Režisors Andris Gauja: Stāstu par incestu radījusi pati sabiedrība

Režisora Andra Gaujas jaunākā dokumentālā filma "Ģimenes lietas", kas jūlija sākumā tika izrādīta Karlovi Vari festivāla speciālajā programmā Docu Talents from the East, beidzot būs redzama arī pašmāju kinoteātru ekrānos.

Filmas pirmizrāde gaidāma 23. septembrī kinoteātrī Rīga kino foruma Arsenāls Baltijas konkursa ietvaros, pēc tam Andra Gaujas darbu varēs noskatīties kinoteātrī Parex Plaza.

Vēl pirms filmas pirmizrādes tā izraisījusi plašu diskusiju vētru par to, vai, filmējot un publiskojot incestā kritušo brāļa un māsas attiecības, nav pārkāptas ētikas normas. Netrūkst arī komentētāju, kas agresīvi nosoda filmas varoņus, kuru dzīve noteikti nav interpretējama vienos vārtos. Tomēr režisors uzskata, ka šokējošais stāsts par brāļa un māsas kopdzīvi Latvijas nomalē plašākā nozīmē vēsta par cilvēkiem, kas ilgojas pēc skaistākas dzīves, taču nespēj izrauties no ierastā dzīvesveida, ko par normu uzskata vietējā sabiedrība. "Pati sabiedrība pasīvā veidā ir radījusi ko tādu, ar ko netiek galā," Andris ir pārliecināts.

– Neierasti, ka filma izraisījusi tik lielu ažiotāžu vēl pirms tās pirmizrādes. Tomēr zināms, ka arī citos gadījumos lielai daļai agresīvo interneta komentētāju patīk izteikties par to, ko viņi nemaz nav redzējuši.

– Man ir aizdomas, ka šoreiz niknākie komentētāji tomēr atnāks filmu paskatīties. (Smejas.) Cenšos sevi pārliecināt, ka nevajag komentārus lasīt. It kā jau būtu jāzina, ko cilvēki domā, jo filma ir domāta skatītājiem. Tomēr šajā gadījumā viņi galvenokārt domā nevis par to, ko gribu viņiem pastāstīt, bet par visu, kas ir ap filmu.

– Pastāsti, kā tu atradi savus varoņus?

– Stāsts ir diezgan garš. Kādreiz strādāju raidījumā Bez tabu. Kāds no kolēģiem bija uztaisījis sižetu par incestu starp brāli un māsu Latvijas laukos. Viņi nākuši no alkoholiķu ģimenes, kurā dzimuši desmit bērni. Visi tika izkaisīti pa bērnunamiem. Abi satikās, jau būdami pieauguši, un, bēgot no vientulības un izolētības, tuvojās viens otram kā vīrietis un sieviete. Kad viņiem piedzima otrais bērns, tapa vēl viens sižets.

Varas iestādes nezināja, kā rīkoties – reģistrēt jaundzimušā tēvu vai nē. Beigās iestādes atteicās atzīt, ka kaut kas tāds vispār varētu būt noticis. Tajā brīdī sapratu – tas ir daudz nopietnāk nekā vienkārši skaļš fakts. Sabiedrība pasīvā veidā bija radījusi ko tādu, ar ko pēc tam pati netika galā. Vietējā sabiedrība bija nonākusi līdz tam, ka viņiem ir jājauc ārā ģimene, ko pati būtībā ir radījusi.

– Kāpēc, tavuprāt, šis stāsts nevarēja palikt televīzijas sižeta līmenī? Problēma jau bija aktualizēta, tomēr izlēmi par to veidot filmu...

– Nezinu, varbūt tas man nāk no sengrieķu traģēdijām... Man ir svarīgi nodarboties un pieķerties neatrisināmām situācijām, kas kliedzoši prasa pēc risinājuma. Viktora (iepriekšējā A. G. dokumentālā filma – L. B.) gadījumā neatrisināmā situācija bija tas, ka viņam ir jāmirst, ģimene ir sabrukusi, bet viņš negrib ar to samierināties. Un cilvēks arī nevar ar to samierināties. Līdz ar to ir viela ārkārtīgi daudzām emocijām, kam vajadzētu būt kino pamatā.

– Kas deva pirmo impulsu?

– Sākums bija pavisam dīvains. Pirms pāris gadiem nebija naudas un Latvijas Neatkarīgā televīzija man piedāvāja veidot dokumentālās televīzijas filmas. Viena no tām – retrospektīva filma par šo gadījumu. Droši vien tas būtu izskatījies kā liels, pamatīgs televīzijas sižets. Tajā laikā gribēju iedot režisoram Jurim Poškum noskatīties Viktora melno materiālu, lai viņš izsaka savas pārdomas par to. Nejaušā kārtā biju sajaucis diskus un iedevu viņam šīs, ļoti īsā laikā tapušās, televīzijas filmas melno materiālu. Viņš man piezvanīja un teica, ka tur ir ļoti spēcīgs stāsts. Pēc telefonsarunas nopratu, ka runa nav par Viktoru. Laikam tieši Juris bija tas cilvēks, kurš sajuta šo materiālu; ka tas nedrīkst tikt izpūsts ēterā.

– Līdzīgi kā šobrīd Ģimenes lietas arī Viktors izraisīja diskusiju par ielaušanos varoņu privātajā dzīvē. Vai esi sev nospraudis kādu robežu?

– Man šķiet, šī robeža nav iespējama. Manuprāt, pilnīgi visās spēcīgās doķenēs vienmēr būs kāds kāzuss par to, cik tālu tiek manipulēts ar cilvēkiem. Šajā stāstā ir daudz lielāka iejaukšanās nekā Viktora gadījumā. Vide, ko mēs rādām, ir ļoti, ļoti mežonīga un normālam skatītājam neizprotama. Es būtu varējis to taisīt kā vērojošu doķeni, bet domāju, ka tas nestrādātu, jo normāls skatītājs nespēj identificēties ar šiem cilvēkiem. Viņi dzīvo pilnīgi citādākā vidē. Tāpēc izvēlējos maksimāli tuvināt varoņus skatītājiem. Tiekties uz tuvplānu, nevis kopplānu, uz intimitāti, nevis abstraktu vērošanu. Rezultātā darbs pēc stilistikas mazliet atgādina spēlfilmu. Filmu veido tikai un vienīgi ainas, kas norit varoņu starpā, un filmētas tuvplānā. Nav aizkadra teksta vai interviju. Skatītājam var rasties izjūta, ka tā ir spēlfilma, kurā figurē aktieri, taču tie ir reāli cilvēki.

– Vai jūties atbildīgs par šiem cilvēkiem? Tagad viņu liktenis ir izgaismots un noteikti netrūks neiecietīgo...

– Pūlējāmies filmu veidot tā, lai skatītājs neskatītos no augšas (kā bieži mēdz būt filmās par margināliem cilvēkiem un parādībām). Šis ir pretējs gadījums. Uzstādījums bija – kamēr filmējam, esam vieni no viņiem. Esam horizontālās, nevis vertikālās attiecībās ar saviem varoņiem. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka filma skatītājos drīzāk radīs līdzpārdzīvojumu šiem cilvēkiem, nevis nosodījumu. Pretēji visiem šiem komentāriem.

– Kāpēc tevi interesē provokatīvas tēmas? Viktorā bija samierināšanās ar drīzo nāvi, šeit – incests?

– Droši vien tāpēc, ka ir studēta dramaturģija – situācijas un cilvēku raksturi. Daudz strādāts medijos un veidoti sižeti par interesantiem cilvēkiem. Nenormāli daudz caur smadzenēm izmaltas tēmas, situācijas un modeļi, kā tās risināt. Man vienkārši nebūtu interesanti darboties ar atrisināmām situācijām. Tieši tas, kas kliedz pēc risinājuma, liek domāt gan man pašam, gan skatītājam.

– Vai dokumentālā žanrā jūties visērtāk?

– Negribas atklāt virtuves lietas, taču šī filma lielā mērā ir būvēta pēc aktierkino principiem. Nezinu, kur šis ceļš aizvedīs, taču šobrīd tas mani ļoti interesē. Tas ir neapgūts lauks – strādājot ar dokumentāliem varoņiem, iespējams viņus padarīt par aktieriem, viņiem pašiem to saprotot un iesaistoties. Man šķiet, ka vērojošā doķene kā žanrs sevi ir izsmēlusi. Mēs esam redzējuši pārāk daudz situāciju, tēlu un vides, tāpēc ir jātaustās uz priekšu. Neesmu definējis šo žanru, taču tā varētu būt dokumentālā filma, kas veidota pēc spēlfilmas principiem. Latvijā ar to neviens īsti nenodarbojas. No ārvalstu režisoriem ietekmējis, piemēram, austrietis Ulrihs Zaidls. Viņš šajā ziņā ir pilnīgs ģēnijs. Skatoties viņa filmas, tu īsti nesaproti, vai tie ir dokumentāli varoņi vai aktieri.

– Tava topošā filma Mācību gads arī velk šajā virzienā?

– Domāju, ka, jā. Starp abām šīm filmām ir zināmas paralēles. Protams, tās ir radikāli pretējas vides – totāli izolētā, atstumtā lauku teritorija un kāda Rīgas vidusskola. Man ļoti patīk strādāt ar nesamaitātiem cilvēkiem, kuri var iesaistīties filmā tīrā un nesabojātā veidā. Šiem sešpadsmit un septiņpadsmit gadus vecajiem jauniešiem nav pieaugušo stereotipu par to, kas ir filma, kā es izskatīšos kamerā un tamlīdzīgi. Viņi brīžiem absolūti brīvi var runāt dialogos, kas ir spēlfilmas līmenī, tomēr ir īsti un patiesi. Šādā ziņā dokumentālajai filmai ir lielākas iespējas uzrunāt skatītāju nekā spēlfilmai. Lai cik labs būtu scenārijs un aktieris, tevi tomēr nepamet sajūta, ka tas ir būvēts un konstruēts. Bet, ja izdodas tikt mistiskajā līmenī, kad cilvēki kadrā dzīvo savu dzīvi ar patiesām emocijām, tas ir neatkārtojami.