Juris Podnieks. Atkailinātās dvēseles paliek
 

"Man šķiet, viņš nekur nav aizgājis, viņš ir tepat. Juris ir no tiem cilvēkiem, par kuriem nekad nav iespējams pateikt: viņš bija," Antra, uz mirkli atvilkusi elpu nepārtrauktajā dienas skrējienā, koncentrējas uz atmiņām par Juri Podnieku.

Leģendārajam cilvēkam – kinorežisoram un operatoram Jurim Podniekam – 5. decembrī apritētu tikai 60 gadi. Taču viņš jau astoņpadsmit gadus filmē Debesu dārzos kopā ar saviem kolēģiem – kinovīriem līdz pēdējam elpas vilcienam – Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, kuri mūžībā aizgāja pirms Jura. Aizgāja tieši no barikādēm 1991. gada ziemā, omoniešu ložu nopļauti.

Bet Juris steidzās caur Zvirgzdu ezera ūdeņiem aizpeldēt pie saviem draugiem: vēl neviens nebija paspējis samierināties ar to, ka vairs nav Andra un Gvido, bet jau nācās aprast ar domu, ka arī Juris turpmāk nejokos, nefilmēs un nemīlēs te, uz zemes.

Katram savs Podnieks

Taču Antra Cilinska, kas nu jau astoņpadsmit gadus pēc Jura aiziešanas vada Jura Podnieka studiju, no kolēģu zaudējuma skumjām jau sen ir pārgājusi darīšanas fāzē: viņa, būdama Jura audzēkne, rada dokumentālās filmas, kas tieši vai netieši turpina sava skolotāja iesāktos darbus. Tā ir labākā piemiņa. Arī Jura Podnieka 60. dzimšanas dienas svinības organizē tieši Antra, kuru pirms daudziem gadiem Rīgas kinostudijas gaitenī uzrunāja Juris Podnieks: "Nāksi pie manis strādāt?" Toreiz meitene atcirta, ka nenāks vis: augstskolā eksāmeni jākārto, studijā montāža daudz laika paņem. Turklāt Juris tolaik izskatījies pārāk jauns, pārāk slavens un pārāk lecīgs. It kā būtu aizmirsis, ka viņu, vēl zaļu, septiņpadsmitgadīgu zeņķi, viņa paša tēvs – leģendārais diktors Boriss Podnieks –

1967. gadā atveda uz kinostudiju, kur Juris sāka strādāt par operatora asistentu. Taču daudzus gadus Rīgas kinostudijā jau nostrādājušais Juris Podnieks, šķiet, prata panākt to, ko bija iecerējis: kad Antra atgriezās studijā pēc mācību atvaļinājuma, Juris tomēr Antru pierunāja sākt strādāt kopā ar viņu.

"Tik ātri paskrēja laiks," teiktu Juris, un tas ir laiks gan kopā ar Juri, gan bez viņa. Antrai ir grūti ar atsvešinātu skatienu nolūkoties atmiņās par Juri Podnieku, jo viņa pārāk labi pazīst savu kolēģi un draugu. "Līdz matu galiem viņu pazīstu... Sajūta ir paradoksāla, turklāt ne tikai man, bet visiem, kas bijuši kopā ar Juri: viņa klātbūtnes efekts joprojām ir fantastisks. Es caurskatu kaut kādu filmu materiālus, kaut kādas fotogrāfijas, un man ir jāsaprot, ka Jura tā kā nav... Bet viņš ir. Tas nozīmē, ka viņš un viņa idejas ir dzīvas. Domāju, ka arī citiem cilvēkiem viņa vārds un viņa darbi kaut ko nozīmē. Jura Podnieka vārds noteikti asociējas ar domas spēku, mudina uz pašanalīzi un situācijas izpratni. Juris par savām filmām vienmēr teicis, ka tām ir jāliek cilvēkiem domāt par to, kas viņi ir, kāpēc ir, ko viņi dara un ko grib sasniegt. Ar savām filmām Juris lika cilvēkiem ieskatīties pašiem sevī, Juris cilvēkiem palīdzēja. Ar šo spēku viņš arī palicis daudzu atmiņā. Jocīgi teikt, bet varbūt viņš bija tāds kā ceļa rādītājs..."

Antra atceras: "Pēc filmas Vai viegli būt jaunam? kāda skolotāja teica: vai, Podnieka kungs, jūs mums acis atvērāt. Juris no sirds brīnījās: kā tad es, tikai vienu reizi ar šiem jauniešiem ticies un filmējis, spēju jums atvērt acis, jums, kas katru dienu ir kopā ar viņiem? Acīmredzot ikdienas rutīnā skolotāji nav spējuši saskatīt būtisko, bet Juris pratis jauniešiem uzdot vienkāršus, taču ļoti svarīgus jautājumus. Laikam jau ar šiem jauniešiem neviens pirms tam nav pratis sarunāties. Arī tiem sirmajiem vīriem, kurus Juris filmēja, pirms tam neviens nebija jautājis to, ko Juris jautāja. Viņš kaut ko iekustināja cilvēku dvēselēs. Un šodien katram ir kāds savs stāsts par Juri Podnieku. Katram ar viņu ir kaut kādas attiecības."

Sīzifs uzvēla akmeni

"Juris bija... ir ļoti spēcīga personība," zina teikt Antra. "Viņš ar savām filmām apaugļoja laiku, radot spēcīgas atziņas. Juris ir kultūras cilvēks, kas toreiz, astoņdesmitajos gados un deviņdesmito gadu sākumā uz saviem pleciem iznesa revolūciju. Toreiz par Latviju stāvēja Juris un viņa līdzgaitnieki. Kas stāvēs šodien? Droši vien kāds stāvēs. Bet es nejūtu to jaudu, to spēku, kāds bija toreiz. Vai tiešām tā materiālā dzīve mūs tā ir nomākusi? Kāpēc nav tā kā toreiz, kad visi zināja: ja inteliģence aicinās, tad visi ies tai līdzi."

Juris Podnieks 1992. gadā radīja filmu Krustceļš – par Baltijas tautu centieniem atgūt neatkarību. Juris toreiz bija ideālists un patriots, arī tagad šī viņa filma izskan kā aicinājums atgriezties pie saviem ideāliem – par spīti nomācošajai materiālās pasaules valdonībai. Šī ir viena no Antras mīļākajām filmām, ko radījis Juris Podnieks. Filmas turpinājums Pēcvārds stāsta par to, kas notika ar Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Juris Podnieks toreiz rakstīja: "Kad stobri tiek vērsti pret žurnālistiem, tas nozīmē, ka uzbrucēji baidās no taisnības. Ar lodēm atgriezt mūs bailēs neizdosies. Šis laiks ir mūsos notrinis asu mietu. Un tagad, ja ar kāds mūs grib iznīcināt, viņam nāksies ļoti sevi sadurstīt, ievainot. Tas vairs nav tāds patrunējis strupulis, kādi mēs bijām piecus gadus atpakaļ. Tas tomēr ir nosmailēts, uzasināts, tāds pīķis."

Antra uzskata, ka šī filma ir ļoti tīra. "To reizi gadā vajadzētu noskatīties visiem Saeimas deputātiem," viņa ir pārliecināta. "Varbūt tad viņi saprastu, kā ir tad, kad visa – visa! – tauta ir savijusies vienā stīgā. Un kā ir tad, kad šī stīga satrūkst... Šai filmai ir tīrs, skaidrs uzstādījums. Un varbūt pat uz āru, ārpus Latvijas šī filma ir radījusi lielāku efektu nekā šeit." Antra izstāsta gadījumu kādā Londonas tirdziņā, kur reiz iepirkusies. Pārdevējs, saklausījis svešu mēli, jautājis: no kurienes jūs? Antra domāja: stāstīt īso vai garo stāstu? Tik un tā taču viņš nezinās, kur tāda Latvija atrodas. Nu, labi, pateikusi tomēr par Latviju. Londonas puisis iesaucās: wow, es taču vakar skatījos filmu par Latviju, es tagad visu par jums zinu, jūs esat tik skaisti, tik apgaroti cilvēki! Ja kāds spētu saprast mūsu laimes izjūtu tad, kad šis svešais cilvēks tā par mums pateica: mēs starojām no laimes. Tad sapratu, ka negulētās naktis un darbā ieguldītais laiks nav bijis veltīgs, lai radītu filmu Krustceļš."

Antra uzskata, ka ļoti jaudīga bija filma Mēs, kuru Latvijā gan redzējuši nedaudzi. "Jurim savulaik daudzi pārmeta, ka viņš ilgu laiku filmējis Krievijā, Armēnijā, Gruzijā – 1989. gadā, tad, kad Latvijā katrs mūsu paceltais sarkanbaltsarkanais karogs šķita vissvarīgākais. Taču Juris no vairākuma atšķīrās ar to, ka viņš redzēja lietas kopumā. Viņš bija liels Latvijas patriots, taču tajā pašā laikā nebija šaurs nacionālists. Un viņa filma Mēs ir unikāls stāstu apkopojums par to, kas tā Padomju Savienība tāda bija, kā tās iedzīvotāji turējās kopā, un tas bija fantastisks darbs – pēdējā brīdī to visu nofiksēt."

Savukārt filma Veļ Sīzifs akmeni Antrai šķiet kā Jura saruna pašam ar sevi. "Tā bija pirmā filma, kad es kā montāžas režisore pilnīgi skaidri apzinājos, ka mēs ar Juris strādājam vienā komandā," tā Antra. Filma ir par latviešu tēlniekiem Artu Dumpi, Oļegu Skaraini un Aivaru Gulbi, kuru auglīgākais radošais periods sakritis ar dziļākajiem padomju stagnācijas gadiem, kad mākslinieku gars nesa pilnīgu jaunas vēsmas un idejas, taču vara tās nevēlējās pieņemt. Mākslinieki ik dienu vēla kalnā smago Sīzifa akmeni – it kā veltīgi. Un tomēr tas tika novērtēts vēlāk. Filma tiešām bija Jura saruna pašam ar sevi – kā akmens, kas katru dienu jāveļ kalnā. Toreiz, 1985. gadā, neviens vēl nezināja, ka pēc vairākiem gadiem šie tēlnieki veidos kapa pieminekli Jurim. Sīzifs savu akmeni bija uzvēlis kalnā.

Nojautu cilvēks

"Viens Juris bija tas, kuru mēs redzējām uz ielas, kinostudijas koridorā, ikdienā, bet pavisam cits – kad strādāja, radīja, veidoja... Ar Juri kopā strādājuši ļoti daudzi cilvēki, protams, bija tādi, kas ar viņu nespēja sastrādāties, jo Juris bija simtprocentīgs darbaholiķis. Filmu lieta viņam bija visa dzīve. Ja man šodien kāds saka – vai, es tur to nevarēju izdarīt! – tad es saku: nevajag muldēt! Jurim bija teiciens: uz darbu tu vari neierasties tikai personīgās nāves gadījumā. Un šo teicienu es izmantoju arī šodien. Gan Anrijs Krenbergs, gan Saša Demčenko, kas kopā ar Juri strādāja ilgus gadus, labi zināja: Jurim darbs ir pirmajā vietā, un kritērijs ir viens – vai tu vari vai tu nevari to paveikt. Un viss," atceras Antra.

Jura raksturīgākā īpašība, Antrasprāt, bija spēja maksimāli atdoties darbam. "Tas, ka padomju laikā liktenis kādam bija devis iespēju darīt sirdsdarbu, bija visai rets gadījums, jo pārējie vienkārši eksistēja. Tāpēc Juris maksimāli izmantoja šo iespēju. Tagad man ir dīvaini klausīties, kad reizēm kāds jaunais režisors čīkst: par ko man taisīt filmu? Kā lai es pasaku – par ko? Ja tu esi režisors, tev ir jādeg savās idejās, tev jābūt mirdzošām acīm, taviem nerviem jābūt atkailinātiem, lai sajustu vibrācijas, kuras rada apkārtējā dzīve. Es visu laiku gribu saprast atšķirību: kāpēc toreiz, Jura laikā, bija degšana, bet tagad – labākajā gadījumā – ir tikai gruzdēšana?"

Jura uzstādījums bija: jāmīl savu filmu varoņi. "Tev ir jādomā par to, kas ar viņiem notiks pēc tam, kad filma būs gatava. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Šodien, dzenoties pēc sensācijām, bieži vien tiek filmēts kaut kas briesmīgs, kaut kas slikts, un sabiedrība jau pieradusi to dzirdēt un redzēt... Labā vispār it kā nemaz nav. Un šī situācija mani šokē. Nesen biju Tallinā, piedalījos kāda jauniešu filmu festivāla žūrijā. Trešajā filmu skatīšanās dienā man vienkārši palika slikti. Es šajās filmās redzēju visu pasaules ļaunumu. Protams, ļaunums eksistē, bet kā var būt tā, ka tas simtprocentīgi pārņem laukumu! Savukārt Jura filmās tā nebija. Ja arī viņš rādīja ļaunuma izpausmes, nevienam nepalika ne slikti, ne pretīgi. Viņš savās izvēlētajās tēmās iegāja ļoti dziļi."

Tomēr visneparastākā esot bijusi Jura intuīcija. Juris spēja uzfilmēt tādus kadrus, kas ietvēra sevī karstas, citus cilvēkus skarošas emocijas. Tieši intuīcija viņam lika pavērst kinokameras aci tajā un ne citā virzienā, tieši intuīcija viņam čukstēja: paņem līdzi kinokameru! Arī 1991. gada janvārī, kad Viļņā bija paredzēta filmas Krustceļš rādīšana, Juris paņēma kinokameru. "Gaisā bija kaut kāda nojausma," atceras Antra, "to pat es jutu. Naktī uz 13. janvāri Juris nofilmēja baisos notikumus Viļņā, kad krievu tanki nogalināja

14 nevainīgus cilvēkus. Tajā pašā naktī Juris ar nofilmēto materiālu brauca uz Rīgu. Vēlāk Juris stāstīja, ka nekad tā nebija bailēs drebējis, jo viņš uztraucās, ka tikai kāds neatņem viņam šo materiālu. Ja nu kāds izdomātu pārbaudīt viņa auto... Kad Juris atgriezās Rīgā, viņam šīs pilsētas miers šķita... pārāk mierīgs. Viņš nojauta, ka arī šeit kaut kas notiks."

Šī lode bija mana

Jurim izrādījās taisnība: agri no rīta radio izskanēja aicinājums doties uz Doma laukumu. "Tā bija baisa sajūta – it kā karš būtu sācies... Taču nebija nekādu šaubu – iet vai neiet. Protams, bija jāiet, un es gāju. Manifestācijā, kas 13. janvārī notika Daugavmalā, piedalījās ap 700 000 cilvēku. Tas bija kaut kas neticams. Kad manifestācija bija beigusies, es gāju cauri Vecrīgai. Mani pārņēma sirreāla sajūta: cilvēki lauza bruģi un cēla barikādes. Es stāvēju un skatījos: vai tiešām tas notiek? Ir taču 20. gadsimta beigas, Rīga... Pēc tam mēs visi satikāmies uz barikādēm. Nebijām norunājuši tikties, bet tur jau vien mēs bijām," atceras Antra.

Taču vienreiz intuīcija Juri tomēr, šķiet, pievīla. Tas bija 1991. gada 20. janvārī, kad OMON vienības ieņēma Iekšlietu ministriju un Bastejkalnā notika intensīva apšaude. "Juris ar Andri [Slapiņu] sarunāja: ja notiks šaušana, Juris filmēs ar BETACAM kameru. Kāpēc Juris? Tāpēc, viņš teica, ka jau Viļņā stāvēju pretim tankiem. Taču sanāca tā, ka Juris bez kameras aizskrēja apskatīties uz Bastejkalnu, kas tur notiek, bet Andris, kam tajā dienā nemaz nevajadzēja būt darbā, paķēra Jura betakamu un pēc mirkļa jau devās filmēt. Jurim palika tikai mazā kamera, ar kuru viņš pēc neilga laika nofilmēja Andra pēdējos dzīves mirkļus..."

Andri sašāva mugurā. Nodevīgi. Droši vien BETACAM ieraksta mazā, sarkanā lampiņa atklāja Andra atrašanās vietu. Kinoliecībām nevajadzēja palikt. Taču tās palika. Gan Andra Slapiņa, gan Jura Podnieka, gan Gvido Zvaigznes filmētais tajās traģiskajās barikāžu stundās. Daudziem 1991. gada janvāra barikādes droši vien asociējas ar dziedāšanu, dejošanu, sviestmaizītēm, karstu tēju un šņabja glāzīti pie ugunskura, taču Antras atmiņā tās ir ne tikai apbrīnojamas tautas vienotības dienas, bet drausmīgu, neatsveramu zaudējumu mirkļi – barikādes aiznesa Andra un Gvido dzīvību, un ar to nebija iespējams aprast. "Bet visgrūtāk bija Jurim, jo viņš bija galvenais un visus uz priekšu saucošais, viņš vienmēr teica: kāpēc viņi gāja bojā, man vajadzēja būt viņu vietā! Uz Bastejkalna tiltiņa viņš mums reiz rādīja lodes izrautu skrambu, teikdams: šī lode bija domāta man," atceras Antra.

...Viss ir tāpat kā vienmēr. 5. decembrī ir Jura dzimšanas diena, janvārī sāksies barikāžu piemiņas dienas. Un viss sāpēs tāpat kā ik gadu. Sāpēs ne tikai tāpēc, ka senās, nedzīstošajās brūcēs kāds atkal bērs sāli, bet arī tāpēc, ka daudziem būs vienalga, ka citiem sāp. Jurim nebija vienalga. Tāpēc viņa filmas ir tik dziļas un sāpīgas. Tāpēc viņš, dvēseli atkailinājis, paliek, kamēr daudzi, to nocietinājušie, pazūd.

***

Juris PODNIEKS

Dzimis 1950. gada 5. decembrī, Rīgā

1967. gadā sāk strādāt par režisora asistentu Rīgas kinostudijā

1972. gadā top pirmais darbs operatora statusā – dokumentāla filma Latvijas PSR aizsargājamā flora

1975. gadā absolvē Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā

Šajā pašā gadā Hercs Franks nosūta Juri filmēt nepilngadīgo koloniju filmai Aizliegtā zona

1987. gadā top filma Vecāks par desmit minūtēm

1980. gadā Podnieks portretē Viju Artmani Rolanda Kalniņa filmai Saruna ar karalieni

Pirmā patstāvīgā dokumentālā filma Brāļi Kokari (1978)

Nākamās dokumentālās filmas Puikas, zirgos! (1979), Baltais Ave sol (1979),

Strēlnieku zvaigznājs (1982),

Komandieris (1984),

Veļ Sīzifs akmeni (1985),

Vai viegli būt jaunam? (1986),

Mēs / Soviets (1989),

Krustceļš / Homeland (1990),

Pēcvārds (1991, veltījums barikāžu laika upuriem Andrim Slapiņam un Gvido Zvaigznem),

Impērijas gals (1991),

Klusuma stunda (1992),

Krustceļš (atzīts par labāko Jura Podnieka darbu, saņemot balvu Lielais Kristaps)

1992. gada 23. jūnijā Juris Podnieks noslīkst Zvirgzdu ezerā

Jura Podnieka dibinātās studijas vadību pārņem režisore un producente Antra Cilinska