Roze Stiebra: vienmēr šķitīs, ka var būt labāk

«Kad skatos savas uzņemtās animācijas filmas, tajās vienmēr pamanu nianses, ko tagad būtu mainījusi. Par laimi, tās vairs nevaru pārlabot. Pretējā gadījumā neviens darbs nekad nebūtu gatavs, jo vienmēr šķitīs, ka var būt labāk,» uzskata režisore, producente un animācijas filmu studijas Dauka vadītāja Roze Stiebra. Rīt viņai apritēs 70 gadu, un 22. martā kinoteātrī Splendid Palace notiks radošais vakars, kurā varēs tikties ar pašu režisori, kā arī noskatīties viņas labāko animācijas filmu izlasi.

– Lai arī studija Dauka savas durvis jau otro gadu ir slēgusi, turpināt rosīties – rīkojat pasākumus bērniem un demonstrējat multfilmas?

– Filmiņu ir daudz, tās nekur nav pazudušas un joprojām ir apritē – tāpēc turpinām tās demonstrēt un ar bērniem arī sarunāties par tām. Paldies jāsaka Latvijas kinematogrāfistu savienībai, kura piedāvā demonstrēt multfilmas kinoteātra Splendid Palace telpās, jo mēs [studija Dauka] paši nevarētu atļauties īrēt telpas šādam nolūkam. Darba ar mūsu filmiņām vēl ir daudz, tagad taisām bilžu grāmatu ar attēliem no multfilmām. Filmas neuzņemam tikai otro gadu, un ir režisori, kuriem divu gadu ilga pauze radošajā darbībā ir normāla parādība. Tikai es biju pieradusi strādāt padomju laika režīmā, kad gadā bija jāuzņem viena filma, reizēm pat divas.

– Kad studija Dauka apturēja savu darbību, sacījāt, ka ir apnicis lūgt naudu, tāpēc, ja to nedod, filmas vairs netaisīsiet. Kas palīdzēja pieņemt tik sāpīgu lēmumu – aiziet no tā, kam esat ziedojusi savus labākos dzīves gadus?

– Visa dzīve, kas līdz tam bija nodzīvota, un darbi, kas jau bija paveikti. Ja apstākļi būtu bijuši labvēlīgāki, domāju, ka būtu varējusi vēl dažas filmiņas uzņemt, jo fiziski spēka vēl pietiktu un arī mana garīgā pasaule nav iztukšota. Idejas bija, bet bija izveidojušās naidīgas attiecības ar kino dzīves vadītājiem – Nacionālo kino centru. Tā vadība asi vērsās pret mūsu darbu. Nedomāju, ka tieši pret studiju Dauka, bet gan vairāk pret mani. Sajutu viņu nevēlēšanos atbalstīt tāda rakstura animācijas filmas, kādas līdz šim esmu taisījusi, jo tām ir grūti konkurēt banālajā pasaulē. Tās nav arī festivāla filmas, jo tajos festivālos, kurus Nacionālais kino centrs izvirzījis par galvenajiem darbu kvalitātes rādītājiem, ir vairāk komercijas nekā mākslas. Naidīgās attiecības ar kino centru saasinājās tad, kad taisījām savu pēdējo filmu Kā brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu. Šo multfilmu biju ieplānojusi kā komercprojektu, jo tajā viss parādīts skaidri un tieši, un tas varētu patikt plašai publikai, bet kino centrā to nepieņēma, un tas mani ļoti satrieca. Tad arī sapratu, ka ne jau filma vainīga, bet gan tas, ka ir cilvēki, kuri vēlas, lai es vienreiz beigtu strādāt. Šī atziņa man arī palīdzēja pieņemt lēmumu, ka studija Dauka ir jāslēdz. Arī tagad uz kino centra darbiniekiem neturam ļaunu prātu, jo mums ir jāsaprot, ka nāk jauni cilvēki un mums, vecajiem, ir laiks atkāpties...

– Kāpēc tik viegli padevāties?

– Es nevēlējos cīnīties, jo šādu kino centra attieksmi uztvēru kā zīmi tam, kāpēc man tiešām beidzot jāmet miers tam, ko esmu darījusi jau kopš 1969. gada. Esmu daudz padarījusi un savās filmiņās pateikusi visu, ko vēlējos, tāpēc savu aiziešanu uztvēru viegli un biju pat savā ziņā priecīga, lai gan vēl joprojām turpinu piepildīt savu ideju krājkasīti, jo ir jaunie mākslinieki un komponisti, ar kuriem būtu labprāt sadarbojusies un uztaisījusi animācijas filmiņas. Idejas un vēlmes ir, bet tās nav tik asas un badīgas, lai būtu jēga par tām cīnīties. Varēju būt spītīga un protestēt, bet ko gan ar to panāktu? Naudas kino projektiem ir maz, un, ja es pati būtu kino dzīves vadītāja, iespējams, arī es izvēlētos atbalstīt jaunos režisorus. Zināmā mērā esmu pateicīga šai situācijai, jo tā deva iespēju atbrīvoties no savas mūža atkarības. Nu redzu, kas ir pasaule aiz multfilmām.

– Ko esat tur ieraudzījusi šo divu gadu laikā?

– Tur ir ļoti interesanti. Tur ir brīvība.

– Par brīvību esat runājusi arī iepriekš un sacījusi, ka to cilvēks iegūst tieši vecumā. Kā tā izpaužas?

– Nesen izlasīju interviju ar dzejnieci un dramaturģi Māru Zālīti, kurai šogad apritēja 60 gadu, un arī viņa to pašu apstiprina, ka brīvību cilvēks pilnībā izjūt tad, kad ir krietni gados. Mēs nepieķeramies lietām un cilvēkiem tik ļoti kā kādreiz. Brīvība tāpat kā jebkura dzīves mācība ir jāapgūst, jāatkož kā kods, un tas nāk ar gadiem, tāpēc esmu laimīga, ka man bijusi iespēja nodzīvot līdz šai dienai, lai to saprastu un izjustu. Domāju, ka ilgi dzīvot nozīmē likteņa labvēlību, jo katrā vecumā atklājas savi zināšanu un izjūtu lauki. Daudzām lietām, kas bijušas nozīmīgas 20 un 30 gados, 70 gados ir pavisam cita nozīme, arī brīvībai. Iedomājieties sevi tumsā, jums visapkārt ir tukšums, esat tikai jūs un Dievs. Pēc šāda vingrinājuma attīries no nevajadzīgām atmiņām, pārdzīvojumiem un pieņēmumiem.

– Cik ilgi jūs nodarbojaties ar garīgo praksi?

– 43 gadus. Ja ar to nenodarbotos, nebūtu varējusi uzņemt tik daudz filmu. Radīt animāciju nebūtu iespējams, ja nesajustu garīgo pasauli, jo mans galvenais darba instruments vienmēr bijusi mana iekšējā jūtu pasaule un tas, kā es skatos uz dažādām parādībām dzīvē. Cilvēks nevar justies brīvs un laimīgs, ja viņš nes sev līdzi visu, kas ar viņu kādreiz noticis. Es cenšos nedomāt par pagātni. Ne tāpēc, ka tā būtu slikta vai laba, bet gan tāpēc, ka vērtējumam par to, kas padarīts un kas nē, šodienā vairs nav nozīmes. Kopš netaisu filmas, man ir daudz vairāk laika, lai iedziļinātos garīgajās mācībās un pievērstos tām pavisam nopietni. Vai dzīvei ir kāda jēga? Pieļauju, ka sadzīviskā līmenī nav, bet tas mani nesatrauc, jo tagad cenšos sagatavoties vienam no galvenajiem notikumiem cilvēka dzīvē – pāriešanai otrajā pusē, ko varam saukt arī par nāvi. Tam var sagatavoties, pievēršoties vērtībām, kuras nav radītas, bet ir mūžīgas. Viena no tām ir absolūts, ko kristietībā sauc par Dievu, bet budismā par Budu.

– Kādu dāvanu kārojat saņemt jubilejā?

– Šobrīd dzīvojam vēlmju pasaulē, jo visu laiku kaut ko vēlamies, bet vienmēr mums ir par maz, jo aiz vienas vēlmes seko nākamā. Ja kļūstam atkarīgi no tām, tad izvēlamies elli zemes virsū, un tā ir diezgan nelaimīga dzīve. Vienmēr esmu gribējusi sajust ko vairāk par šo vēlmju pasauli, un to neviens nevar uzdāvināt. Pašai pa šo ceļu ir jāiet, un, cik būs lemts, tik tālu aiziešu, jo katra durvju atvēršana atver jaunu pasauli un vēl jaunas durvis. Kad to saproti, tad arī nomierinās nenormālā tieksme visu laiku kaut ko gribēt. Galu galā apzinies, ka visam ir savs laiks, tikai jākļūst mierīgam un jāļaujas dzīves plūdumam, tad arī redzi vairāk, tālāk un dziļāk. Līdzīgi ir ar cīņu – vicini zobentiņu un cīnies par taisnību, un nespēj uzvarēt, bet tad, kad zobens tiek nolikts malā un nomierinies, tad beidzot panāc to, ko visu laiku esi gribējis. Tikai daudzi to nesaprot.

– Varbūt nesaprot tāpēc, ka dzīvē tomēr ir situācijas, kad spītība un neatlaidība atmaksājas?

– Spītības un vēlmju rezultātā rodas haoss. Tā dēļ arī nācās rīkot referendumu par otro valsts valodu. Ļoti pārdzīvoju šo notikumu, pat līdz asarām, un esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kuri aizstāvēja pašu svētāko, kas mums ir. Šajā gadījumā latviešu spītība bija vajadzīga un par zobena nolikšanu malā bija jāaizmirst. Lai no cik augstiem plauktiem esmu sākusi skatīties, šajā jautājumā nedrīkstējām piekāpties. Gribot negribot zobens bija jāpaceļ, citādi, ja mēs pametīsim savu kultūru, mūsu vairāk nebūs, un tas būs zaudējums visai kopīgajai pasaules kultūrai. Tajā brīdī, kad kāds grib tevi izdzīt no tavas vietas un ieņemt to, iedegas nacionālais jautājums. Kopā mēs varam dzīvot visdažādākie cilvēki, bet, ja kāds saka, lai pavirzāmies, jo viņam vietas par maz un grib ieņemt arī mūsējo, tad pastāvam par sevi un sakām: «Nē, tā nebūs!» Referendums bija ļoti vēsturisks brīdis, kura rezultāti pierādīja, ka latvieši vēl nav gatavi izšķīšanai. Var jau būt, ka pienāks brīdis, kad uz zemes būs viena nācija un visi runās vienā valodā, varbūt tas būs tad, kad valoda vispār nebūs vajadzīga, jo būsim tik augstu attīstīti, ka sapratīsimies tikai ar acu skatieniem. Taču pašlaik mūsu valodai, kultūrai un nacionālajai pašapziņai ir ļoti liela nozīme. Esmu laimīga, ka, pateicoties haosa spēkiem, uzplauka šis Latvijas zieds. Uzplauka tik skaistā un dabiskā veidā un parādīja, cik mēs esam dzīvi savā vidē – savā valstī.

– Vai referendums bija mācība mums, latviešiem?

– Jā, noteikti. Tā bija mācība, ka viss nav sasniegts. Viss, kas tev pieder, ir nemitīgi jāuzrauga un jākopj, tāpat kā mīlestība. Divi cilvēki ilgi tiecas viens pēc otra, tad apprecas un dibina ģimeni, un tanī brīdī, kad viņi nodomā, ka nu viss ir sasniegts, lielā, skaistā mīlestība sāk irt. Visas vērtības, kas cilvēkam pieder, tai skaitā valoda, ir visu laiku jāsargā. Puķe ir jālej, dārzs ir jāravē, māja ir jākopj.

– Vai pati savā dzīvē esat kaut ko zaudējusi tikai tāpēc, ka aizmirsāt to sargāt?

– Droši vien, bet tās noteikti ir nepatīkamas lietas, pie kurām cenšos ilgi neuzkavēties. Ziniet, nav nekā vienkāršāka kā iekrist bedrē. Tikko sāc atcerēties, cik slikti kādreiz esi juties, tā slūžām vārti vaļā – visas nepatīkamās atmiņas uzrokas uz augšu, un man to nevajag.

– Studiju Dauka jūs dibinājāt kopā ar režisoru Ansi Bērziņu, un esat vienmēr bijuši kopā gan darbā, gan dzīvē. Vai tā ir īstas mīlestības atslēga – visur kopā?

– Ja teiktu, ka mūsu starpā ir tikai mīlestība, nebūtu pareizi tā sašaurināt mūsu attiecības. Tās ir daudz dziļākas. Man pat nav nosaukuma tam, kas mēs viens otram esam, iespējams, ceļabiedri, jo visu mūžu darām vienu darbu, un, ja kāds ārējs spēks aizskar vienu, tā otrs ir gatavs aizstāvēt. Esam visur kopā, bet mēs ļoti sargājam arī katrs savu individuālo pasauli. Lai divi cilvēki saplūstu kopā, abiem ir jākopj arī sava iekšējā pasaule. To nav viegli saprast, tāpēc mīlestība paliek kā noslēpums un ilūzija, varbūt pati lielākā ilūzija uz pasaules.

– Kurā brīdī divi cilvēki saprot, ka viņi ir radīti viens otram?

– Nekad, jo dzīve ir viltīgi iekārtota. Ja jums nav pievilkšanās, ja nesadeg nami un pasaule neliesmo, un ja nav vētras, tad nevar izveidoties kopīgas attiecības. Tās izveidojas uz spēcīgu pārdzīvojumu pamata – uz ieguvumiem un zaudējumiem, uz lielām un stiprām kaislībām. Tās ir vērtības, kas cilvēkos paliek līdz mūža galam un tur viņus kopā.

– Ar savām multfilmām esat iepriecinājusi daudzus bērnus, bet vai neesat gribējusi pati savējos?

– Esmu par to domājusi, bet dzīve ir izveidojusies tā, ka to nerealizēju, un to arī nepārdzīvoju. Ir sievietes, kas to nes kā brūci sevī, taču man tā nav. Pašreiz tas pat ir pluss – lai izveidotu savu attieksmi pret pasauli un uzturētu to skaidrībā un gaismā, man ir vieglāk, ja nekam nepieķeros. Bērni to neļautu. Dabīgi, ka es pieķertos viņiem un arī mazbērniem, un būtu ļoti grūti atstāt šo pasauli. Es nespētu būt vienaldzīga pret viņiem.

– Gribat sacīt, ka vieglāk ir dzīvot tad, ja nav jābaidās, ka būs jāzaudē tuvs cilvēks?

– Ne gluži tā, jo tas tomēr ir koks ar diviem galiem – ja nav tuvu cilvēku, tad emocionāli savu pasauli padari nabadzīgāku. It kā mazāk ciet, bet arī mazāk pārdzīvo. Tā ka tas nav viennozīmīgi risināms jautājums. Cilvēks ne visu pats izvēlas, jo dzīvē ir dažādas sakritības, un tas, ka man nav bērnu, nav apzināti veidota situācija, taču tāda tā ir izveidojusies. Dzīvi nevar saplānot, bet ir jābūt gatavam, ka spēsi tikt galā ar visu, kas ar tevi notiks.

– Šogad jūs saņemsiet latviešu mākslinieces Margaritas Stārastes medaļu, ko katru gadu nodibinājums Kārļa fonds piešķir personībām, kuras veikušas ieguldījumu bērnu cilvēcības un labestības veicināšanā. Cik lielā mērā jums ir izdevies veicināt labestību bērnos?

– Mana motivācija, veidojot multfilmas, vienmēr bijusi godīga, un es mu centusies būt godīga arī savos darbos. Vai man tas ir izdevies un vai profesionālā varēšana ir bijusi pietiekami liela, to es nevaru pateikt. Manas jaunības laikā māksliniece Margarita Stāraste bija pirmā zvaigzne, jo tādu pasauli, kādu viņa bija radījusi ar saviem zīmējumiem, nespēja radīt neviens cits. Ļoti vēlējos uzņemt filmu ar viņas zīmējumiem, bet, kamēr multfilmas taisījām ar aplikācijām, to nevarējām, jo aplikācijā Stārastes zīmētie tēli nebūtu atdzīvinājušies. Nu tagad būtu varējuši taisīt, bet ir jau cits laiks un ir grūti pacelt Stārasti zvaigznes līmenī. Tur vajadzētu ļoti piepūlēties, jo ir liels cita stila multfilmu piedāvājums un laiks kļuvis skarbāks un straujāks.

– Kādā ziņā skarbāks?

– Ikdienas apritē ir ienākušas rupjības un cilvēka apziņā – iznīcības un pasaules gala jēdziens. Šobrīd pasaule ir daudz sarežģītāka, nekā tā bija 50. un 60. gados. Tad tā bija nesalīdzināmi vienkāršāka, uz humānismu virzīta, bet pēc padomju gadiem nāca postmodernisms. Tas kā mežonis ienāca mūsu sakārtotajā pasaulē un sajauca visu, un tagad izjūtam tā sekas. Ja cilvēks dzīvo primitīvu dzīvi un neattīsta savu garīgo pasauli, ārējā pasaule kļūst tik cietsirdīga un tukša, ka nav jēgas tās eksistencei un pienāk tās gals. Lai gan tāpat agri vai vēlu mums visiem ir jāaiziet, jo nāve taču pastāv. Ja visi ņemtu to vērā daudz nopietnāk, mēs būtu daudz labsirdīgāki.

Izklaide

Pēc grupas “bet bet” koncerta Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars” prezentēta Guntara Rača pirmā prozas grāmata – autobiogrāfiskais atmiņu stāsts “Trakais”. Pasākumu apmeklēja vairāki grāmatas varoņi, tostarp “Līvu” līderis Ainars Virga, kā arī vēl viens jaunības laika draugs Ivo Fomins.

Svarīgākais