Komunistiskā genocīda upuru 70. gadskārtas piemiņai 14. jūnijā LTV1 piedāvās īpašu dokumentālo filmu vakaru.
Plkst. 21:15 sāksies režisores Dzintras Gekas dokumentālās filmas „Sibīrijas bilance” pirmizrāde.
Šogad aprit 70 gadi kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām, kuru rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāju - latvieši, ebreji, krievi, poļi, tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
„Sausi un skopi ir vēstures fakti, bet daudzi no cietušajiem ir mūsu vidū, arī viņu bērni un mazbērni. Izsūtīšana notika lielā steigā, nedomājot par to, kas ar šiem cilvēkiem notiks vēlāk. Galvenais bija „nevēlamos elementus” aizvest projām no viņu dzimtajām vietām. 1946. gadā pēc Latvijā palikušo radinieku lūgumiem notika bāreņu un pusbāreņu pārvešana no Sibīrijas nometnēm uz Latviju. Vairāk kā 1500 bērnu tika nodoti audzināšanai radinieku ģimenēs vai Latvijas bērnu namos. Tomēr daudzi no viņiem vēlākajos gados tika aizturēti un nosūtīti atpakaļ uz iepriekšējām nometinājuma vietām,” stāsta režisore Dzintra Geka. Pērn vasarā viņa kopā ar filmēšanas grupu un cilvēkiem, kuri 1941. gadā kā bērni tika izsūtīti uz Sibīriju, kā arī viņu bērni devās uz tālajiem Ziemeļiem – Noriļsku, Dudinku, Karaulu, Ustjportu.
„Vairāk nekā 500 000 dažādu tautību ieslodzīto izgājuši caur Noriļskas soda nometnēm, arī 560 Latvijas armijas virsnieki, karavīri, leģionāri. Raktuves Šmita kalnā ir pamestas. Kalns šķiet biedējoši drūms, pat putni vairās to pārlidot. Lamas ezera krastā 1942. gadā nogalināti 42 Baltijas valstu virsnieki. Tāda ir Sibīrijas bilance,” – tā Dzintra Geka.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņu godinās arī dokumentālā kinolente „Dievs, Tava zeme deg!”, kas LTV1 ēterā būs plkst. 22:10.
1944. gada 15. martā ļaužu pārpilnajā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā notika Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” pirmatskaņojums. Pēc ilgajiem padomju okupācijas gadiem, kad šo darbu nedrīkstēja pat pieminēt. Kantātes augšāmcelšanās Latvijā sākās tikai 1988. gada pavasarī, kad Imanta Kokara vadītais koris „Ave Sol” koncertos pulcēja klausītāju pilnas zāles. Kopš tā laika Lūcijas Garūtas kantāte ir skanējusi gan Latvijā, gan arī ārpus tās, to dziedājuši gan latviešu, gan arī vācu un japāņu kori (latviešu valodā!) un solisti.
Režisore Antra Cilinska, izmantojot Rīgas Domā tapušo ieskaņojumu, mūziku ilustrējusi ar vēsturisku kinohroniku kadriem – karadarbības ainām, nopostītās Rīgas skatiem, bēgļu straumēm, epizodēm no Latvijas neatkarības atgūšanas. Tādējādi radīta ar skaņdarba tapšanu saistītā noskaņa un sniegts vizuāls priekšstats par skaņdarba aktualitāti Latvijas vēstures kontekstā un tautas noieto ceļu no kara šausmām līdz valstiskuma atjaunošanai. Visam pa vidu – inscenēts kantātes atskaņojums Rīgas vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā ar solistiem Jāni Sproģi, Egilu Siliņu, ērģelnieku, Lūcijas Garūtas skolnieku Aivaru Kalēju, kori „Ave Sol”, diriģentu Imantu Kokaru un klausītājiem.
Dokumentālo filmu vakaru plkst. 23:20 noslēgs režisora Andreja Edvīna Feldmaņa veidotā kinolente „Kūjenieks Jānis Pūķis”
1941. gada 14. jūnijā Jāņa Pūķa ģimeni deportē uz Sibīriju, kopā ar māti Annu viņš nokļūst Jeņisejas augšteces Novosjolovas rajonā. Darbs aitu fermā abus paglābj no bada un ļauj pārdzīvot smago kara laiku. Tēvs Jānis Pūķis, bijušais Rucavas pagasta virsmežzinis, 1942. gadā mirst bada nāvē Kirovas apgabala nometnē nr.11.
Pēc kara māte ar dēlu mēģina bēgt uz Latviju, taču ceļā abus apcietina, turklāt māti par bēgšanas mēģinājumu notiesā uz sešpadsmit gadiem katorgā...
Jānis uzaug dažādās krievu ģimenēs. No Sibīrijas viņš atgriežas ar ermoņiku padusē, un šodien Latvijā ir pazīstams muzikants, folkloras kopējs un tautas instrumentu kolekcionārs. Spēlējis Dandaros, izveidojis Pūķa muzikantu grupu. Caur viena cilvēka un viņa ģimenes dzīvesstāstu atklājas izsūtījumā pārdzīvotais un katorgā izciestais, kam visu laiku cauri vijies sapnis par dzimteni...