Šo piektdien, 18. oktobrī, koncertbārā „Laternu stundā” notiks interesants koncerts – uz skatuves kāps „The Hobos”! Iespējams, šis būs atgriešanās koncerts, bet, iespējams, ka atvadu pasākums.
„The Hobos” tiek solīti savā labākajā «kaujas sastāvā» – Rolands Ūdris (vokāls), Egons Kronbergs (ģitāra), Mārtiņš Burkevics (basģitāra) un Vilnis Krieviņš (bungas). „Šādā sastāvā grupa spēlē jau kopš 1999. gada. „The Hobos” pirmais koncerts tā laika kafejnīcā „Ai Karamba” bija vērienīgs sākums, kas noteikti ir palicis daudziem atmiņā. Savā ziņā arī 18. oktobris būs kā „The Hobos” jaunais sākums – koncerts pēc vairāku gadu radošā pārtraukuma,” teikts koncerta reklāmas pieteikumā. Šoreiz tas ir visnotaļ pamatots. Starp citu, paralēli koncertam visas nakts garumā apmeklētāji varēs sveikt Ūdrīti vārdadienā.
„The Hobos” dibināti 1999. gadā, izdevuši četrus CD, no kuriem labākie bija „Numbvision” (1999) un „Perfect Solution” (2001). Ilgus gadus „hobosi” skaitījušies vieni no labākajiem Latvijā, taču mūziķu brīvdomības gars (sauksim to tā...) nav ļāvis grupai iekarot plašākus apvāršņus. Ko tagad dara „The Hobos”? Pirms gada uzspēlējuši kādā „festiņā” Lietuvā, bet vēl pirms tam... „Pat neatceros,” godīgi atzīst ģitārists Egons Kronbergs. „Pat nezinu, ar ko izskaidrot šo panīkumu. Mums bija kaut kāds enerģijas apsīkums. Laikam nevienam no mums nebija patiesas intereses, lai grupa spēlētu.”
Nevienam nav noslēpums, ka „The Hobos” līderis Ūdrītis ir tāds kā pašmāju Kurts Kobeins – traks, bet ārprātīgi talantīgs. „Protams, ka no Ūdrīša visvairāk atkarīgs, kas notiek, jo kas tā par grupu bez dziedātāja?! Viņš ir kā grupas seja, un, jo mazāk viņam ir interese, jo, loģiski, tā mazāka ir arī visiem pārējiem,” atzina Egons. „Skaidrs, ka no viņa daudz kas ir atkarīgs – lielā ziņā arī repertuārs, viņš taču nevar dziedāt dziesmas, kuras pašam nepatīk! Mums bija vecie gabali, mēģinājām arī jaunos, bet kaut kā tas viss izbeidzās, turklāt pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ. Es kaut kur aizbraucu, arī Mārtiņš, arī Ūdris, un kaut kā viss pašķīda. Sarunājām, ka tiksimies pēc mēneša, bet tā arī nesatikāmies. Kāpēc? Nezinu.”
Pirms pāris gadiem jau šķita, ka „The Hobos” atgriezīsies ar vērienu – bija pat pāris jubilejas koncerti, kurus Egons tagad atminas nelabprāt. „Jā, pēc tam plāni pazuda. Nospēlējām to jocīgo jubilejas koncertu „Fontaine Palace” – tas bija kārtīgs rokenrols. Aizbraucām vienu dienu ātrāk, un tā bija mūsu lielā kļūda... Kad bija jākāpj uz skatuves, mēs bijām galīgi „gatavi”, un ne jau Ūdris, kurš, cita starpā, bija visnormālākais. Jā, kaut kā tā mums iet ar to grupu...” Taču, cik bija noprotams sarunā ar Egonu, šādas kļūdas „hobosi” atkārtot vairs negrasās. „Gribētos stabilitāti – vairs negribas savu enerģiju pilnīgi tērēt vējā. Ja ir, tad ir un spēlējam, ja nav, tad... Man jau patīk spēlēt šajā grupā, cerams, ka arī pārējiem patīk. Arī cilvēkiem laikam patīk – nāk un prasa, vai tiešām atkal spēlēsim. Mums pašiem likās, ka sen esam aizmirsti un nevienam nevajadzīgi, bet, izrādās, ka ne! Cilvēki interesējas!” priecājas Egons.
Lai gan „hobosi” ir aizņemti arī citos projektos, vismaz Egons uzskata, ka tas netraucētu grupas darbībai – ja vien būs tāda interese. „Redzēs, kā mums izies šajā koncertā. Esam kārtīgi sasparojušies un noskaņojušies šai spēlei. Varbūt atkal radīsies interese. Ik pa laikam tā kaut kur pazib, bet tad atkal pazūd – vai nu kāds aizdzeras, „aiznarkojas” vai tamlīdzīgi. Vai šī uzstāšanās būs izšķiroša? Jā, mēs savā starpā tā arī esam sarunājuši – nospēlējam, paskatāmies, kā būs, kā izskatās, un tad izlemjam. Nav pat tik svarīgs pats koncerts un publikas atsaucība tajā, bet viss, kas ir ap to, – mēģinājumu būšana, mūziķu attieksme utt. Nospēlēsim, apsēdīsimies pie viskija glāzes un tad izdomāsim, ko tālāk.”