Atziņa, ka māka novecot ar godu ir īpašs talants, jaunu skanējumu ieguvusi filmā „Neiznīcināmie”, kur uz ekrāna parādās „supervēso superdžeku superkomanda” Arnolda Švarcnegera, Silvestra Stalones, Dolfa Lungrena, Mikija Rurka, Brusa Vilisa un Džeta Lī sastāvā.
Nenoliedzot to, ka zvaigžņu koncentrācija vienā kvadrātcentimetrā ir galvu reibinoša, tomēr nākas secināt, ka filmas estētika ir visnotaļ apšaubāma. Pirmkārt, reti kuram skatītājam sagādās baudu apziņa, ka neviens šajā pasaulē nekļūst jaunāks — pat dzelzs vīri, par kuriem gadu desmitiem jūsmojušas vairākas paaudzes. Otrkārt, viss 63 miljonus dolāru lielais filmas budžets acīmredzot aizgājis zvaigžņu honorāriem, jo scenārijs un dialogi ir tik vāji, ka drīzāk piedienētu kādam alternatīvā kino projektam. Līdz beidzot, treškārt, jaunākajai paaudzei, kurai nav nekādu sentimentālu atmiņu par uz ekrāna redzamajiem aktieriem, algotņu komanda, kas sastāv vienīgi no piecdesmitgadniekiem, varētu šķist, maigi sakot, komēdijas žanra cienīgs sižets.
Novecojoša sieviete savu izskatu var pielabot ar kosmētiku, kas, lietota saprāta robežās, spēj paslēpt vienu otru grumbu un noslīdējušu plakstiņu. Kas atliek vīriešiem? Vairums no filmas „Neiznīcināmie” zvaigznēm pierāda, ka tā ir vienīgi plastiskā ķirurģija, turklāt smagā artilērija: sākot ar romiešu dievu cienīgiem krūšu implantiem un beidzot ar jaunavīgu sejas ādu.
Nezinu kā citiem, bet mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja Stalones melni krāsotie mati, kas nedeva ne mazāko iespēju viņa vecumam piedienīgajam sirmumam. Vienubrīd manā apziņā pat dzima sarkastisks termins „porcelāna zobu parāde”, jo neuzvaramie puiši ar acīmredzamām „tiem, kam pāri piecdesmit” pazīmēm atsevišķās ainās tik tiešām izskatījās komiski... it īpaši viņu glītie, taču nepārprotami mākslīgie smaidi, kas rotāja praktiski visu galveno varoņu sejas. Vienīgais glābiņš, kas filmas sižetam par pārgalvīgu supervaroņu komandu piešķīra zināmu jauneklību, bija britu aktieris Džeisons Stethems, kurš savu „Eiropas vēsā veča” tēlu iemantojis caur Gaja Ričija sāgām. Acīmredzami gados jaunākais Stethems bija kā malks svaiga gaisa visādi citādi jauko, taču nepārprotami novecojušo puišu kompānijā.
Tiesa, šajā filmā tomēr bija arī vieda večuka loma, kas tika piešķirta Mikijam Rurkam. Lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos, tieši Mikijs Rurks, kurš ar neskaitāmām plastiskajām operācijām savu ārējo tēlu ir uzlabojis daudz brutālāk par pārējiem supervaroņiem, filmā tēloja to, kurš vairs nerotaļājas ar ieročiem un nevalkā melnu bereti, bet gan mierīgi kūpina pīpi, ik pa laikam apgaroti paužot dažādas dzīves gudrības. Iespējams, filmas veidotājiem tomēr pietika prāta saprast, ka Mikijs Rurks ietērpts komuflāžas tērpā izskatītos tik pat komiski kā mazais čihuahua šķirnes sunītis, ar kuru azotē, aktieris mēdz pastaigāties pa Holivudas bulvāriem.
Diemžēl nāksies apbēdināt Kalifornijas štata gubernatora Arnolda Švarcenegera un „cietā rieksta” Brūsa Vilisa talanta cienītājus. Abi kungi uz ekrāna redzamas tieši piecas minūtes, kuru laikā „dzelzs Arnolds” pagūst tik vien kā pateikt dažas pseidosmieklīgas replikas, bet Brūs Vilis — nodemonstrēt savu „firmaszīmi” ieslīpo smaidiņu. Iespējams, labi, ka tā. Jo, piedodiet, bet „dzelzs Ārnijs” vairāk nekā jebkurš cits šajā kompānijā izskatās pēc cienījama vecuma vīra, kuram vairāk par bazuku tomēr piestāvētu rūtots pleds.
Pēc visa manis pieminētā varētu šķist, ka es nekādā gadījumā jums neiesaku šo filmu skatīties. Taču tas tā nav! Filmas galvenā pievienotā vērtība ir tā degsme un sirsnība ar kādu savulaik visas pasaules dievinātie puiši vēlas vēl pēdējo reizi atgriezties uz lielā ekrāna. Lai gan... vai tiešām pēdējo reizi? Vēl nepabeidzis ”Neiznīcināmo” pirmo daļu, Silvestrs Stalone paziņoja, ka viņam radusies ģeniāla iecere nākamajai filmai. Tiesa, es filmas režisoram, producentam un galvenajam aktierim vienā personā jau savlaicīgi ieteiktu padomāt vai šī iecere ir tehniski realizējama, jo pēc tiem „nesmukumiem”, kurus Silvestrs Stalone sastrādāja ar filmas pirmo daļu, reti kura valsts un firma vēlēsies ar viņu sadarboties. Kā zināms filmas veidotāji palikuši parādā vairāk nekā divus miljonus ASV dolāru Brazīlijas kompānijai "O2", kādai gaismošanas firmai, autovadītājiem, drošības apsargiem un citiem strādniekiem. Lai gan "O2" savu naudu centusies atgūt jau kopš pagājušā gada maija, Stalone un viņa producenti par parādu, šķiet, sāk jau piemirst.