LIELĀ SARUNA: Ģirts Majors un Positivus - veiksmes stāsts
Kad 2007. gadā Salacgrīvas Zvejnieku parkā pirmoreiz tika noorganizēts festivāls «Positivus», diez vai daudzi tam prognozēja ilgu mūžu: dārgas biļetes, tālu no Rīgas, acīmredzami lielas izmaksas utt. Taču «pozitīvais festivāls» ik gadu uzņem aizvien lielākus apgriezienus, nu izplešoties jau trīs dienu garumā un pulcējot ap 30 000 cilvēku.
Paši galvenie šī grandiozā festivāla rīkošanas «vaininieki» ir trijotne no Saldus, kas kopš 2003. gada saucas koncertaģentūra «Positivus Music» – Ģirts Majors, Andis Zusts un Linda Andersone. Redzamākais no šīs trijotnes ir Ģirts Majors, ar viņu tad arī garāka saruna par «Positivus Festival» un ne tikai par to.
– Pastāsti, kā nokļuvi mūzikas biznesā – biji ar to saistīts cilvēks vai vienkārši mūzikas mīļotājs?
– Nācu no žurnālistikas pasaules – agrāk strādāju LNT un «TVNet» ziņu portālā. Tas bija tāds studiju un pēcstudiju darbošanās laiks, kurš ilga piecus gadus. Pēc tam notika straujš pavērsiens, kas zināmā mērā noveda pie pirmā koncerta, ko nolēmām rīkot, – mums, draugu pulkam, kas joprojām esam kopā un esam arī kompānijas līdzīpašnieki, tika piedāvāts organizēt vācu grupas «De Phazz» koncertu «Sapņu fabrikā». Tas bija pirms 11 gadiem, pirmo reizi, kad viņi bija Rīgā. Šis koncerts bija diezgan liels veiksmes stāsts, un nolēmām turpināt nodarboties ar kaut ko līdzīgu. Protams, zināmas iestrādes, kā līdz tam varēju nonākt no žurnālistikas lauciņa, bija – piemēram, skolas laikā Saldū nodarbojos ar dīdžejošanu, vidusskolā organizējām tiem mērogiem diezgan lielus koncertus, piemēram, «Jauns mēness» žetonu vakarā, «Līvu» koncerts. Tādējādi skolas laika nodarbošanās pārauga tajā, ar ko nodarbojamies tagad. Tā bija sava veida nejaušība, kurā var saskatīt diezgan skaidras likumsakarības – jau diezgan agrā vecumā bijušas domas par mūziku un ar to saistītu pasākumu organizēšanu, ir bijusi vēlme būt tuvāk mūzikai.
– Labi, viena lieta ir noorganizēt «Līvu» koncertu Saldū, bet te – vācu grupa, «Sapņu fabrika» utt. Tā vairs nav nejaušība!
– Tobrīd biju beidzis darbošanos gan televīzijā, gan arī «TVNet», un domājām, ko darīt tālāk. Ideja bija vienkārša: jāsāk kaut kas savs. Tas iekrita gadā, kad Rīgā tika rīkots Eirovīzijas dziesmu konkursa fināls. Tātad būs daudz cilvēku, būs liela interese, vajadzētu kaut ko noorganizēt. Strādājām tajā virzienā, taču Eirovīzijas laikā nekas nesanāca. Kaut kādā veidā nonācām pie «De Phazz», kuri savukārt ilgu laiku meklēja iespēju šeit uzspēlēt. Tālākā ķēdīte jau bija viegla, jo mums bija mediju vidē darbojoties gūta izpratne par to, kā to izdarīt – arī mārketinga jomā. Arī tehniskā ziņā bija attāla sajēga, kas ir nepieciešams, līdz ar to faktiski galvenais jautājums bija dabūt pareizo projektu, kuram ir potenciāls. Mūsu gadījumā panākumu atslēga bija dabūt īsto grupu, kas varētu dot grūdienu tālākai attīstībai. Protams, bijām vairāk nepieredzējuši, un viss notika citādi nekā tagad, tomēr vienalga būtiskākā sadaļa, kura ir tā grupa, kuras koncertu rīko. Droši vien daudzos citos gadījumos mums viss nebūtu sanācis tik veiksmīgi kā gadījumā, ja grupa ir ļoti populāra un ir pilnībā izpārdots koncerts.
– Jums bija diezgan ilga iešūpošanās: 2003. gadā rīkojāt «De Phazz» un «The Cardigans», 2004. gadā – «Fun Lovin’ Criminals» un Gorana Bregoviča koncertus, un tikai 2005. gadā parādījās Mobijs un citi nopietnāki vārdi. Droši vien pirmajos gados vispār nebija pat biroja?
– Tieši tā! Esam trīs draugi: Linda ir no finanšu pasaules, Andis Zusks, mans klasesbiedrs, ilgus gadus strādāja mārketinga nozarē reklāmas aģentūrā. Būtībā es biju vienīgais, kurš no pirmās dienas bija visā tajā iekšā, pārējie katrs palīdzēja savu kompetenču robežās. Pirmais birojs mums parādījās 2005. gadā, kad tika rīkots Mobija koncerts, – bija viena istabiņa Brīvības ielā, sākām domāt arī par kādiem papildu darbiniekiem. Taču ilgu laiku tā bija tikai tāda taustīšanās, tas nebija bizness. Šādā biznesā tikai ilgtermiņā parādās, vai spēj tikt galā ar dažādām īstermiņa problēmām. Jā, mums bija arī tādas – parādi utt. Pirmais koncerts bija ļoti veiksmīgs, bet nākamie divi – «The Cardigans» un «Fun Lovin’ Criminals» – riktīgi mīnusi. Pēc tam organizējām Gorana Bregoviča koncertu Ķīpsalā. Ilgu laiku ar biļešu tirdzniecību gāja ļoti vāji, un jau likās, ka viss – ja Bregovičs neaizies, ar koncertu rīkošanu vairs nenodarbosimies. Bet Bregovičs beigās tika izpārdots, pa ceļam nāca piedāvājums rīkot Mobija pasākumu, kas bija pirmais lielais projekts, un tas viss kļuva nopietnāk. Taču faktiski Bregovičs bija kā indikators: ja arī šis koncerts nebūtu veiksmīgs, domāju, ka būtu grūti turpināt.
– Daži koncertu organizatori definējuši, ka bieži vien uz saviem pasākumiem aicina mūziķus, kurus vēlas dzirdēt paši, tā teikt, lai pašiem prieks un vēl arī draugiem svētki. Vai jūs tā rīkojaties?
– Jā un nē. Protams, darbojamies konkrētā lauciņā, izskatām variantus, par kuriem varētu būt interese un motivācija tos atvest uz Latviju, un šajā gadījumā svarīgi, lai pašam būtu kaut kāda sajēga par šo lietu. Taču tajā pašā laikā, ja pārāk aizraujies ar to, tad nav labi, – visvieglākais veids, kā zaudēt naudu, ir organizēt koncertus, kurus vēlētos dzirdēt tavi draugi. Es parasti smejos, ka man ir lētāk saviem draugiem izmaksāt braucienu uz koncertu ārzemēs nekā vest viņiem šo grupu uz šejieni un zaudēt naudu. Ir jābalansē: ja kāds atnāk un saka, ka nepieciešams rīkot kāda konkrēta izpildītāja koncertu, jo tas tagad ir populārs, tas nenozīmē neko. Jāskatās, vai šeit ir potenciāls pārdot kādu biļeti, un te nevar vadīties tikai pēc tā, ko saka draugi.
– Diezgan niansēta lieta... Gan jau arī pašam bieži vien ir tā, ka šķiet – šī nu gan ir teicama grupa, kā gan varētu neizpārdot tās koncertu!
– Organizējot festivālu, protams, ka tā programmā ir grupas, kas man patīk un ar kurām es lepojos, taču tās visbiežāk nav tās, uz kurām var pārdot biļetes, – citreiz gan gadās arī tā. Taču pārsvarā tā makšķere, ar kuru pārdod biļetes, ir pavisam citi vārdi, nekā pats vēlētos redzēt. Taču, ja skatās koncertu rīkošanas praksi desmit gadu griezumā, nevar teikt, ka superveiksmīgie koncerti sanākuši ar izpildītājiem, kurus es pats absolūti neklausītos. Piemēram, «Muse» – tā nav grupa, par kuru vajadzētu kaunēties, ka esi ar to uztaisījis biznesu. Ir jāmāk izprast, vai konkrēto grupu, kas parādījusies pie apvāršņa, var attiecināt uz Latviju, kas ir tā publika, kas varētu nākt uz koncertu, vai šeit tādai grupai varētu sarīkot koncertu. Ir, piemēram, daudzas populāras grupas, kas bieži vien skan radiostacijās, taču tām auditorija ir tāda, kas uz koncertiem nenāk. Ir cilvēki, kas nemaz nezina, ko viņi klausās, viņi nezina nevienas grupas nosaukumu. Taču kopumā daudzas lietas ir ļoti intuitīvas, tur nav nekādas formulas, tikai gaumes un pieredzes apkopojums ir tas, kas var ļaut izvēli izdarīt pēc iespējas pareizāk. Starp citu, skaitliski vairāk ir tādu koncertu, kuros naudu pazaudē, tāpēc ir svarīgi, lai tie koncerti, kuri ir nopelnījuši, nosegtu šos mīnusus. Bet mums nav par to jāgaužas, jo tagad ir pilnīgi citas lietas, kāpēc rīkojam koncertus, piemēram, «Palladium» koncertzālē. Mums ir svarīgi veidot mūsu biznesa aktīvu, proti, veidot kaut ko paliekošu, un tas nekas, ka attiecīgajā dienā zaudēsi naudu – ilgtermiņā tas atpelnīsies. Tas arī būtībā ir iemesls, kāpēc nonācām pie idejas rīkot festivālu: ja rīkojot vienas dienas koncertu zaudē naudu, tad beigās vairs nesaproti, kā vārdā to dari. Tāpēc jādomā par kādu lietu, kuru ilgtermiņā vari izveidot par stabilu projektu.
– Pirmais lielais brīvdabas festivāls, uz kuru esi bijis pats, esot bijis pērn Glastonberijā notiekošais. Tātad idejas pirmsākumos tev nemaz nebija tā – o, kāds milzīgs mūzikas festivāls, es arī gribu tādu sarīkot?!
– Kad sākām, tad patiesi nebiju bijis tādā īstā brīvdabas festivālā, taču pēdējā laikā Eiropas festivālus tomēr apmeklējam. Jā, sākotnēji no mūsu trijotnes tikai Linda, kas pāris gadus dzīvojusi Londonā, bija paviesojusies kaut kādos festivālos, bet mēs, saldenieki, ne. Taču, es domāju, savā ziņā mums tas pat palīdzēja: ja esi redzējis kādu lietu, neapzināti to mēģini taisīt līdzīgi, ievietot šejienes apstākļos, un tad brīnies, kāpēc nesanāk. Taču izpratne par to, kas ir festivāls, mums bija. Mēs diezgan daudz par to spriedām un domājām, līdz izveidojām tādu kā darba grupu, kurā saaicinājām visus pazīstamos, kas ir saistīti ar mūzikas nozari un kuriem ir lielāka pieredze. Tad cītīgi spriedām par festivālu, kādam tam jābūt, – vai tas ir pilsētas vai ārpuspilsētas utt., lai tam visam, ko mēs šeit Latvijā darīsim, būtu jēga. Daudz mācījāmies no šiem draugiem, kuriem bija zināšanas un pieredze pateikt konkrētas lietas tā, lai mēs tās sadzirdētu, – domāju, ka šie padomi bija vērtīgāki un deva lielāku labumu nekā tad, ja mēs mēģinātu kopēt kaut ko jau redzētu. Te ir pilnīgi cita tirgus situācija, ārzemju pieredze te der, bet kopēt to nedrīkst. Ir jāņem vērā vietējie faktori, kas ir svarīgi tai publikai, kas varētu braukt uz šādu festivālu. Kad to apzinājām, viss sāka attīstīties.
– Kāpēc šāda vietas izvēle, kāpēc ne, piemēram, Jelgava?
– Kad izlēmām, ka rīkosim ārpilsētas festivālu, loģiski izsecinājām, ka tam jānotiek pie jūras. Ārzemniekiem ir diezgan grūti saprast tādu piejūras valsti kā Latviju, ja kaut kas apjomīgs tiek rīkots vietā, kas nav pie jūras. Otra lieta, pilnīgi praktiska: ja pie jūras, tad vietā, kur mazāk odu. Piekraste mums ir gara, tātad nākamais – iespējami vienkāršāka piekļūšana. Kur te ir no Rīgas tuvākie simts kilometri? Kur labākā šoseja, ātrākā? Lielu izvēles iespēju nav, tikai gar Baltijas šoseju. Braukājām gar piekrasti, bet beigu galā šo konkrēto vietu, kur tagad notiek festivāls, ieteica viens no darba grupas, ja nemaldos, tas bija [bijušais «Prāta vētras» menedžeris] Aldis Hofmanis, kurš teica, ka Salacgrīvā ir tāds Zvejnieku parks. Aizbraucām apskatīties, sākotnēji divatā, mums likās – kāds te festivāls, te taču nekas nevar notikt! Aizbraucām uz Saulkrastiem un tikāmies ar pašvaldības cilvēkiem, bet tur nebija piedāvājamu vietu, kas mums izmēru ziņā derētu. Tad vēlreiz visa darba grupa, kādi 15 cilvēki, aizbraucām uz Salacgrīvu, un visi teica: «O, šeit! Nevar būt labākas vietas par šo, te taču viss ir gatavs!» Jā, vietas izvēlē gan traucēja tas, ka paši nekur nebijām bijuši, tāpēc bija grūti iztēloties, kā tas viss varētu izskatīties. Taču darba grupā bija džeki, kas Eiropas festivālus izbraukājuši krustām šķērsām, un viņi mums deva pareizos padomus. Atlika vienīgi izdomāt festivāla nosaukumu.
– Vai tad ar nosaukumu varēja rasties kādas problēmas? «Positivus Music» rīko «pozitīvo festivālu» pozitīviem cilvēkiem – uzreiz taču skaidrs, ka tas atbilst noskaņai!
– Nē, nosaukumu mēs domājām ilgi, ilgi, jo negribējām likt tajā savas kompānijas nosaukumu. Mums likās, ja festivāls neizdosies, tad būs sadragāta arī kompānijas reputācija. Vēl – kad sākām realizēt savas idejas, viens no dotajiem padomiem bija tāds: ja vēlaties nobeigt savu pasākumu, nosauciet to par festivālu. Latvijā ir bijusi festivālu tradīciju pieredze, taču īsta veiksmes stāsta nebija. Protams, padomju laikos bija dažādi ilglaicīgāki pasākumi, bet, ja skatās no biznesa viedokļa, nekas veiksmīgs nav bijis. Arī mums nebija pārliecības, ka no šī pirmā pasākuma izaugs kaut kas liels, mūsu mērķis bija nenoslīkt pavisam. Līdz pēdējam negribējām pasākumu saukt «Positivus Festival», taču neko labāku izdomāt nespējām. Izrādās, ka esam izdarījuši pareizo izvēli.
– Kādas bijušas lielākās «Positivus Festival» problēmas? Viena lieta ir zīmēt plānus, pavisam cita – redzēt to realitātē. Piemēram, transporta problēma: ceļš ir tāds, kāds ir, un citādi tur nepiebrauksi. Varbūt bijušas vēl kādas negaidītas situācijas, kas saistītas ar tīri praktiskām lietām?
– No praktiskā viedokļa kopumā šī vieta tomēr ir ļoti piemērota – Latvijas mērogam tas ir ļoti liels pasākums, uz kuru sabrauc tūkstošiem apmeklētāju dienā. Drīzāk lielākā problēma, ka tajā apkaimē nav naktsmāju. Daudzi cilvēki gribētu dzīvot citās vietās nekā kempings, bet ir ļoti maz iespēju par saprātīgu naudu noīrēt kādu mītnes vietu. Tā ir lielākā problēma. Otra lieta – cerams, ka uzbūvēs «Rail Baltic» dzelzceļa līniju un tur tuvumā būs kāda pietura, tas no infrastruktūras viedokļa visu padarītu vēl vienkāršāku. Jā, protams, tagad ir jāpastāv rindās, bet ārzemēs ir tāpat. Ir viens brīdis, kad tiešām sagāžas kādi 60% no visiem apmeklētājiem, sēž sastrēgumā un nebūt nav laimīgi par to, bet, ja vēlies teritorijā iekļūt komfortablāk, izbrauc no Rīgas divas stundas agrāk un sastrēgumā neiekļūsi! Daudzi jaunieši uz šejieni brauc ar autobusiem – arī nekādu problēmu. No infrastruktūras viedokļa šī vieta ir ļoti pateicīga – ja tā būtu tālāk no Rīgas, būtu vēl grūtāk, jo jārēķinās arī ar tehniskajām izmaksām. Arī māksliniekiem nokļūšana uz šejieni ir maksimālais attālums, ko viņi var atļauties. Arī lidosta relatīvi tuvu, līdz ar to lielās zvaigznes var salīdzinoši ātri nokļūt nākamajā uzstāšanās vietā.
– Kā ar radošo pusi? Vai ir kāds piemānījis, nav atbraucis? Atminos, cik visi ļoti satraucās, kad brauca Pīts Dohertijs – atbrauks vai neatbrauks un, ja atbrauks, tad kādā skatā... Beigās gan viss bija OK.
– Nav bijis problemātisku lietu, kas radītu kādas īpašas galvassāpes, viss attīstījies pietiekoši organizētā veidā. Piemēram, 2005. gadā uzstājās «Muse», kas ir augstas klases grupa un cēla festivālu jaunā līmenī. Tagad vairs nekoncentrējamies uz to, lai visu naudu iztērētu vienai superzvaigznei, bet vēlamies programmu radīt bagātāku un daudzveidīgāku. Protams, visus stilus nepārklāt, bet vēlamies, lai izskanētu daudz aktuālu un interesantu mūziķu, nevis katru dienu notiktu pa pāris ievērojamu mākslinieku koncertiem, bet pārējā laikā uzstātos grupas, kuras vari redzēt arī citos pasākumos. Tas pilnībā attaisnojas, turklāt tā mēs tiekam arī ārzemēs daudz labāk pamanīti. Protams, nekad nevarēsim izpatikt visiem. Ir cilvēku loks, kas ir lojālā publika, un festivāls jārīko tāds, kas, pirmkārt, būtu interesants viņiem. Protams, būtisks faktors ir tāds, ka ir jāpārdod biļetes, – šis nav kādu nevalstisku organizāciju vai pašvaldības finansēts pasākums, divas trešdaļas naudas jānopelna, pārdodot biļetes, un tikai trešdaļa ir no sponsoru piesaistes un uzņēmumiem, kas nodrošina apmeklētāju ēdināšanu. Ja nespēsim pārdot biļetes un piesaistīt sponsorus, tad šāds festivāls nemaz nenotiks. Varam būt laimīgi par to, ka pie mums ar šādu mūziku var pārdot biļetes, ka cilvēkiem tas interesē. Šāda festivāla ar «indie/alternative» ievirzi nav ne lietuviešiem, ne krieviem!
– Lasīju, ka festivālā mākslinieku honorāriem tiek tērēts nedaudz mazāk par miljons eiro. Vai tiešām to var atpelnīt?
– Kopējais budžets šogad ir ap divi miljoni eiro, mākslinieku honorāru daļa aizņem nedaudz vairāk par pusi. Tāpēc arī biļete maksā tik, cik tā maksā, bet, salīdzinot ar jebkuru citu festivālu Eiropā, «Positivus» aizvien ir lētākais Eiropā. Mākslinieki šeit nespēlē par zemāku samaksu, taču pārējās izmaksas ir zemākas nekā Rietumeiropā. Protams, kopumā budžets Latvijas mērogiem ir gigantisks, tāpēc iespējas eksperimentēt ar katru gadu paliek aizvien mazāk – nākas strādāt ar to auditoriju, kas ir tava konkrētā publika, nevar vienā gadā pēkšņi šo pasākumu pārvērst, piemēram, par rokfestivālu. Drīzāk ir jautājums, kāpēc neveidojas citi festivāli. Manuprāt, cilvēkiem vajadzētu būt iedvesmai rīkot šādus pasākumus, varbūt ne uzreiz ar tādu vērienu, kā mēs sākām. Ja būtu iespēja [pagriezt atpakaļ laiku], mēs nebūtu tādu naudu tērējuši par grupām kā pirmajos gados. Īstam festivālam ir jāsākas ar kaut ko pavisam mazu, nelielā vietā, ar precīzu konceptu un orientētam uz precīzu auditoriju, un tad vienā brīdī festivāls var sākt strauji augt. Ja kāds censonis grib savā jomā kaut ko darīt, tad vienkārši nevajag baidīties tam ķerties klāt. Nav taču tā, ka Baltijā var būt tikai viens un tikai šādā žanrā strādājošs festivāls. Piemēram, kaut kur tuvumā Igaunijai, kur ir liels skaits roka publikas, turklāt tirgus viņiem ir lielāks nekā šeit – mēs taču redzam, ka igauņi ar prieku brauc uz Latviju!
– Tu rosini rīkot citus festivālus, bet būsim reālisti – «Positivus« pašlaik visus «apēdis». Zinu daudzus, kuri iekrāj naudu tikai tam, lai vasarā varētu aizbraukt uz šo festivālu.
– Kamēr nav citu īstu festivālu, tikmēr cilvēki brauc uz vienīgo. Ja pilsētā ir viens labs krogs, visi iet uz to, ja divi forši krogi un katrs citai publikai, cilvēki sāk sadalīties – vieni ies uz «metālistu» burziņu, citi dos priekšroku hipsteru «tusiņam». Nav tādas vienas mistiskas publikas, kas ietu uz absolūti visiem koncertiem, katrs izvēlas kaut ko savu. Protams, ja šie koncerti notiek pārāk lielā skaitā, tad publikas visiem nepietiks, taču, piemēram, ņemam kaut vai «Nine Inch Nails» un «Kings Of Leon» koncertus – tur taču ir pilnīgi dažāda publika, divas dažādas pasaules! Ja vien būtu kāds cita žanra apjomīgs festivāls, tas varētu izdoties. Protams, jāizpilda konkrēts mājasdarbs, kādus pāris gadus «jāēd zeme», jāstrādā. Turklāt nav katram šādam festivālam obligāti jāpiesaista superzvaigznes – festivāli nav atsevišķu mākslinieku koncerti. Jā, tie ir ļoti būtiska sastāvdaļa, lai cilvēki pirku biļetes, bet tikpat svarīgs ir šis socializēšanās faktors un daudzas citas lietas, kāpēc cilvēki brauc uz festivālveida pasākumiem. Daudzi neapmeklē «Positivus», viņiem varētu būt interesants kāds cits festivāls. Tas, ko nevajag darīt, – nevajag kopēt kādu konkrētu pasākumu, kurš ir liels un veiksmīgs. Tad nekas nesanāks. Bet ir daudzi un dažādi mūzikas žanri, un piemēri nav tālu jāmeklē. Skaties, kaut vai kantrimūzikas svētki Bauskā – viņi ir savā žanrā, savā stilā, un viņiem ir arī riktīgi forša publika! Galvenais, lai būtu cilvēki, kas savā žanrā ir, labā nozīmē, slimi un gatavi radīt lietas, par kurām stāvēt un krist. Bet agri vai vēlu šādi pasākumi būs, tie jau veidojas.
– Runājot par izdevumiem: «Positivus» ietvaros tiek rīkoti literātu klubiņi, var skatīties kinofilmas, notiek dažādas atrakcijas visas dienas garumā utt. Citos festivālos var tikai uzmest pa bundžām, izjāt ar mehānisko bulli, iedzert alu un paklausīties mūziku. Vai dažkārt neiezogas prātā doma, kam mums tas viss, varētu taču ietaupīt?
– Jā, izdevumi ir lielāki, taču tajā pašā laikā var ļoti daudz labas lietas uztaisīt bez naudas, nepieciešami tikai enerģiski cilvēki. Mums ir ļoti daudzi palīdzējuši un palīdz joprojām. Pirmajos «Positivus» gados vispār tērējam naudu gandrīz tikai ārzemju māksliniekiem. Māksliniekam jebkurā jomā nepieciešama publika, un festivāls var šo publiku dot. Nav tā, ka visi prasa naudu: ja nāc ar pārliecību, spēj aizraut cilvēkus, daudz kas notiek vienkārši tāpat, bez naudas. Protams, nevar piecus gadus kādai grupai prasīt, lai tā brauc uzstāties par brīvu un vēl paši maksā par benzīnu. Ja mēs būtu šo festivālu jau no pirmā gada taisījuši tikai kā biznesa plānu un visu laiku skaitījuši naudu, mēs, visticamāk, to nebūtu vispār rīkojuši. Mūsu gadījumā ir tā: vispirms dari, tad rēķini un domā, kā to visu nomaksāt. Tas, protams, ir nedaudz psihi, bet dažas reizes tas sanāk, vēl neskaitāmākas reizes tas noved pie visai bēdīgiem iznākumiem. Mēs nezinām, kas būs pēc trijiem vai pieciem gadiem, taču varam būt laimīgi, ka esam tik tālu tikuši. Es uzskatu, ja kaut ko dari, nezaudējot veselo saprātu, tad vari nonākt pie laba rezultāta. Protams, ne visi tā var darīt, ne visiem izdodas.
– Esat guvuši atzinību arī starptautiskā līmenī – Eiropas eksperti uzteikuši «Positivus» kā festivālu, kura organizatori demonstrējuši vislielāko izdomu, uzaicinot mūziķus.
– Šī nominācija ir ļoti pagodinoša, jo visiem festivāliem Eiropā šobrīd sarežģītākā sadaļa ir programma – konkurence starp festivāliem ir milzīga. Lielākā problēma – kā dabūt sakarīgus «hedlainerus». Mēs esam savā ziņā privileģētā, savā ziņā sarežģītā situācijā, jo tirgus ir ļoti, ļoti mazs un nav maksātspējīgs, taču mēs cenšamies šos trūkumus pārvērst ieguvumos. Mūsu ieguvums ir tas, ka vienlaikus ir neliela konkurence un var atļauties programmu veidot, vairāk eksperimentējot un riskējot, neuztraucoties, vai tiešām šis «hedlainers» priekš vietējā tirgus būs tik spēcīgs, cik tam vajadzētu būt, lai savāktu pietiekami daudz klausītāju. Kopumā šis festivāls cilvēkiem ir interesants, ir arī kaut kāda inerce, pēc kuras cilvēki brauc [uz «Positivus»], līdz ar to varam atļauties veidot programmu ar neliela riska piedevu, taču, pēc mūsu kritērijiem, interesantāku, daudzveidīgāku un skaistāku. Nav, piemēram, obligāti jāņem kaut kāds dīdžejs, jo viņš taču šobrīd ir topā! Protams, es nerunāju par lielajiem festivāliem ar 60 000–100 000 apmeklētāju, bet mūsu izmēra festivālu ar 30 000 klausītāju kategorijā, es domāju, mēs izskatāmies ļoti labi. Es īpaši neraudu, ka mums katru gadu neuzstājas «Coldplay» vai «U2» – lielo festivālu problēmas ir daudz komplicētākas, jo stadiona līmeņa «hedlaineru» ir ļoti maz, katru gadu ir pieejami tikai kādi pieci, kas aktīvi koncertē. Līdz ar to lielajiem festivāliem ir ārkārtīgas problēmas izveidot programmu, lai nebūtu tā, ka vienu gadu ierodas 100 000 cilvēku, jo bijis spēcīgs «hedlainers», bet nākamajā gadā no šīm dažām neviena tūrēs nedodas, un tad nākas kost pirkstos un domāt, kā noturēt šo 100 000 klausītāju latiņu. Mums sakritības dēļ tikt pie kāda skaļa vārda ir daudz vieglāk nekā viņiem pēc tam noturēt šo līmeni. Eiropā festivālu kļūst pārāk daudz, tie visi notiek šajās dažās konkrētajās nedēļas nogalēs vasarā, tāpēc visi uztraucas. Anglijā vispār – tur viss ir šausmīgi dārgs, tur grupām jāmaksā milzīgas summas un konkurence ir neapskaužama. Kopumā es neteiktu, ka lielajiem festivāliem dzīve ir vieglāka nekā mums savā līmenī. Dažos rokfestivālos programmās parādās Deivids Guetta vai kāds dīdžejs – kas tad tas vairs par rokfestivālu!? Nākas piesaistīt šādus vārdus, lai tikai varētu pārdot iespējami vairāk biļešu. Tas nav tas, ko mēs gribētu.
– Par šā gada «Positivus Festival» – kas ir galvenās grupas jeb «hedlaineri», kas ir tādas, par kurām jums pašiem lielākais lepnums?
– Man pašam lielākais prieks ir par «Elbow», kuri reti dodas uz festivāliem ārpus Anglijas un, ja dodas, tad vienmēr izvērtē, uz kurieni brauc, pirms un pēc kā viņiem būs jāspēlē un tamlīdzīgi, ļoti rūpējoties par savu tēlu. «Elbow» daudziem šeit neko neizsaka, bet koncertā redzēsi, kā cilvēki raudās, viņiem tas būs atklājums. Starp citu, lielākais lepnums festivālu rīkotajiem ir tieši dot iespēju cilvēkiem atklāt kādu sev līdz šim nezināmu mākslinieku. Piemēram, cilvēks varbūt šogad brauks uz «Kraftwerk», bet uz vietas redzēs vēl pāris tādus koncertus, kas viņu aizraus tā, ka viņš pēc tam šīs grupas sāks klausīties un beigās viņam pasākums jau asociēsies nevis ar «Kraftwerk», bet tieši ar šo iepazīto grupu. No jaunajām grupām gribētu ieteikt «Temples» – par to es ļoti, ļoti turēju īkšķus, lai mums izdotos to dabūt uz festivālu. Arī «The Horrors», no jaunajām amerikāņu grupām «Future Islands». Liels prieks arī par «Bastille» un Eliju Goldingu, kas ir vieni no pieprasītākajiem vārdiem festivālos šovasar, un tas, ka relatīvi tik viegli mēs pie viņiem esam tikuši, arī rada lielu gandarījumu. Būs daudz interesanta!
– Kā tu domā, kur slēpjas «Positivus» fenomens? Simts kilometru no Rīgas, dārgas biļetes, 40–60 grupas, no kurām plašākai auditorijai ir zināmas tikai dažas, tomēr katru gadu, labs laiks vai līst lietus, 20 000–30 000 cilvēku brauc uz Salacgrīvu!
– Tā ir īpašā gaisotne vai aura, kas rodas uz vietas, vienviet sabraucot cilvēkiem, kuri šeit ierodas ar mērķi redzēt kaut kādas grupas un labi pavadīt nedēļas nogali vai varbūt tikai vienu dienu. Koncentrētā veidā iegūsti emociju gammu, kas ļauj atslēgties no ikdienas rūpēm – daudziem pēc tam ir izjūta, ka nodzīvojušies tur vismaz nedēļu. Varbūt esi pilnībā redzējis tikai trīs koncertus, bet esi socializējies un komunicējies, ieguvis jaunus draugus. Protams, kopumā tā tomēr ir mūzika un gatavība to klausīties, kas vieno visus šos cilvēkus. Bet mūsu uzdevums ir vienkārši turēt pasākumu līmenī.