lielās skatuves un kāpēc tik ļoti pieprasīta visā plašajā Eiropā. Priekšnesums nostrādāts „uz pieci ar krustu”, perfekti fona vokālisti, labs instrumentālais pavadījums – viss kā nākas. Klausītāju tonusu mazliet nosita programmas vidusdaļā skanošās pāris akustiskās dziesmas, taču Goldinga to ātri laboja ar spēcīgākajiem hitiem. Izskatījās, ka arī viņai pašai ļoti patika šī uzstāšanās un emocijas tiešām nāk no sirds. Uzjautrināja dziedātājas nemitīgā ņemšanās ap savu matu sakārtojumu dziesmu starplaikos – kā tāda bīstamā mājsaimniece, nudien... Līdz „Kraftwerk” vēl bija kāds laiciņš jāuzgaida, un šo pauzi varēja aizpildīt ar pašmāju grupas „Martas asinis” uzstāšanos, tomēr šo rindu autoru kājas aiznesa pie alternatīvā hiphopa meistara Tricky – šķita, ka šī mūzika nebūs apskatniekam pa zobam, bet tā izrādījās fundamentāla kļūda, Tricky bija pat ļoti OK! Žēl, ka viņa priekšnesumu nolaidības dēļ nesanāca pavērot no paša sākuma, lai gan – varbūt labi, ka tā, jo brīžiem viņš ar savu kompanjoni „uzsēdās” uz vienas frāzes un skaitīja to līdz pat klausītāju samaņas zaudēšanai. Radās arī pamatotas aizdomas, ka Tricky uz skatuves pīpē kaut ko aizliegtu un dzer grādīgus atsvaidzinājumus, jo viņš teju vai pakārās mikrofona vadā ar to nepārtraukti vingrodams, bet beigu galā kaut ko tomēr „uzkāra” skaņas nodrošinājumā. Visi dzīvi, viss beidzās laimīgi.

„Kraftwerk” – vakara nagla. Ja precīzāk – tādai tai vajadzēja būt. Lai labāk varētu novērtēt viņu šovu, organizatori bija sarūpējuši pat 15 000 speciālo 3D brillīšu. Uz ekrāniem redzamais bija nudien iespaidīgi, taču – kuru gan mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ar kaut ko tādu vairs pārsteigsi?! Ja arī Zvejnieku parkā būtu nozvēlies citplanētiešu šķīvītis, lielākā daļa vienalga būtu žāvājoties devusies uz savām teltīm, bet te nebija pat nekā tik iespaidīga. Savukārt „Kraftwerk” mūzika ar 70. gadu beigu hitu „The Robots” priekšgalā jau sen vairs nešķiet aktuāla, bet brīvdabas festivālā – neiederīga. Rezumējot – daudziem guļamstunda pienāca ātrāk, nekā tas sākotnēji bija plānots. Žēl, jo, kā izrādījās, nakts programmā mīklainais projekts „Secret Act” patiesībā ir King Charles dīdžeja sets. Esot bijis pat vairāk nekā labs.

Nākamā diena iesākās ar... To vairs apskatnieks neredzēja, jo, kā jau tas bija iepriekš plānots, pēc „Kraftwerk” bija devies savās gaitās. Pēc lasītā spriežot, svētdien bija beigusies „Positivus” direktora Ģirta Majora vara pār augstākajiem spēkiem – kad sestdien Cēsīs lija, Limbažos – gāza, bet gar Salacgrīvu riņķī un apkārt kā draudīgi dobermaņi klīda melni mākoņi, festivālam neuzlija ne lāses. Taču svētdien klāt bija episki apokaliptiski grēku plūdi, kas noskaloja festivāla „Hurricanes” cienīgos putekļus, arī dažu labu telts konstrukciju un stendu, un apmeklētāju iepriekšējo dienu paģiras (cerams). Ar savu vienaldzību pret notiekošo uz skatuves un ap to esot izgāzušies „Bastille”, toties ļoti labi sevi parādījuši „Alunagoerge”, „The 1975” un „The Kooks” – vismaz tā stāsta. Savukārt apskatnieks pie sevis prātoja – vai bija vērts braukt uz „Positivus”? Ja jau tik šausmīgi negribējās doties pie Rīgas asfalta un vilka atpakaļ uz Salacgrīvu, tātad - bija.