Filmas "Putina liecinieki" režisors Manskis: Klusējoša piekrišana ir līdzdalība noziegumā

«Klusējoša piekrišana ir līdzdalība noziegumā,» uzskata režisors Vitālijs Manskis, kura veidotā filma Putina liecinieki nupat saņēma balvu Lielais Kristaps un ir izvirzīta Eiropas Kino akadēmijas balvai.

Dokumentālā filma Putina liecinieki sniedz ieskatu Kremļa aizkulisēs 2000. gadā, kad Vladimirs Putins pirmo reizi tika ievēlēts par Krievijas prezidentu. «Es biju liecinieks un dalībnieks operācijai Pēctecis, kas pacēla Putinu līdz Maskavas troņa augstumiem. Manas liecības ir svarīgas ne tikai Krievijas sabiedrībai, lai tā tiktu izdziedināta no smagas slimības, bet arī citām valstīm, lai pasargātu tās no brīvības zaudēšanas,» par savu filmu saka Vitālijs Manskis. Režisors uzskata, ka Krievijas negatīvā pieredze ar operāciju Pēctecis, kas «iecēla Putinu tronī», ir mācība visiem, un tā ir filmas galvenā vēsts.

- Mūsu saruna notiek starp divām balvām. Pirms nedēļas jūsu veidotā filma Putina liecinieki ieguva balvu Lielais Kristaps kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, un tā ir jūsu darba pirmā oficiālā atzinība, kopš dzīvojat Latvijā. Pēc divām nedēļām, 7. decembrī, Berlīnē kļūs zināms, vai filmai izdosies saņemt Eiropas Kino akadēmijas balvu - Putina liecinieki iekļuvusi fināla piecniekā, un arī šāda balva varētu būt pirmā jūsu kolekcijā. Provokatīvi, un tomēr - par kuru faktu jūs šobrīd labprātāk pieņemtu apsveikumus?

- Vai labāk zīle rokā vai tomēr mednis kokā? Protams, ka Lielais Kristaps man, kurš jau piecus gadus dzīvo Latvijā, ir ļoti svarīgs. Negribu veidot balvu reitingus, tomēr ir būtiski, ka tevi novērtē un atbalsta valsts, kurā dzīvo, un arī profesionālā vide, jo balva vienlaikus nozīmē arī kolēģu atzinību. Loģiski, ka savā laikā es ļoti augsti vērtēju kolēģu atbalstu Krievijā, kad tur saņēmu profesionālās balvas, bet laiki mainījušies - es vairs nevaru pretendēt uz balvām Krievijā.

Savukārt Eiropas Kino akadēmijas balva jeb Eiropas Oskars ir cits stāsts. Man ir samērā reāls un lietišķs skats uz šādām balvām, tajās mēdz uzvarēt diezgan vājas filmas, pieklājīgāk sakot - ikdienišķas filmas, un bez balvām paliek izcili darbi, par kuriem nav nekādu šaubu attiecīgās jomas profesionāļiem. Kad balsošanā piedalās ļoti daudz cilvēku, un Eiropas Kino akadēmijas biedru ir vairāk nekā trīs tūkstoši, nereti neuzvar labākais. Līdzīgi ir ar Oskaru. Kolektīvais balsojums nereti neievēro mākslas darbu.

- Tas nozīmē, ka mākslā vairākumam ne vienmēr ir taisnība, mākslā demokrātija «nestrādā»?

- Tā es domāju - mākslā vairākumam ne vienmēr ir taisnība, bet tas nemazina manu pārliecību par to, ka demokrātija ir vienīgā civilizētā eksistences forma sabiedrībā.

Gribu paskaidrot - festivālos profesionāļu žūrija skatās filmas, apspriež un diskutē, bet kolektīvajā masu balsojumā «biedri» bieži vien pat nenoskatās filmas, labākajā gadījumā noskatās filmas treileri, bet visbiežāk - balso saskaņā ar saviem priekšstatiem vai pat saskaņā ar «sabiedrībā dominējošu viedokli». Teiksim, kāds spāņu animators, kurš arī ir Eiropas Kino akadēmijas biedrs, noskatīsies animācijas filmas, iespējams - spēles filmas, bet šaubos, vai skatīsies dokumentālās filmas, bet viņam taču arī ir jābalso... Ļoti cienu šādas balvas, bet vienlaikus saprotu, ka tām mēdz būt gadījuma raksturs. Neliekuļošu - esmu priecīgs par sevi, par filmu, par komandu, par Latviju, ka filma Putina liecinieki saņēmusi šādu novērtējumu un tai ir visas iespējas arī saņemt balvu.

- Tomēr kombinācija ir interesanta - Ukrainā dzimis, ilgus gadus Krievijā dzīvojošs un strādājošs režisors, kurš piecus gadus dzīvo un strādā Latvijā, veidojis filmu par Krievijas politiku. Turklāt filmu finansē Latvija, Čehija un Šveice.

- Ziniet, līdz 2014. gadam viss bija vienkārši - es biju Krievijas režisors, un punkts. Pēc tam, kad es pārcēlos uz dzīvi Latvijā, pēkšņi it visur, pat ļoti nopietnos izdevumos, sāka detalizēti uzsvērt visu to, ko nosaucāt. Jo visas sastāvdaļas kļuvušas principiālas. Arī līdz 2014. gadam manas filmas netika veidotas tikai Krievijā, bet tad tas nebija tik būtiski. 2014. gadā es pārcēlos uz dzīvi Latvijā, bet daudz būtiskāk - 2014. gadā mainījās Eiropa, mainījās Krievija - valsts, kas nebija tik demokrātiska, kā kāds to vēlējās, tomēr - tā bija pasaules daļa. Pēc 2014. gada, kad Krievija pasaules politiskajā arēnā sāka uzvesties kā zilonis trauku veikalā, daudzas valstis pārskatīja savu attieksmi pret Krieviju. Pēc 2014. gada daudzi it kā nebūtiski jautājumi izrādījās principiāli, un tie sāka dalīt sabiedrību barikādes pretējās pusēs. Jau Latvijā dzīvojot, es veidoju filmu Radinieki - par savu ģimeni Ukrainā, kas pēc 2014. gada notikumiem tika sašķelta «barikāžu pretējās pusēs», jo, kad sākas karš, daudzi jautājumi kļūst svarīgāki nekā miera laikos, miera laikā uz daudz ko var pievērt acis.

- Filmai Putina liecinieki ražošanas procesā esot bijis kodēts nosaukums - Millennium.

- Balstoties uz savu pieredzi un zināšanām, mēs pieņēmām lēmumu šo filmu veidot slepenības režīmā.

- No kā baidījāties?

- Atbildēšu ar piemēru - bija zināms, ka 2011. gada Berlīnes kinofestivālā būs Kirila Tuši filma par Mihailu Hodorkovski, kurš tajā brīdī bija galvenais politieslodzītais Krievijas Federācijā, kas, protams, nebija ieinteresēta jebkāda veida akcijā, kas lieku reizi «strādātu» pret tās interesēm. Vācu režisors, Vācijā, ar Vācijas finansējumu, un tomēr - dažas dienas pirms pirmizrādes nezināmi cilvēki ļoti profesionāli iekļuva studijā, kurā tika veidota šī filma, izzaga visus filmas materiālus. Tikai apstāklis, ka kopija atradās citā studijā, kur tika strādāts pie krāsu korekcijas, saglabāja šo filmu, un tā tika izrādīta. Neesmu maniakāli un paranoiski domājošs, tomēr pieļauju, ka Krievijas speciālajiem dienestiem Putina personība ir daudz svarīgāka par Hodorkovski. Ja būtu zināms, ka tiek veidota tāda filma, un arī lieliski zinot, kādi materiāli ir manā īpašumā.. Vienīgais, ko viņi nezināja, ka es netaisos veidot ne propagandas, ne kontrpropagandas filmu, neko plakātisku vai kariķējošu... Ja nebūtu slepenības, darbs pie filmas būtu daudz sarežģītāks. Piemēram, mums noteikti būtu jātērē laiks un nauda, parūpējoties par savu, filmas un studijas papildu drošību, tāpēc daudz vienkāršāk bija šo darbu veidot ar kodētu nosaukumu un neatklājot visas detaļas.

Starp citu, šajā ziņā arī Latvija nav tik droša vieta - 2015. gadā Stūra mājas pagalmā bija izstāde Disidents, un tās daļa bija instalācija ar krustā sistu lelli, kurā saskatīja līdzību ar Putinu. Instalācija tur nebija ilgi. Cik man zināms, uz šā mākslas darba autoriem tika izdarīts spiediens burtiskā nozīmē.

- Par ko liecina fakts, ka šīs filmas pirātiskajai kopijai internetā ir vairāk nekā septiņi miljoni skatījumu?

- Tikai to, ka pēc filmas ir liels pieprasījums Krievijā. Nevaram izsekot, kurās teritorijās ir skatīta šī filma, bet nav grūti nojaust, ka Eiropā pirātisms ir mazāk izplatīts. Es pieļauju, ka tieši Krievijā ir bijuši ne mazāk par 90 procentiem šo skatījumu. Katrā ziņā - filmas apspriešana sociālajos tīklos liecina par to, ka lielākoties to skatījušies cilvēki Krievijā.

- Pēc ikvienas filmas taču paliek pāri «melnais» materiāls, turklāt esat veidojis arī filmas par Jeļcinu, par Gorbačovu. Vai varat paskaidrot, kāpēc materiālus, kas jūsu arhīvā bijuši kopš gadsimta mijas, kad veidojāt savu pirmo filmu par Putinu, tātad - teju 20 gadu, neizmantojāt jau agrāk? Vai varat definēt šīs filmas nepieciešamības impulsu?

- Par šādas filmas nepieciešamību es sapratu jau 2012. gadā, kad vēl dzīvoju Krievijā. Tad notika rokāde starp Medvedevu un Putinu, un tas bija ciniski, ar necieņu pret Krievijas sabiedrību, lai arī vājas gribas sabiedrību. Tad arī kļuva skaidrs, ka 2012. gadā Putins atgriežas ne jau uz astoņiem gadiem, bet jau uz 12 gadiem, jo prezidenta valdīšanas laiks tika pagarināts no četriem uz sešiem gadiem, tas nozīmē - līdz 2024. gadam, un tas savukārt nozīmē - uz visiem laikiem, jo pēc ceturtdaļgadsimta valdīšanas ir grūti iedomāties... Sapratu, ka ir jāatgriežas pie operācijas Pēctecis, jo tā ir atslēga visam notikušajam. Bet 2012. gadā es jau sāku veidot filmu Ziemeļkorejā, un, kad to pabeidzu, sākās karš Ukrainā, un es plānus mainīju, sāku strādāt pie filmas Radinieki. Paralēli sāku skatīties savus arhīvus, gatavoties filmai Putina liecinieki. Es pat teiktu, ka filma ir iznākusi dažus gadus par vēlu, pareizāk sakot - dažus gadus agrāk tā būtu bijusi vairāk pieprasīta.

Pirms 2024. gada, kas patiešām būs ļoti nozīmīgs Krievijas vēsturē, šo filmu vajadzēs palaist sabiedriskās apspriešanas telpā, pret to pavērst palielināmo stiklu. Ar dokumentālo kinematogrāfu tā notiek ne reizi vien, šodien būtu aktuāli pret daudzām vecām filmām pavērst palielināmo stiklu, piemēram, pirms vairāk nekā pusgadsimta tapušo Nirnbergas procesu, jo sena un ne tik sena vēsture būtiski ietekmē mūsdienās notiekošo.

Diktatori rodas tur, kur sabiedrība pieļauj diktatora rašanos.

- Aksioma?

- Jā. Atgriežamies pie mūsu sarunas sākuma par Eiropas Kino akadēmijas biedru balsošanu. Es teicu, ka ļoti daudzu cilvēku balsojums ne vienmēr noved pie adekvāta rezultāta. Atgādināšu, ka Ādolfs Hitlers pie varas nonāca demokrātisku vēlēšanu rezultātā, un viņš nav vienīgais diktators, ar kuru tā noticis.

Putins, ko valsts galvas vietā ar labiem nodomiem «ielika» cilvēku grupa, ir izmantojis sabiedrības vājības, varu uzurpējis, apspiedis sabiedrībā tās kvalitātes, kas sabiedrību dara civilizētu un brīvu. Ja izsakās pavisam vienkārši - cilvēkus ievedis narkotiskā atkarībā, viņš ir radījis absolūti izkropļotu pasaules ainas atmosfēru, un Krievijas iedzīvotājiem ir radusies pārliecība, ka pasaule karo pret Krieviju. Un viņiem, tieši tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, vajag nostāties tēvzemes sardzē, ka tēvzeme ir briesmās. Pat karš Ukrainā nav Krievijas karš ar Ukrainu, bet - Krievijas aizstāvēšana, krievu pasaules aizstāvēšana no ukraiņu fašistu agresijas.

- Mēs dzīvojam 21. gadsimtā.

- Ziemeļkoreja arī dzīvo 21. gadsimtā. Tur nav opozīcijas, tur nav protestu mītiņu, tur nav brīvu mediju, kas mēģinātu cīnīties ar pastāvošo varu. Krievijā, protams, tas ir.

- Un tomēr - mēs dzīvojam 21. gadsimtā, ir internets, krievu tūristi braukā pa visu pasauli, viņu bērni iet skolās Eiropā... Pasaule taču ir atvērta Krievijai.

- Sāksim ar to, ka ne visi interneta resursi ir pieejami Krievijā, es pat teiktu - ļoti daudzi resursi ir slēgti, un interesantas sakritības pēc tie ir opozīcijas izdevumi. Nākamais - nevajag aizmirst, ka pavisam nesen tika pieņemts likums par suverēnu internetu Krievijā, un tas ļaus Krievijas internetu atslēgt no pasaules. Kad viens eiro maksā 72 rubļus, tad robežas nav jāslēdz. Protams, kamēr ir korupcija un mežonīgais tirgus, tikmēr ir ģimenes, kas savus bērnus var laist skolās Londonā, Parīzē vai Berlīnē, un tie ir ierēdņu un ar valsts struktūrām saistītu uzņēmēju bērni. Jo tie uzņēmēji, kas bija neatkarīgi no valsts, tiem Putina pirmajā valdīšanas gadā tika norādīta viņu vieta. Kad Hodorkovski, tolaik šķietamo debesu iemītnieku, iesēdināja uz desmit gadiem šūt dūraiņus, pārējie uzņēmēji ļoti ātri visu saprata un finansiāli vairs neatbalstīja nekādas kustības. Tā ir realitāte, tās nav nekādas abstraktas runas.

- Tomēr - apstākļi mainās, pasaule mainās.

- Nav sabiedrības, kas būtu apdrošināta pret brīvības zaudēšanu. Ja ir bijis, kāpēc tas nevarētu būt? Kas traucē izveidot diktatūru jebkurā valstī? Teiksim, Ukrainā Volodimirs Zelenskis uzvarēja demokrātiskās vēlēšanās, un esmu patiesi laimīgs par Ukrainu, un bez jebkādas ironijas devas, bet tas, ka Zelenskim ir absolūts vairākums parlamentā, nozīmē - likumu pieņemšana notiek bez ierunām, bez sabiedriskas apspriešanas. Vēl viņš grib uzvarēt reģionālajās vēlēšanās un tad saņems absolūtu varu, viņam ir 40 gadu, un absolūtas varas apstākļos, es būtu laimīgs, ja viņš saglabātu skaidru un veselīgu saprātu. Tomēr absolūta vara iznīcina jebkuru cilvēku. Ja ir citas institūcijas - vēl citas politiskās partijas, un mediji un tiesu sistēma nav absolūtās varas sastāvdaļa, tad - divi termiņi, un viss. Tas atskurbina cilvēku - terminēts laiks, kad cilvēks, esot pie varas, var izdarīt konkrētas lietas, turklāt - apspriežoties ar sabiedrību.

- Vai jums, atkal skatoties šos materiālus, pašam bija kāds atklājums?

- Kad veidoju pirmo filmu, es nebiju Putina apburts, tāpēc man nebija atskārsmes - kā es varēju neredzēt, kā es varēju maldīties... Pirms pirmizrādes 2001. gadā sapratu, ka Putins ir slikta izvēle Krievijai, tomēr 2001. gadā es uzskatīju, ka tā nav izvēle bezgalībā, bet izvēle uz diviem termiņiem. Labi, iespējams, Tramps nav labākā izvēle ASV, bet tur eksistē tāda politiskā sistēma, kas neļaus ASV noslīkt Trampā, un Tramps Baltajā namā var būt, maksimums, astoņus gadus - ilgi, bet viņa vara nav bezgalīga.

- Kādu jautājumu būtu labi skatītājiem pašiem sev uzdot pēc filmas noskatīšanās?

- Par jautājumu nezinu, bet - klusējoša piekrišana ir līdzdalība noziegumā.

***

Vitālijs MANSKIS

• Dokumentālā kino režisors un producents, festivāla Artdocfest prezidents

• Dzimis 1963. gada 2. decembrī Ļvovā Ukrainā

• Precējies, meita Polina ir absolvējusi skolu-studiju MHAT, vada kulināru projektu Food&Food, jaunākā meita Nika ir arhitekte

• Absolvējis Vissavienības kinematogrāfijas institūtu (Operatoru fakultāte, 1990)

• Vairākos televīzijas kanālos vadījis programmas Ģimenes kinohronikas (1995-1997), Reālais kino u.c. Bijis ģenerālproducents telekanālā REN TV (1996-1998) u.c.

• Filmas: Ebreju laime (1990), Krievija - sākums (2001), Gorbačovs. Pēc impērijas (2001), Jeļcins. Cita dzīve (2001), Putins. Garais gads (2001), Atvērtais Kremlis (2002, piecu filmu projekts), Kosmoss. Ceļš mājup (2004), Dzejnieka nāve (2005), Ausma/Riets (2008), Dzimtene vai nāve (2011), Ikonoskops (2011), Truba (2013), Saules staros (2015), Radinieki (2016) u.c.

• Filmas izrādītas un guvušas apbalvojumus starptautiskos festivālos pasaulē - Sanfrancisko, Oberhauzenā, Londonā, Leipcigā, Karlovi Varos, Amsterdamā, Krakovā u.c. Saņēmušas vairāk nekā 100 apbalvojumu

• Kopš 2014. gada nogales kopā ar sievu Nataļju dzīvo Latvijā