Recenzija: Kolka cool на русский лад

Jau mēnesi Latvijas kinoteātros skatāma Aika Karapetjana filma Cilvēki tur, kas, lai arī būdama krievu valodā un ar Pēterburgas aktieriem galvenajās lomās, tomēr tiek dēvēta par pēdējo gadu vienu no labākajiem latviešu kino veikumiem un šim apgalvojumam grūti nepiekrist.

Pirmais, kas nāk prātā pirms filmas noskatīšanās, ir skaļie pārmetumus par to, ka valsts nauda tika piešķirta krievu valodā runājošam izstrādājumam, lai gan nacionālais kino joprojām dzīvo pusbadā. Taču filmas režisora un scenārija autora Aika Karapetjana darbs ir spilgts apliecinājums tam, ka kino primāri ir māksla un tas atrodas ārpus robežām, ko nosprauž sabiedrība. Kamēr nacionālā piederība un pilsonība ir jēdzieni, ar kuriem operē politiķi, tikmēr kino, lai arī runā par šo pašu tēmu, uzrunā skatītājus gluži citā dimensijā — atstumtība, apjukums, savējie un svešie. Pēc noskaņas un emocionālajām krāsām filma Cilvēki tur ir kā Jura Poškus darba Kolka cool spoguļattēls: tik līdzīgi un reizē diametrāli pretēji.

Asociatīvi man Aika Karapetjana radīto kino gribas saukt par Kolka cool на русский лад, jo abās filmās, nomainot valodu un dekorācijas, tomēr tiek stāstīti līdzīgi stāsti. Purvciema augstceltnes vai piejūras ciemats, dīkdienīgi letiņi vai bravurīgi пацаны... Abas šīs realitātes piesūcinātas ar smeldzīgu apjukumu, no pusaudžu kurpēm iekāpjot pieaugušajā dzīvē. Šķiet, pašiem to negribot, Juris Poškus un Aiks Karapetjans ir radījuši savdabīgu kino diptihu, kurā katras atsevišķās daļas aplūkošana tomēr nesniedz pilnīgu ainu. Un, lai gan divkopienu sabiedrības termins pēdējā laikā tiek uzskatīts teju par politnekorektu jēdzienu, tomēr jāatzīst, ka abas filmas spilgtāk nekā jebkurš politiķis vai sociologs apliecina, ka Latvijā pastāv tieši šāda sabiedrība.

Darba dienas vakarā ērti ieslīgstu kino Rīga skatītāju zāles krēslā. Ir vēls vakars un uz pēdējo seansu pārsvarā atnākuši Rīgas centra intelektuāļi — adītās šallēs ietinušies hipsteri un baltās apkaklītes ar vinotēku smaržu uz lūpām. Mūsu karogs jau sen vairs nav meiteņu brunči, bet gan individualitāte, kas kā pēc pasūtījuma šūts uzvalks ir nedaudz stīva, taču ideāli piestāv kino Rīga greznajai videi. Taču filmas Cilvēki tur pirmās piecpadsmit minūtes ir ledlauzis, kas šo atmosfēru salauž ar milzīgu troksni. Purvciema bezpersoniskās augstceltnes, treniņbiksēs tērpti cilvēki, nolupušas kāpņutelpas, bezjēdzīgas sarunas un vide, kurā cilvēki pavada instinktiem pakļautu eksistenci, kas tik pat nenovēršami kā ģenētiskais kods tiek mantota no paaudzes paaudzē. Sajūtu sevī nepārvaramu vēlmi pieliekties pie blakussēdētājas un pavaicāt, vai tiešām cilvēki Zolitūdē un Imatā šādi dzīvo? Taču līdzās sēdošā meitene ir mani apsteigusi un šo pašu jautājumu pusčukstus uzdod savam pavadonim. Vai tiešām skats no iekšpuses ir tik atbaidoši neglīts? Vai viņi tiešām tā runā, tā ģērbjas, tā uzvedas, tā domā? Jācer, ka Aika Karapetjana skatījums uz krievu jauniešu dzīvi Rīgas mikrorajonos ir nedaudz hipertrofēts, taču tas viennozīmīgi liek aizdomāties. Cik sociālās realitātes pastāv mūsdienu Latvijā? Cik labi mēs viens otru pazīstam? Cik lielā mērā cilvēka dzimšana konkrētā ģimenē, sociālajā slānī vai pat pilsētas rajonā nosaka viņa turpmāko dzīvi? Vai mēs katrs esam savās izvēlēs brīvi vai tomēr spējam tās izdarīt tikai atvēlētā aploka ietvaros? Cik liels ir aploks, kurā ganās krievi? Kādā aplokā dzīvo latvieši? Kādi jūs esat — cilvēki tur, tajā aplokā?

Neslēpšu , ka Aiks Karapetjans-scenārija autors brīžiem bija nedaudz vājāks par Aiku Karapetjanu-režisoru, jo sižetiskā līnija vietumis bija samāksloti serzēģīta, varbūt pat neloģiska. Taču šādas "blusas", kuras tomēr pārsvarā pamana kinoeksperti, ne- ierindas skatītāji, filmas koptēlam nespēja nodarīt lielu ļaunumu. Galvenais ir un paliek tas, ka, ja, reiz, pēc kino noskatīšanās rodas tik daudz jautājumu, tad tā, visticamāk, tomēr ir māksla un nav būtiski, kādā valodā tā sazinās ar apkārtējo pasauli.