"Es nezinu, kas būs tālāk, bet doma ir tāda, ka aranžēšanu gribētu drusku nolikt malā un vairāk pievērsties rakstīšanai, kompozīcijai," saka pazīstamais komponists, aranžētājs un taustiņinstrumentālists Kristaps Krievkalns. 17. maijā viņš nosvinēja savu 40. dzimšanas dienu, un šai sakarā šovakar, 22. maijā, Rīgas Kongresu namā koncertā 40. takts vienkopus pulcēs savus draugus un skatuves kolēģus, lai kopīgi atskatītos uz radošajā dzīvē paveikto.
Koncertā piedalīsies solisti Māra Krievkalne, Marija Naumova, Madara Celma, Ingus Pētersons, Edvīns Zariņš, Normunds Rutulis, Ieva Kerēvica, Aija Andrejeva un Ginta Krievkalna, grupa Dakota, kā arī daudzi gaviļnieka tuvi draugi mūziķi.
«Četrdesmit gadi ir pagājuši kā dziesmas taktis ar dažādu taktsmēru, melodija skanējusi gan mažorā, gan minorā. Tāpēc šajā laikā krātās emocijas un sastaptos cilvēkus vēlos apvienot vienā – 40. taktī,» saka Kristaps Krievkalns un atklāj, ka koncerta pirmajā daļā skanēs jaunrades darbi, kas radīti īpaši viņa draugiem solistiem, bet otrā daļa būs retrospekcija par paveikto līdz šim, un tajā tiks iesaistīta profesionālu mūziķu stīgu un pūšamo instrumentu grupas. Reizē ar jubilejas koncertu klajā nāks arī mūziķa jaunais albums 40. takts.
Ekonomiski nepamatots
«Skaidrs, ka šāds koncerts ir ekonomiski pilnīgi nepamatots. Es negribētu teikt, ka tā ir ambīciju apmierināšana, taču, ja man bija tāda iespēja uz šo jubileju savākt visus kopā, es vienkārši gribēju to izmantot. Jo citas iespējas var arī nebūt,» spriež Kristaps Krievkalns. Viņš saka, ka 40 gadi paskrējuši gluži nemanot, turklāt dzīve tik strauji mainās, ka viņš nav pārliecināts, vai pēc desmit gadiem, kad viņam būs 50, visi draugi vēl spēlēs, vai kāds nebūs aizbraucis prom no Latvijas.
«Bērnībā man likās, ka akadēmiskā mūzika ir kaut kas vecs, bet rokmūzika ir kaut kas jauns un ka tas nekad nebeidzas. Tas varbūt nav korekts salīdzinājums, bet, kad biju uz Nika [Matvejeva] bērēm, mēs ar bundzinieku Gundaru [Lintiņu] ieradāmies savlaicīgi, nostājāmies malā un vērojām cilvēkus. Skatos: viens pēc otra nāk mani bērnības dienu elki – Opus Pro, Remix pārstāvji... Visi jau veči, sirmām galvām! Tā bija ļoti sirreāla sajūta. Viss tik ātri mainās – tikko vēl par viņiem jūsmoju, bet nu jau man pašam četrdesmit, un drīz nāks jaunais krievkalns, nāks nākamais džulians...»
Mūziķis pat īsti neanalizē gadus, «jo tie nemaina lietas būtību»: viņaprāt, 40 gadu nepavisam nav daudz. «Taču pēdējo gadu laikā pasaule mainās tā, ka mūzika kļūst diezgan sekundāra. Tādā ziņā, ka vienā brīdi tu esi populārs, bet jau nākamajā esi aizmirsts. Es nedomāju, ka tagad noiešu malā, ka mani aizmirsīs, bet es patiešām nezinu, ko darīšu pēc desmit gadiem – vai vispār spēlēšu, varbūt darīšu kaut ko citu. Jo... zini, par ko es baidos, ka mēs, mūziķi, vismaz man ir tāda sajūta, sevi stipri sadedzinām. Arī tāpēc ir šis koncerts – ja man ir iemesls, es gribu izteikties,» mūziķis it kā attaisnojas, kāpēc savu dzimšanas dienu viņam gribas nosvinēt uz skatuves. Tas, protams, būs tikai viens koncerts, jo tik lielu cilvēku skaitu savākt kopā tūrē pa Latviju esot nereāli.
Nekas tāds
Kristaps stāsta: komponists Zigmars Liepiņš pēc saviem jubilejas koncertiem katram mūziķim piemiņai uzdāvinājis grāmatiņas, kurās bija apkopotas bildes no koncertu tūres – interesantākie un skaistākie kadri. «Toreiz tam tik ļoti nepievērsu uzmanību, līdz... aizgāja Aivars [Brīze], aizgāja Niks [Matvejevs]... Tagad es uz to visu skatos pilnīgi savādāk. Un mani besī ārā, ka tad, kad kāds mūziķis aiziet, tiek taisīti milzīgi koncerti. Protams, pieminēt vajag, bet es atceros, cik dusmīgs biju, kad aizgāja Uldis Stabulnieks un tika rīkoti piemiņas koncerti – pirms tam neviens par viņu nelikās ne zinis. Neviens! Jā, arī tāpēc ir šis koncerts –gribas satikties, kamēr esam visi kopā....»
Taujāts, kas, viņaprāt, ir pats nozīmīgākais, ko sava mūziķa karjerā paveicis, Kristaps, ne mirkli nedomājot, atteic, ka «neko tādu». «To rādīs laiks. Viena lieta ir pavadīt mūziķus, šovus, taisīt aranžējumus... Es to saucu par stilista darbu, jo, kad mūziķis atnāk pie manis ar savu melodiju, es uztaisu dziesmu, lai viņam tā labi izskatās. Bet – vai tas ir kaut kas nozīmīgs? Es nedomāju. Rakstīt pašam sev – tā ir pavisam cita lieta, un to darīt ir trīsreiz grūtāk. Es esmu diezgan liels knīpstanga, bet – arī diezgan pacietīgs. Un, tā kā esmu nolēmis vairāk pievērsties rakstīšanai, sakostiem zobiem tas būs jādara,» mūziķis pasmaida un izstāsta, ka vasara viņam būs karsta. Ir ļoti daudz jāpadara, gatavojoties 8. Pasaules koru olimpiādei (World Choir Games), kas ir pasaulē lielākais koru mūzikas festivāls, un kas šogad no 9. līdz 19. jūlijam notiks Rīgā, uzņemot ap 20 tūkstošiem dziedātāju no visas pasaules. Vēl Kristapam šovasar ir darbs pie Marijas Naumovas jaunā albuma un jāuzraksta mūzika topošajai Leļļu teātra izrādei Kazlēni un vilks. «Esmu pateicīgs Valdim Pavlovskim [režisoram], ka vismaz līdz jubilejas koncertam viņš mani liek mierā. Bet, beigsies koncerts, būs jāsāk strādāt.»
Pārmet un nepārmet
Mūziķis atzīst: būtu ļoti priecīgs, ja arī viņa dēls Kristjēns Daniēls, kuram tūlīt būs 12 gadu un kurš mācās Mārupes mūzikas un mākslas skolā, sāktu «kaut ko darīt». «Pagaidām viņam ir tāds pats etaps, kāds arī man bija viņa vecumā – es skolā biju šausmīgs slaists, ļoti ignorēju visu obligāto, jo man patika darīt visu ko citu. Jā, es viņam to drusku pārmetu, un vienlaikus nepārmetu. Kad piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā sapratu, ka ir jāmācās, viss arī aizgāja, bet tīri no spēlēšanas viedokļa ir lietas, ko vairs nevaru sadzīt pat trenējoties, jo tas bija jādara no bērnības,» Kristaps to tagad apzinās, tāpēc arī bažījas, ka dēls drusku slinko.
Savukārt meitiņa Kristīne, kurai nupat palika pieci mēneši, jau pamazām tiekot radināta pie mūziķu dzīvesveida. «Gatavojoties uzstāties Nordea Rīgas maratonā, bērnu paņēmām līdzi uz mēģinājumu. Izskatījās, ka viņai bija ļoti interesanti – visus cītīgi pētīja. Un, kad Aisha paņēma paauklēt, uzreiz aizmiga,» stāsta laimīgais tētis, atgādinot, ka sieva Ginta viņam pasniegusi visskaistāko dāvanu vārda dienā – abu kopīgā mazulīte piedzima 18. decembrī.
Uzaudzis uz skatuves
Kristaps domā, ka varbūt nevajag bērnu visur vazāt līdzi, bet arī turēt izolācijā un izvest tikai pastaigāties arī nebūtu pareizi. «Lai pamazām pierod,» viņš pasmaida un saka, ka arī pats neko citu, kā tikai skatuvi, bērnībā nav redzējis. «Mana mamma bija dziedātāja VDA Daile, viņa bieži mani ņēma līdzi uz mēģinājumiem. Tāpat arī mammas māsa Māra [Krievkalne]. Es faktiski esmu uzaudzis uz skatuves, un man tas likās pilnīgi normāli,» stāsta populārais mūziķis, atzīstot, ka viņš savu dzīvi bez skatuves nemaz nevar iedomāties.
«Kad kopā ar Ojāru Grinbergu, kurš ir jau stipri gados, sākām braukt koncertu tūrē, skatījos uz viņu un domāju, ka nekas tur nesanāks – viņš bija galīgi sašļucis. Bet ar katru koncertu viņš palika arvien staltāks, arvien dzīvespriecīgāks, arvien laimīgāks – nu gluži kā vecs cirkus zirgs! Nu jā, skatuve ir kaut kāda narkotika,» Kristaps par to vairs nešaubās.
Vāveres ritenī
Savos četrdesmit viņš gan sapratis, ka vairs negribas skriet pakaļ katram aranžējumam, katram naudas gabalam, bet darīt tikai to, kas interesē viņu pašu. «Citādi šobrīd ir tā, ka es tikai skrienu, pelnu, bet pašam sev nekas nepaliek. Es negribu būt zvaigzne, bet mani arvien vairāk kaitina, ka, lai es varētu izdzīvot, man jāņem simt un viens darbs un jāskrien uz piecsimt piecdesmit vietām. Jo mūzikas tirgus Latvijā ir bišķiņ mafija: ja tu neizdarīsi, izdarīs cits un otrreiz tev var arī nepiedāvāt. Tas nozīmē: ja esi ticis tai vāveres ritenī, ir jāskrien. Bet tas riktīgi izdedzina. Riktīgi!» Kristaps ir vaļsirdīgs. Protams, viņam patīk būt mūzikā, tikai temps, kādā nākas skriet, vairs nepatīk, jo tas ir ļoti nogurdinoši.
«Okei, es nerunāju par tiem, kuriem tiešām ir grūti un nav darba. Es nerunāju par to, ka gribu dzīvot šiki, bet, ja es strādāju no rīta līdz vakaram, bez brīvdienām, un tas, ko varu atļauties, ir mazlietotas automašīnas vērts. Protams, tā šodien strādā daudzi, bet bez hipotekārā kredīta līdz dzīvoklim vienalga netiek... Tas man tiešām šķiet anormāli.»
Kur mūziķis rod spēku un enerģiju turpināt darboties mūzikā? «To smeļos ģimenē. Ginta man daudz palīdz. Ļoti daudz. Viņa ir pilnīgs miers. Laikam jau tas arī ir tas, ko pēdējos gadus esmu meklējis, – ka atnāku mājās un tur ir miers.»