Liepājā festivāli dzīvi, citiem tik labi neveicas

Latvju zemē ir (vai bija) daudzi festivāli ar gadiem ilgi krātu pieredzi, taču ne visiem laimējies izdzīvot. Noturīgākās tradīcijas ir Liepājā, kur nomainījušies jau vairāki pasākumu rīkotāji, taču pats galvenais ir panākts – vēju pilsēta bez mūzikas pasākumiem nav palikusi.

Leģenda kopš 1964. gada

Par pašu pirmo Liepājā pierakstīto mūzikas festivālu, kas fiksēts nu jau mūžībā aizgājušā šīs pilsētas patriota Edgara Lūsēna grāmatā «Dzintarā kaltā rokenrola katedrāle», saucams Baltijas republiku estrādes kolektīvu salidojums – tas datējams ar 1964. gadu, norises laiks – no 26. līdz 28. jūnijam. Toreiz šajā pasākumā esot piedalījušies septiņi kolektīvi no trīs PSRS republikām, bet klausītāju skaits bijis... 2775. Kā labākais estrādes kolektīvs uz mūžu mūžiem vēsturē ierakstījies Kauņas celtniecības tresta ansamblis. Latviešiem tika labākā vokālista godalga – to saņēma Zdislavs Romanovskis. Pirmoreiz «Liepājas dzintara» nosaukums parādījies 1967. gadā, kad, cita starpā, uzvarēja mūsu pašu «Zvaigznīte». Klausītāju skaits – ap 2300, kas tomēr bijis vairāk nekā iepriekšējā gadā, kad uz festivālu sapulcējās vien nieka tūkstotis. Atminoties tos cilvēku pūļus, kas pulcējās Liepājas festivālos vēlākajos gados (pat ap 30 000), tas liekas smieklīgi, taču tie bija padomju gadi, pirmsākumi mūzikas pasākumiem. Vēlāk jau «Liepājas dzintars» ieguva pavisam citu vērienu, tāpēc bija ļoti dīvaini, ka šis tradīcijām pats bagātākais latvju festivāls beidza savu pastāvēšanu. Taču vieta tukša nepalika – Liepājas pusē mūzikas festivāli turpinājās. Tolaik jau paralēli ar «Liepājas dzintaru» risinājās arī brāļu Raivo un Mareka Mediņu rīkotais «Mēs – liepājnieki», pēc tam tā vietā nāca arī ikgadējais pludmales festivāls jeb «Baltic Beach Party». Tagad būtībā to pašu pludmales pasākumu šajā vietā rīko pavisam cita komanda – ar Uldi Akselrodu priekšgalā.

Milzīgs cilvēku pieplūdums

Kāpēc izbeidzās tik leģendārs pasākums kā «Liepājas dzintars»? Šobrīd to pat grūti pateikt. «Neesam mēs tādi vienīgie, arī Valmierai nepaveicās, arī citiem,» sarunā ar »VZ« jokoja Raivo Mediņš, kurš gan pie «Liepājas dzintara» rīkošanas tika būtībā pašos pēdējos gados. Viņa kontā 2000. gadā iedibinātie «Mēs – liepājnieki» (tie notika četras reizes), pēc tam arī «Baltic Beach Party» (desmit gadi), bet tagad brāļi Mediņi pārcēlušies uz Rīgu, kur Reiterna namā izveidojuši Latvijas 1. Rokkafejnīcu, – atšķirībā no tās Liepājas māsīcas šai izklaides vietai sokas ļoti labi. «Liepājā festivālus rīkojām ne jau ar lielām cerībām kaut ko nopelnīt – vienkārši gribējās piesaistīt cilvēkus Liepājai. Bija cerības, ka tas notiks citādi, varbūt nedaudz pārvērtējām savas spējas, jo vienmēr jau gribas jaudīgāk, spēcīgāk, kvalitatīvāk, labāk. Par «Liepājas dzintaru» – nācās 30. jubilejas reizes svinēšanu pārcelt no 2005. uz 2006. gadu, bet tas jau neko nemainīja. Man kā liepājniekam un arī uzņēmējam gribējās, lai šis festivāls pastāv, taču te jau ir jautājums arī Liepājas domei,» sarunā ar »VZ« prātoja Mediņš. «Pie trīsdesmitā festivāla arī apstājāmies. Bija gan vairākas idejas – varbūt nerīkot to katru gadu, varbūt rīkot to kā olimpiskajā ciklā ik pēc četriem gadiem, taču tā arī viss beidzās.» Par Liepājas labajiem laikiem gan visu to skaistāko: «bīčfestivāls» savulaik ir pulcējis pat 40 000–60 000 cilvēku.

Kāpēc šādas beigas?

Liepājā festivāli joprojām notiek, un, cerams, ka notiks arī vēl ilgus gadus, lai gan šā gada «Summer Sound» programma rada nelielas bažas par turpmāko. Lai gan – nav iemesla domāt, ka festivāla rīkotāji nezina, ko dara, ja jau spējuši pēdējos gados aizdabūt klausītājus līdz Liepājai. »VZ« gan jautāja Mediņam, kā viņš izskaidrotu tā laika Liepājas mūzikas festivālu bēdīgo galu. «Lielākā pirktspēja ir Rīgā. Kā organizatori precīzi sajutām to, ka ir svarīgi, vai esi «Rīgas virtuvē». Grūti noturēt to jaudu, lai piespiestu cilvēkus atkal un atkal braukt uz Liepāju. Vietējie nav gatavi maksāt 30 eiro par biļeti, lai gan tas ir normāli, savukārt rīdziniekiem Liepāja tomēr ir par tālu. Bet tolaik jau mēs nemaz negribējām to taisīt kā biznesu – vienkārši kā foršu lietu, lai pašiem interesanti un cilvēkiem prieks,» tā Raivo. Zināmā mērā brāļiem tas ir izdevies, jo kaut vai telšu pilsētiņas, vairāku skatuvju un citu jauku lietu tradīcijas nāk tieši no Liepājas puses. «Lai gan mēs neatradām kopsaucēju ar Liepājas domi, tomēr domājam, ka esam izdarījuši labu darbu: vismaz tagad pašvaldība redz, ka šādi pasākumi ir nepieciešami, un finansiāli tos atbalsta. Lai arī ne mūs, bet citus, taču tomēr atbalsta,» teic Raivo Mediņš. Viņam taisnība – «Summer Sound» tiešām nav jāsūdzas par pašvaldības attieksmi.

Ir arī sliktāki piemēri

Madonas «Sinepes un medus», Mazsalacas «Blieziens», Valmieras ikgadējais rokfestivāls, Cēsu «Fonofests», Jūrmalas «Tu esi pamanīts», Tukuma pusē notiekošā «Trincstoka», Kuldīgas «underground» skaistais ārprāts ar nosaukumu «Tabūns», smagās mūzikas pielūdzēju svētvieta Blomē zem «Metalshow» karoga, jelgavnieku «Mēs Tornim», laikam arī Baltinavas «Osvalds» (kaut kā nav par to informācijas...), vai tikai sarakstā nav jāiekļauj arī «Saldus saule» (arī nav informācijas...) – daudzi skaisti pasākumi, par kuriem varam gremdēties tikai atmiņās. Kāpēc tādas beigas? Katram cits stāsts. Grupas «Jumprava» bundzinieks, toreizējais Valmieras rokfestivāla direktors Aigars Krēsla »VZ« atzina, ka lielākā problēma bijusi nespēja konkurēt ar tā laika lielākajiem festivāliem – jau esošo «Baltic Beach Party» un tolaik strauji augošo «Positivus Festival». Valmierieši savu pasākumu Pauku priedēs izveidoja 90. gadu vidū, noturējās desmit gadus un bija vieni no iecienītākajiem, taču – nesanāca. «Lai noturētu līmeni, pēdējā festivālā cena par biļeti jau bija 12 lati, kas daudziem šķita kliedzoši daudz, viņiem to nevajag. Arī daudzi sponsori atteica, Valmiera esot province,» tagad smaida Aigars Krēsla.

Interesanti, ka Valmiera pēc būtības liekas perfekta vieta pasākumu rīkošanai, jo ir taču Rīgai vēl tuvāk, tomēr nē! «No loģistikas viedokļa teritorija tomēr ir par mazu – mums labākajos gados ieradās ap 10 000 apmeklētāju, un tas bija «līdz lūpai». Turklāt teritorija grūti kontrolējama, bija ārkārtīgi daudz bezbiļetnieku. Izmēģinājāmies visādi, bet nekā,» atminas Krēsla. «Sasummējot šo visu, sapratām, ka festivāls nes pārāk lielus mīnusus, nav tā vērts. Ar vienu vien Valmieras publiku nepietiek, sanāk tikai kādi 2000 cilvēku, tas nav tā vērts, jo mākslinieki tomēr arī kaut ko maksā,» prātoja Aigars Krēsla. Pēc neoficiālas informācijas, pastāv gan variants, ka Valmieras rokfestivāls varētu arī atdzimt – ir cilvēki ar šādu iniciatīvu. Jāgaida 2015. gads.